Okeāns, flīģelis un aktieris

Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējums “1900. Leģenda par pianistu” kopš pirmizrādes pagājušā gada novembrī jau paguvis iegūt zināmu ekskluzivitātes statusu. Par ekskluzīviem tik tiešām var dēvēt vairākus izrādes elementus: pirmkārt, īpaša jau ir pati izrādes norises vieta uz Lielās zāles skatuves, kas gluži fiziski ierobežo skatītāju skaitu; otrkārt, galveno – Stāstnieka – lomu režisors Sergejs Golomazovs uzticējis Rīgas Krievu teātra jaunās aktierpaaudzes premjeram Maksimam Buselam, kuram šis ir pirmais tik nopietna mēroga aktierdarbs; treškārt, bet nekādā ziņā ne pēdējo-kārt, Muzikanta (sižetiski – stāsta centrālā “objekta”) lomā – Uldis Marhilevičs, kura dalība iestudējumā pievilina arī latviešu publiku.

Izrādes pamatā ir itāļu rakstnieka Alesandro Bariko speciāli skatuvei (konkrēti – aktierim Eudženio Allegri un režisoram Gabriēlem Vačisam) 1994. gadā sarakstīts monologs “Novecento”, kura nosaukumu visbiežāk netulko. Itāļu vārds “novecento” jeb “deviņsimt” apzīmē šī stāsta varoni Tūkstošdeviņsimt, rakstnieka izdomātu kolorītu tēlu – 1900. gadā uz kāda kuģa klāja citronu kastē atrastu brīnumbērnu, kurš kļūst par leģendu ne tikai sava dabiskā talanta dēļ, bet arī tādēļ, ka visu savu dzīvi pavada uz kuģa klāja, ne reizi nenokāpdams krastā. Dramaturģiskajā materiālā Tūkstošdeviņsimt jeb Muzikants ir pasīvs tēls, kura balss ir viņa spēlētā mūzika, kamēr pašu monologu izpilda viņa draugs trompetists, kura stāstījumu veido subjektīvi atmiņu uzplaiksnījumi.

[C] Stāstam piemīt gan komisks, gan melodramatisks potenciāls – no nedaudz ironiska skatpunkta atstāstīti komiski notikumi no Tūkstošdeviņsimt dzīves uz kuģa, netrūkst arī viegli filozofiskas apceres par cilvēka likteni, piedāvājot emocionāli daudzveidīgu vēstījumu.[C2]

Rīgas Krievu teātra izrādes ierosmes avots nenoliedzami ir 2016. gadā “Spīķeru” koncertzālē tapušais režisora Dmitrija Petrenko koncertuzvedums “Novecento”, kas tika spēlēts divās valodās: latviešu versijā Stāstnieka lomu izpildīja Kristaps Ķeselis, bet krievu valodā – Maksims Busels, piedāvājot divas mentalitātes ziņā atšķirīgas versijas; tikmēr Muzikanta lomā abos sastāvos bija harismātiskais pianists Vestards Šimkus. Kaut arī objektīva saistība starp abiem notikumiem pastāv, tomēr šeit tā arī beidzas, jo Rīgas Krievu teātra uzvedumam ir gluži cita intonācija, mērogs un uzdevumi. Dmitrija Petrenko iestudējums[i] tuvinājās kamerkoncerta formai, abu aktieru monologiem izskanot kā intīmai sarunai ar skatītāju; liela nozīme bija arī Vestara Šimkus organiskajam aktieriskajam talantam, uz aktieru replikām reaģējot ne tikai caur mūziku, bet arī ar skatienu, mīmiku, ķermeņa valodu.

Rīgas Krievu teātra versijā akcenti ir citi. Uldis Marhilevičs Muzikanta lomā salīdzinoši ir sasaistītāks, taču tāda – rezonējoša – būtībā ir viņa vieta izrādes struktūrā. Mākslinieks laiku pa laikam atbild uz aktiera jautājumiem ar īsām frāzēm vai smaidu, taču nekļūst par līdzvērtīgu skatuves partneri Maksima Busela teicējam.

[C] Sergeja Golomazova iestudējums būtībā ir viena aktiera enerģiska monoizrāde, kuru papildina spēcīgs telpas, gaismu, video projekciju un, protams, mūzikas fons.[C2]

Nevar noliegt, ka Maksims Busels nevainojami pārvalda izrādes žanru. Aktieris strādā tehniski pārliecinoši un absolūti pašatdevīgi – atdodams sevi gan telpai, gan skatītājam, gan pašam stāstam. Kaut arī izrādes programmiņā nav norādīts horeogrāfa vārds, aktieris demonstrē jau citās izrādēs redzētu lielisku plastiku – gan izpildīdams viegli ironiskus deju numurus Ulda Marhileviča Muzikanta spēlētās mūzikas pavadījumā, gan apbrīnojamā ātrumā rāpelējot pa skatuves stalažām. Tomēr visas šīs darbības atstāj pārcentīgu iespaidu, aktierim ar tehniskiem paņēmieniem mēģinot te kāpināt izrādes enerģiju un temperatūru, te ieslīgstot melanholiskā teksta deklamācijā.

Izrāde ir iestudēta profesionāli un ar vērienu. Interesants ir Maskavas scenogrāfa Nikolaja Simonova veiktais darbs. Skatītāju sēdvietas izvietotas pusmēnesī ap skatuves centrā esošo balto flīģeli, tomēr izrādes gaitā telpa ar dažādiem paņēmieniem tiek paplašināta. Mākslinieka Oskara Pauliņa radītā gaismu partitūra attiecīgos brīžos padara redzamu virs skatītāju galvām esošās skatuves šņorbēniņu stalažas kā asprātīgu analogu kuģa klājam. Imitējot kuģa peldēšanu pa okeānu vētrā, vairākās epizodēs tiek griezta skatuves ripa, uz kuras atrodas ne tikai mākslinieki, bet arī skatītāji, tādējādi pirmās trīs auditorijas rindas netieši iesaistot skatuves darbībā. Brīdī, kad pēc sižeta Maksima Busela atveidotais varonis nokāpj no kuģa klāja, paceļas līdz tam skatuves ceturto sienu aizsegušais melnais priekškars un skatam atklājas kuģa traps, kas sniedzas pāri Lielās zāles skatītāju rindām. Skatuves telpas simboliskais uzstādījums piesaka tēmu par trauslajām robežām starp dzīvi un mākslu, Tūkstošdeviņsimt nespējai nokāpt no kuģa uz sauszemes (skatītāju zālē) simbolizējot mākslinieka nevēlēšanos aiziet no skatuves un nokļūt ikdienišķajā dzīvē. Izrādes vizuālajā noformējumā gan iezogas arī vairākas ilustratīvas detaļas, bez kurām pilnībā varētu iztikt – piemēram, attēlojot aiziešanu no “kuģa”, aktieris uzvelk mēteli un paņem pie rokas čemodānu. Kontrastu veido arī Ulda Marhileviča Muzikanta samērā necilais skatuves tērps, kamēr Maksima Busela stāstnieka ārējo veidolu kostīmu māksliniece Jevgeņija Panfilova izkopusi perfekti.

Bariko radītais scenārijs jau savā struktūrā paredz divu dažādu mākslas veidu – teātra un mūzikas – dialogu, kurā atstāta iespēja mūziķa improvizācijai: rakstnieks tekstā devis vispārīgas norādes, kāda žanra mūzikai attiecīgajos brīžos būtu jāskan, taču tās konkrēto izpildījumu nosaka paša pianista mākslinieciskais rokraksts un repertuārs. Vestards Šimkus “Novecento” koncertuzvedumā ļāvās mirkļa iedvesmotai improvizācijai, balstoties iepriekš sagatavotos muzikālos motīvos, kuros ieskanējās atsauces uz pianista pamatrepertuāru – klasisko mūziku. Ulda Marhileviča izpildījumā intonatīvi vienotā aranžijā dzirdama pārsvarā vieglā žanra mūzika – skan džeza un blūza ritmi, sazīmējamas pāris taktis no grupas Remix dziesmām, ieskanas arī Kurta Veila Trīsgrašu operas muzikālais motīvs u.tml. Lielāku kontrastu izpildījuma tehnikā un skanējumā varētu vēlēties izrādes kulminācijas ainā – Tūkstošdeviņsimt klavierpriekšnesumu divkaujā ar kuģa pasažieri, kurš apgalvo, ka “izgudrojis džezu”. Jāpiebilst, ka smalkajā izrādes muzikālajā celiņā diskutabls šķiet lēmums atsevišķos brīžos dzīvo klaviermūziku apvienot ar fonogrammas mākslīgo skanējumu, kas rada neveiklu disonansi iestudējuma finālā.

[C] Izrādes kopiespaids ir viegli samākslots, radot priekšstatu par labi nostrādātu, vizuāli un muzikāli pievilcīgu priekšnesumu, kurā darīts viss, lai iedarbotos uz skatītāja emocijām. [C2]

Tas nenoliedzami arī izdodas – Maksims Busels kontaktu ar publiku izveido jau kopš pirmajām sekundēm un uztur visu stundu un četrdesmit minūtes garo izrādi, taču stāstam trūkst nepieciešamās patiesuma nots.