Mīlēt vai nemīlēt?

Valmieras teātra jaunās izrādes nosaukums ir “Mīlestības testaments”, kaut populārais un arī Latvijā iecienītais čehu dramaturgs Pāvels Kohouts savai 2003. gadā sarakstītajai lugai oriģinālā devis nosaukumu “Eross”. Ja nu pieļaujam, ka lugas galvenais varonis Emīls Haidenreihs būtu atstājis saviem bērniem un mums kādu novēlējumu, tas katrā ziņā ietvertu apstiprinošu atbildi uz mūžīgo jautājumu: būt vai nebūt? Mīlēt vai atteikties no iespējas pasauli skatīt daudzkrāsainu un pārsteidzošu? Režisora Vara Braslas iestudējumā ikviens no astoņiem varoņiem ir šīs dilemmas priekšā. Un neviens – ne ģimenes tēvs Emīls, ne viņa četri bērni, ne iemīļotā meitene Eliška un pat ne uzticamā mājkalpotāja Vaclava un biroja sekretāre Erna – uz šo jautājumu nedos noliedzošu atbildi. Izrāde nepārprotami liek balsot par mīlestību, pat par šķietami nepareizo, neiespējamo vai aizliegto. Konfliktu starp jaunajiem un “veco” rada eventuālais mantojums – patiesībā tā ir vēl “neiegūta medījuma” dalīšana, apdraudējumu rada jaunas pretendentes parādīšanās mantinieku lokā.

Personības atdzimšanu un saņemtās pretmīlas laimi tik skaisti un aizraujoši iemieso Rihards Rudāks Emīla lomā! Un klusa dramatisma pilns ir vecā vīra dvēseles mēmums beigu ainā, kad nav spēka un jēgas skatīties acīs nākotnei.

[C]Haidenreihu ģimenes atvases konfrontācijā ar tēva neprātīgo nodomu precēt jaunu meiteni atklājas kā saistošas personības, un katrs no tiem – arī intriģējoši aktierdarbi.[C2]

Katrā no viņiem sajūtamas līdzīgas alkas pēc jūtu svaiguma un patiesuma. Ekspansīvas, taču nenoliedzami šarmantas būtnes iespaidu atstāj Elīnas Dambes Elvīra – pārliecinošs un temperamentīgs aktrises darbs. “Mazo” brāli, jaunāko dēlu tēlo Eduards Johansons, atklājot visai noslēpumainas, bohēmiskas, bet pamatā krietnas personības satvaru. Inese Ramute Esteres lomā decenti un vērienīgi pauž savas mīlestības biogrāfiju, bet Janusa Johansona Egmonts, jau gadiem praktizējot dzīvi ar dubultu morāli, kārtojot ģimenes un nauda problēmas, ne mirkli neaizmirst par savu ilgu un nodomu īstenošanu. Arī mīlestības vārdā. Vizmas Kalmes Vaclava – saimniecības vadītāja Haidenreihu namā – jau gadiem ilgi radusi dzīvot līdzās mīļotajam cilvēkam, jūtas klaji neizpaužot. Taču viņas možā un atbalstošā darbošanās rada priekšstatu par mājīguma gaisotni Haidenreihu namā. Ja Klintas Lejas atveidotā sekretāre Erna ir koša puķe arhitekta Egmonta birojā, tad Alises Danovskas Eliška, galvenā varoņa “nepiedienīgā” mīlestība, tiešā veidā darbībā neiesaistās. Viņu redzam tikai videomākslinieka Gata Priednieka-Melnača filmētajos kadros. Tie ir skaudri lakoniski, taču satriecoši tuvplānu vienkāršajā patiesībā.

Ar ansambļa spēles elastību, Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijas un kostīmu mākslinieces Jurates Silakaktiņas tiešu līdzdalību iestudējuma koptēls iegūst viegli smeldzīgu, taču gaišu noskaņu. Tik daudz ģimeņu dzīvē atpazīstamu momentu, tik daudz vielas pārdomām par mūžīgo vecāku un bērnu problēmu. Bet bez didaktikas – dzīvīgi, gaiši un spraigi, brīžiem arī smieklīgi.

Autors dramaturģiski veikli uzbūvētās lugas gaitā lielu nozīmi piešķir “aizkadra” telefonu zvaniem. Tik daudz kas notiek ārpus mums redzamās darbības. Un pavisam neviļus nāk prātā variants nevis jaunā gadu tūkstoša sākumā (kā lugā), bet pašreizējā mobilo sakaru laikmetā –  tiešā dramatiskā darbība var kļūt pavisam lieka, visu nokārtosim ar mobilo tālruņu palīdzību.