Lekcija. Bet par ko?

Par būšanu veiksmīgam un gandarītam? Par “laimi”, ko teorētiski var apgūt, noklausoties kāda cita cilvēka radītu komerciālu saturu? “TAG: Tu attapsies gandarīts” ir daudzšķautnains un aizkustinošs darbs, kas liek sajusties reālam un kritiski domājošam cilvēkam.

KVADRIFRONA komanda ir radījusi dziļu un tehniski kvalitatīvu virtuālās vides izrādi, kas aicina nebūt balansā un par to nekaunēties, kā arī nebaidīties. Izrādes/lekcijas pirmā puse kouča Pētera Vanaga, ko spēlē Jānis Kronis, kontrolētā vadībā aizrit komiski un klišejiski – ar pieskaņotu, YouTube atrodamu mūziku gluži kā meditācijas seansā vai treniņā un iedvesmojošām atziņām, kas viegli atrodamas interneta vidē.

Tajā pašā laikā izrādes vēstījums liek saprast, ka – jā, es gribu būt veiksmīgs, es gribu būt gandarīts par sevi un sasniegt to, ko dzīve man sniedz. Bet ko man darīt tajā brīdī, kad kļūst skaidrs, ka koučs nekontrolē savu lekciju un kur nu vēl es – savu dzīvi? Sapņo! Jā, sapņo: “Sapņo, un tu nebūsi mazs”, bet kam pietiek tikai ar sapņiem, ar teorētiskām un filozofiskām atziņām par to, kā nebēdāties, kā sevi piecelt no rīta, kā atrast dzīvei jēgu? Dzīve nav sapnis – jā, skan klišejiski, bet tieši šī izrāde parāda, ka ne būšana klišejiskam, ne apmaldīšanās nav nepareiza. Tā vietā izrāde gan parāda, gan arī domā (jā, izrāde domā!), ka teātris var palīdzēt.

Spēju identificēties ar iestudējuma stāstiem un saturu un attopos ar domu, cik gan absurda ir mūsdienu vide. Interneta saturs mūs bieži vien degradē, sāpina un pāri visam – liek justies vientuļiem. Nežēlīga ir interneta vide, kas arī rada šīs izrādes konfliktu, kad ekrānā parādās hakeris ar simbolisku sarkanu masku un vienaldzīgu sejas izteiksmi, kas izjauc šķietami harmoniskās lekcijas gaitu.

[C]Bet vai vispār harmonija dzīvē ar interneta pieslēgumu ir iespējama?[C2]

Pirmā it kā nenopietnā daļa pret otro, disbalansā esošo un nekontrolēto, rada kontrastu, kas kulminējas Pētera Vanaga patiesajā sejā (viņš vairs nespēj un necenšas izpatikt satura patērētājiem) un padomos: “Tu nekad nevarēsi visu kontrolēt, tu nekad nevarēsi visu sasniegt, bet atceries, ka tu neesi viens.”

Par to arī es domāju pēc izrādes. Dzīve ir absurda, un reizēm arī tieši tamdēļ smieklīga. Reizēm nežēlīgi sāp. Bet es neesmu viena. Man apkārt ir iespējas, risinājumi, kā atkal justies kā sev un justies dzīvai. Ir normāli nebūt normālam. Pie tā arī palikšu.

Recenzijas autore – LU Humanitāro zinātņu fakultātes BSP 3. kursa studente