Latviešu Ādama dzīve un laiks

Nacionālā teātra “Ādama stāsts” ir visai īpatns gadījums mūsu teātra praksē, jo izrāde tapusi pēc 19. gs. latviešu zemnieka autentiska dzīvesstāsta – dienasgrāmatas.

Amerikāņu režisoram Robertam Vilsonam ir vesels izrāžu cikls, kas apcer kādas personības dzīvi un likteni. Piemēram, „Zigmunda Freida dzīve un laiks” vai „Josifa Staļina dzīve un laiks”; arī patlaban viņš strādā pie projekta „Marinas Abramovičas dzīve un laiks”, kas šovasar tiks izrādīts Starptautiskajā mākslas festivālā Mančestrā. Par individuālajiem dzīvesstāstiem un autobiogrāfiskiem likteņu vēstījumiem, kas dzīvo starptautiskajā teātra apritē jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem, bet pie mums parādījušies salīdzinoši nesen, bija jādomā, skatoties Nacionālā teātra nesen pirmizrādīto „Ādama stāstu”.

Šis ir visai īpatns gadījums mūsu teātra praksē, jo izrāde tapusi nevis pēc kādas oriģināllugas, individuālās vai kolektīvās etīžu – improvizācijas principiem (lai gan arī pēc tiem), bet pēc 19. gadsimta latviešu zemnieka autentiska dzīvesstāsta – dienasgrāmatas, ko režisore Indra Roga pārvērtusi dramatizējumā un pēc tam izrādē.

Nedaudz par pirmavotu

Kā teātris līdz šim materiālam nonāca? Ja, veidojot NT uzvedumu „Latgola.lv”, tika plaši apcerēts gan lugas un autores ceļš līdz skatuvei, gan kolektīva viesošanās zilo ezeru zemē, tad šoreiz teātris dīvainā kārtā izturas tā, it kā pirms gadsimta tapuši autentiski rokraksti un dienasgrāmatas mētātos uz katra stūra un teju paši skrietu virsū. Taču „Ādama stāstu” no laika zoba, iznīcības un aizmirstības paglāba tieši Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Folkloras krātuves pētnieces Sanitas Reinsones iniciatīva. Jauki, ka teātris programmas grāmatiņā izteicis viņai pateicību. Taču faktu, ka „Ādama stāsts” tiks iestudēts, Sanita uzzināja tikai no masu medijiem….

Katrs, kas ir darbojies ar senajiem rokrakstiem, zina, cik darbietilpīgs un piņķerīgs process tas ir. Sanita ar Mazsalacas zemnieka Ādama Purmaļa (1846-1917) dienasgrāmatu – gan tikai noraksta formā – pirmoreiz iepazinās jau 2000. gadā, kad folkloras prakses laikā intervēja Ādama mazmeitu. Dienasgrāmatas oriģināla meklēšana pa radu radiem, līdz beidzot tas atradās, prasīja vēl apmēram gadu. Autentiskā rokraksta izpēte, apstrāde un sagatavošana publicēšanai ar pamatīgu ievadu un komentāriem prasīja vēl laiku, līdz beidzot manuskripts varēja nākt klajā 2008. gadā (atkārtots izdevums šogad). Ja atceramies Alvja Hermaņa provokatīvo teicienu, ka katra vienkārša cilvēka dzīvē ir vairāk dramatisma kā visās Šekspīra lugās, kopā ņemot (lai gan es gribētu redzēt to latviešu režisoru, kurš tās visas ir izlasījis!), tad jāsecina, ka vienkāršā latvju zemnieka Ādama Purmaļa dienasgrāmatas izpēte un novešana līdz publikācijai un skatuvei patiesi ir bijis Šekspīra lugu autentiskā teksta izpētes cienīgs darbs. Kā tad Ādama dzīvi un laiku izlasījis teātris?

Latvisks dievkalpojums zem klajām debesīm

Režisore Indra Roga, kas izrādās arī lietpratīga dramaturģe, savu inscenētājas tvērienu un latviskuma izjūtu apliecinājusi jau vairākkārt, īpaši jaunajās „Skroderdienās Silmačos”, kur organiski saslēdzās dabas un cilvēku dzīves mistērija, zeme un debess, tagadne ar pagātni un nākotni. Dita Eglīte portālā delfi.lv jau paspējusi „Ādama stāstu” nodēvēt par „izrādi-dievkalpojumu latviskā garā”. Tas šķiet precīzi, jo, lai gan Mārtiņa Vilkārša radītajā skatuves telpā griestu gleznojums ar debesīm un eņģeļiem atgādina baznīcu, šī pasaule ir atvērta un debesis – vaļā vāztas. Sapulcējušies cilvēki gaišās drānās pelēkbrūnos un zilganos dabīgu krāsu toņos (smalks kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones darbs, meistarīga Igora Kapustina gaismu partitūra) sāk mierīgi ritināt stāstu par Ādamu un viņa ģimeni un līdz ar to – paši par savu un mūsu visu ikdienišķo un garīgo esamību. Režisorei un aktieru ansamblim izdevies šim stāstam piešķirt i nopietnību un smeldzi, i draiskumu un valšķību, i mīļu naivumu un sirsnību, i trāpīgu pašironiju un meditatīvas noskaņas. Kopīgo vēstījumu par to, kā Ādams piedzima, izauga un sievu meklēt gāja, papildina gan horeogrāfes Ingas Raudingas sacerētās dejas, gan Jura Vaivoda izveidotā skaņu partitūra, kur netrūkst ne kora dziedājumu (ierakstā piedaloties korim „Kamēr”), ne lauku sētas dabisko trokšņu un skaņu, ļaujot savus augumus un balsis izvingrināt teātra jaunākās un vidējās paaudzes aktieriem.

Ādams gandrīz noguļ savu laimi

Ulda Anžes Ādams ir neapšaubāma iestudējuma veiksme. Šķiet, ka viņa varonis staro iekšēji un ārēji – gan priecīgā dzīvesdziņā, šo Dieva pasaulīti iepazīstot, gan pirmās sāpes, pazemojumu un kaunu izbaudot. Reizumis viņš arī pažēlojas un paīd (kā tad nu bez tā!) īsti latviskā garā, tomēr neaprimst ne savā pārliecībā, ka uzsākto precēšanās lietu taču jānoved līdz galam, ne dabiskajā vēlmē piepildīt – lai kādus garīgos un fiziskos spēkus tas prasītu – savu dienišķo misiju šajā zemītē, to mīlot, kopjot un piepildot ar pēcnācējiem. Tik vienkārši un tik skaisti. Un tik ellīgi grūti un sarežģīti…Ansamblī izceļas Ģirts Jakovļevs un Lolita Cauka kā senču pieredzes un viedo, stipro vārdu zinātāji un glabātāji: prieks par abu aktieru nosvērto, organisko skatuvisko esību un decento, kopto runu. Kolorīts ir arī Ādama vecāku pāris – Ilze Rūdolfa un Jānis Skanis, spožs – kā vienmēr pēdējā laikā – Jura Lisnera Mācītājs. Potenciālo līgavu buķetē koši uzvirpuļo un uzšvirkst Ditas Lūriņas, Lienes Gāliņas un Marijas Bērziņas varones.

Mani saista tas, ka Indras Rogas izrāde runā par to, kas ir būtisks mums katram – šo savas otrās pusītes meklēšanu un atrašanu. Te atspoguļojas arī viņas dzīvesbiedra un mentora Mihaila Gruzdova savulaik teiktais: „Dzīvē ir tikai divas svarīgas lietas – tavas attiecības ar Dievu un tavas attiecības ar sievieti.” Mani saista arī tas, kā par to tiek runāts šajā izrādē – lēnām, nesteidzoties, nevairoties no sentimenta un izgaršojot katru epizodi šajā Ādama ceļā pie savas otrās pusītes. Skatuves laiks izrādes pirmajā daļā brīžiem gan arī pārlieku izplūst un izstiepjas. Dinamiskāk un mērķtiecīgāk attīstās otrā daļa, emocionālo kulmināciju sasniedzot traģikomiskajā ainā, kad pa deviņi lāgi atraidītais precinieks, beidzot saņēmis „jā” vārdu, atvieglojumā aizmieg tik cieši, ka aizguļas savas lielās dienas rītā. Pēdējā brīdī liktenis jebšu Dievs, gana izspēlējies ar nabadziņu, tomēr ļauj viņam savienoties ar likteņa lemto – Daigas Kažociņas pēkšņi uzziedējušo Zapu. Un izrāde, kas sākusies kā nepretenciozs kolektīvs stāsts par latviešu būšanām un nebūšanām ar Ādamu centrā, noslēdzas ar svētsvinīgu pateicību Tam, kas parādījis savu žēlastību pie visniecīgākā no mums. Atbalsis no hernhūtiešu brāļu draudžu kustības „Ādama stāstā” ir atsevišķa raksta tēma, taču nevar neredzēt, ka fināla secinājumi, kam režisore liek izskanēt no Ģirta Jakovļeva varoņa mutes, ir lieki. Jo izrāde jau par to ir pārliecinājusi bez liekiem vārdiem, atgādinot par to mazo daļiņu katrā no mums, kas arī ir Dievs, – un tas šajā negāciju piesātinātajā laikā nav maz.

Tā nu Mazsalacas Ādams ir piepulcējies daudziem slaveniem vīriem plašajā, vaļā vāztajā lielā teātra telpā. Un ne šiem tur jārauc deguns, jaunpienācēju ieraugot, ne mums par mūsu latvisko Ādamu jākaunas.