Lasīt Marinu

Recenzija par „Dirty Deal Teatro” izrādi „Marina Cvetajeva” Georgija Surkova režijā

„1919. un 1920. gads. Maskava – pilsoņu karā ierautas valsts galvaspilsēta. Mākslinieku vidē vienlaicīgi valda gan bohēma, gan bads un nabadzība. Tam visam pa vidu viena no izcilākajām 20. gadsimta dzejniecēm – Marina Cvetajeva.”

Manuprāt, par jaunāko Dirty Deal repertuāru papildinājušo izrādi – režisora Georgija Surkova veidoto Marinu Cvetajevu: Pusbalsī par Marinu – ir vietā vispirms runāt iestudējuma radītāju pašu vārdiem. „Šodien – šeit un tagad – nodefinēt savu attieksmi pret vēl joprojām pretrunīgi vērtēto personību, izstāstīt savu stāstu par Marinu Cvetajevu,” viņi raksta, acīmredzot paredzēdami, ka iecerētajam darbam XXI gs. sākuma Rīgas kontekstā nepieciešams pamatojums. Patiesībā Marina Cvetajeva ir vērtīgs darbs tāpēc vien, ka iepazīstina latviešu skatītājus (izrāde notiek krievu valodā, uz ekrāna projicējot tulkojumu) ar izcilu krievu literāti, kas, pieļauju, nav katrā ģimenē zināms vārds. Par to pretrunīgumu un savu attieksmi gan…

Izrādes centrā ir Valērijas Surkovas atveidotā Marina Cvetajeva, kura lasa mums priekšā savu stāstu par kaislīgu iemīlēšanos, aizdegšanos, mokām, kā viņa pati teiks – visvairāk, uz mūžu. Iestudējums sākas ar tukšu spēles telpu. Tajā ienākot aktrisēm – V. Surkovai un Antai Aizupei, kura spēlē Cvetajevas kaisles objektu aktrisi Sofiju Holideju –, skatītāja priekšā ar audeklu tiek pievērts metāla kubs. Uz audekla izrādes laikā tiek rādītas videoprojekcijas, tas kalpos kā aizslietnis ēnu spēlēm. Bez konstrukcijas, kas tiek te atvērta, te aizvērta, izrādes priekšmetisko vidi vēl veido krēsls, mikrofons un nošu paliktnis stāsta eksemplāram. Scenogrāfes Lienes Pavlovskas telpa uzrunā ar lakonisku funkcionalitāti, kas burtiski kalpo par audeklu gaismu mākslinieka Jāņa Sniķera spēlēm.

Darbības tikpat kā nav. Valērija Surkova lasa M. Cvetajevas Stāstu par Soņečku, Anta Aizupe vietām iemiesojas mīļotās būtnes tēlā, sarunājoties ar autori un tekstu. Aktrišu pāris veido uzsvērtu kontrastu – viena gaiša, otra tumša; viena laikmetīgā apģērbā, otras tērps stilizē XX gs. sākuma sievišķības esenci; viena – dzīva, klātesoša, otra – atmiņu fantoms, nostalģijas apdvests sapnis, kas uz brīdi izniris no pagātnes dūmakas. Abu mākslinieču skatuviskā eksistence metra attālumā no pirmās skatītāju rindas pievelk ar dabiskumu, koncentrētību un mieru. V. Surkovas Cvetajevas galvenais izteiksmes līdzeklis ir balss – teksta plūdums, intonācija, tembrs. A. Aizupe savukārt strādā ar ķermeņa izteiksmīgumu – veido siluetu aiz aizslietņa, kā koķets, mazliet mežonīgs, bet elegants zvērēns uzmetas uz krēsla atzveltnes, nervozi staigā uz riņķi. Aktrisei piemīt tāds valdzinājuma spēks, ka aizmirstas pat visai problemātiskā krievu valodas izruna, liekot teju vai izdomāt pamatojumus, kāpēc Soņečķa varētu runāt pēc muzikālas, nejēdzieniskas loģikas strukturētā tekstā. Ja vien…

Vienīgais Marinas Cvetajevas trūkumus ir fakts, ka tā īsi nav izrāde, drīzāk – labi apdarināts stāsta lasījums, izteiksmīgi, bet bez interpretācijas un personiskas attieksmes izpildīts. Ir ritms, bet tas ir paša teksta ritms, ne izrādes „pievienotā vērtība”, kas Stāstu par Soņečku pavērtu kādam jaunam lasījumam. No autores pretrunīguma (un pat paviršas zināšanas par dzejnieces dzīvi ļauj spriest, ka personības mērogs un izpausmes tiešām bija dēmoniska mēroga), no laikmeta skarbuma – ne miņas. Bez šaubām – M. Cvetajeva ir izcila māksliniece. Piekrītu, ka sirdī iekritis literārs darbs pats par sevi ir pietiekams iemesls kamerdarba tapšanai. Bet kāpēc solīt to, kā izrādē nav un ko acīmredzami nav pat mēģināts „ieviest”? Jo psiholoģijas aktrišu spēlē nepietiek, lai izstāstītu konkrētas kaisles stāstu, bet izrādes jēdzieniskās zīmes režisors lietojis pārlieku brīvi un nestrukturēti, lai nonāktu pie kāda plašāka vispārinājuma vai nu par Cvetajevas personības, vai varbūt, kā solīts programmiņā, mīlestības būtību. Minūtes rit, veltīgi pievēršot uzmanību tādām skatuves zīmēm kā dzīvas un mikrofona pārraidītas balss atšķirīgajām funkcijām vai aktrises fiziski sajūtamā ķermeņa un aiz aizslietņa nojaušamās ēnas eksistencei. Tiešām nekā? Tiešām, tiešām…? Jā, aktrises maina atrašanās vietu vai runas manieri bez jebkāda izrādes loģikā balstīta pamatojuma, acīmredzami tikai tāpēc, lai skatuves telpa izskatītos dinamiska. Izskatās, bet dinamikā nav iekšēju likumsakarību. Teksts ir ausij patīkams, galu galā – M. Cvetajevas darbi tiešām ir estētiska pašvērtība, tomēr par spīti abu aktrišu nevainojamajam darbam pēc īsās izrādes paliek arī mazuma piegarša.

Nekādu pretrunīgumu Marinas Cvetajevas tēlā izrāde nav atklājusi. Dzejnieces biseksualitāte ir pietiekami zināms fakts, līdz filozofiskam vispārinājumam par mīlestības vai kaisles dabu „neaizvelk”, un ienāk prātā, ka vienīgais konteksts, kurā Cvetajevas seksuālo partneru jautājumus vēl varētu būt „pretrunīgs”, ir laikmetīgās Krievijas cilvēktiesību pārkāpumi pret gejiem. Šī doma gan norimst pati no sevis, jo izrādē nekādas pilsoniskās pozīcijas pēdas nav saskatāmas. Var jau būt, ka Marinu Cvetajevu var uztvert kā sociālu projektu nelasošai publikai, bet tā kā šķiet, ka skatītāju zālē sēdošie cilvēki tomēr prot un spēj lasīt arī paši… Ja uzskatāt, ka teātris ir literatūras palīgnozare, jums patiks. Citiem tomēr rodas jautājums – kāpēc es Marinas Cvetajevas darbus nevarēju baudīt mājās?