Konservētā sieviete

“Kā dzīvot savu dzīvi autentiski, proti, īsti, patiesi, piepildīti un jēgpilni?”[1] Uz šādu sarežģītu jautājumu atbildi cenšas rast Rēzija Kalniņa savā trešajā režijas darbā Dailes teātrī. Un jau otro reizi dzīves jēgas meklējumi režisori saved kopā ar amerikāņu aktieri un dramaturgu Šonu Grenanu, kura luga “Alvas sieviete” vēsta par kādu jaunu sievieti Džoiju. Pēc nenosauktas slimības Džoija ir saņēmusi sirds transplantu, tomēr nespēj saprast, kāpēc tieši viņai lemts turpināt dzīvi. Cerībā atrast vietu pasaulē viņa dodas satikt sava sirds donora tuviniekus – māti Alisi, tēvu Henku un māsu Semiju.

[C]Būtībā jau pietiek ar izrādes plakātu vien, lai saprastu, ko tieši sagaidīt no “Alvas sievietes”, – no pārgrieztas alvas konservu bundžas spraucas ārā sieviete-eņģelis, un viņas spārnos redzama cerību zilā krāsa. Tulkojums – sieviete tikusi pie jaunas dzīvības, bet pati nespēj rast tai jēgu, tomēr cerība to izdarīt ir.[C2]

Šādai ilustratīvai stāsta atveidei izrāde pāri tā arī netiek. Ja lugas nosaukumā pieminēta alva, tad uz plakāta redzama alva. Ja tekstā pieminēta grupa HAEVN, tad arī uz skatuves skan tieši šīs grupas dziesmas. Turklāt par galveno izrādes muzikālo motīvu kļūst šīs grupas dziesma Where the Heart Is (“Tur, kur ir sirds”). Tas tā, ja nu kādam pēc pirmajām izrādes minūtēm nav skaidrs, ka runa ir par burtiskām un metaforiskām sirdīm.

Apcerīgā Where the Heart Is melodija tad arī kalpo kā vadlīnija emocijām, kuras skatītājiem izrādes laikā paredzēts izjust. Lai gan lugas autors šo darbu iecerējis kā komēdiju un drāmu, režisores Rēzijas Kalniņas izvēlētais iestudējuma virziens (“sirdsdrāma”) savienojumā ar bieži atkārtoto saldsērīgo muzikālo pavadījumu lugas komisko pusi lielākoties vienkārši ignorē. Danas Kalniņas-Zaķes neveikli tulkotajos tekstos (piemēram, amerikāņiem tik ierastais mīļvārdiņš honey bear kalkēts kā “medus lācis”) iezogas pa kādai asprātīgai frāzei, tomēr tās saglabājušās kā pamatmateriāla rudiments, ne apzināts režisores centiens caur smiekliem runāt par sāpīgo.

Varbūt tieši šī pazudušā humora dēļ, kas visspilgtāk slēpjas tieši Ērikas Eglijas atveidotās Džoijas tekstos, aktrisei ir tik grūti tik galā ar savu lomu. Džoijas tēlam uz saviem pleciem būtu jānes lielākā daļa izrādes saturiskā smaguma un jāvēsta par visdziļākajām rakstura pārvērtībām, bet Džoijas nepārtraukti aizkaitinātais, sevi žēlojošais tonis nemainās ne mirkli un līdzjūtību neraisa. Toties gan Lilitas Ozoliņas Alise, gan Pētera Liepiņa Henks, kuriem tradicionālā, psiholoģiski precīzā aktierspēlē izdodas parādīt, kā dēla zaudēšana kļūst par katalizatoru ģimenes krīzei, liek sirdij sāpīgi sarauties un izjust līdzpārdzīvojumu.

Viņu dēls – Ginta Andžāna atveidotais Džeiks gandrīz visu izrādi klīst pa skatuvi kā neviena neredzēts spoks, kurš palicis šaisaulē, lai vērotu savus mīļotos. Par spīti šim neizprotamajam metafiziskajam stāvoklim aktieris diezgan veikli tiek galā ar sava tēla līniju. Arī Lidija Pupure un Ilze Vazdika, cīnoties ar slikto tulkojumu, sev atvēlētajā laika posmā pamanās izveidot skaidrus medmāsas un draudzenes tēlus, kuru skatuviskā uzvedība gan ir pārspīlēta, bet viņu rūpes – cilvēcīgi saprotamas. Neizdevies ir Džeika māsas Semijas tēls – iespējams, viņa iecerēta kā apgarota, vecākajai paaudzei nesaprotama jauniete, bet Leldes Dreimanes izpildījumā pārvēršas par diezgan neapķērīgu un naivu meitēnu, kuru pat pašas māte cenšas pēc iespējas ātrāk apklusināt viešņas Džoijas klātbūtnē.

Rēzijas Kalniņas un kostīmu mākslinieces Ramonas Barsegjanas iekārtotās darbības ligzdas, kuras pēc nepieciešamības izceļ vai apslēpj gaismu mākslinieks Dainis Sumišķis, godprātīgi pilda tām paredzētās funkcijas bez jebkādas radošās dzirksts. To, cik ļoti maza nozīme izrādē atvēlēta skatuves telpai, norāda kaut vai tikai tas, ka pēc pirmā cēliena viena no darbības ligzdām (Džoijas dzīvoklis) nemanāmi nozūd, bet tas izrādes ritējumā pilnīgi neko nemaina. Pretstatā nepiedodami nepārdomātajai scenogrāfijai jāliek kostīmi, kas veidoti tik pārspīlēti stilīgā un aci piesaistošā estētikā, ka zaudē jebkādu sasaisti ar realitāti vai stāsta galvenajām idejām. Diez vai režisore paredzējusi, ka lakati un turbāni ar zvaniņiem, blūze ar ķirsīšiem un mākslinieciski ap kaklu aptīta šalle uz skatuves uzvarēs mīlestības un sāpju smeldzi cīņā par skatītāju uzmanību.

Bet, neraugoties uz visām nepilnībām, finālā skatītāji ceļas kājās un aplaudē. Biļetes uz tuvākajām izrādēm nav pieejamas. Skaidrs, ka kaut kas “Alvas sievietē” skatītājus patiesi aizkustina un skar kādu jutīgu dvēseles stīgu, un tas protams, nav mazsvarīgi. Tomēr, manuprāt, svarīgi nošķirt, ka šajā gadījumā tas ir Šona Grenana lugas viennozīmīgi sāpīgais un saviļņojumu raisošais temats, nevis Rēzijas Kalniņas iestudējums kā pašvērtība. Tajā diemžēl nekā katarsi vai stāvovāciju rosinoša nav.

 

Raksta autore – LU HZF Baltu filoloģijas Teātra zinātnes moduļa MSP 2. kursa studente