Klusuma pauzes “Cure” pavadījumā

Jaunajā Dirty Deal Teatro izrādē “Drama queen” ukraiņu režisore, izrādes dramaturģe un galvenās lomas atveidotāja Sofija Meļņikova atklāj savu dokumentāli personīgo dzīves rekonstrukciju saskarsmē ar cilvēkiem, karu, brīvību un valodu.

Sadarbībā ar režisoru Valteru Sīli, mākslinieci Kristinu Rezvõhh, gaismu mākslinieku Niku Ciprusu un tulkotāju Māru Poļakovu tapis iedarbīgs naratīvs, kura centrā atainota attiecību nespēja eksistēt diametrāli pretējos dzīves uzskatos. Tas nav stāsts par karu vai notikumiem uz tā fona, bet par daudz dziļākām attiecībām, kurās nav iespējams būt, tikai eksistēt. Tas ir stāsts par sevi un citiem gan valstiskā, gan personiskā līmenī, kā arī attiecībām, kurās vērojama atrašanās neapzinātā opozīcijā.

Izrāde visvairāk iedarbojas tieši uz emocionālo apziņu – izmantotie vizuālie un skaņas efekti nemitīgi liek pārslēgties no viena objekta uz otru. Arī galvenās lomas atveidotāja pārslēdz savu eksistenci no mirkļa uz mirkli tikai ar viena klikšķa palīdzību. Šajā gadījumā ļoti atbilstošas ir vilktās paralēles ar Tinder swipe funkciju, kas ar ironisku piegaršu raksturo cilvēku savstarpējās attiecības un emocionālās barjeras.

Iestudējuma scenogrāfiju veido divi lieli ekrāni, instrumenti un skaņas ierīces, kā arī gaismas stars, kurā, ikdienišķās drēbēs tērpusies, atrodas stāsta varone. Ekrāni novietoti katrs savā skatuves pusē, un tajos uz balta fona ar trekniem melniem burtiem projicētas sarakstes no personiskās dzīves. Tās kā teksta dramaturģiskā funkcija ataino dažādus attiecību modeļus. Vienā pusē redzams Viņas jeb Sofijas teiktais, bet otrā – partnera/es, drauga, draudzenes vai tikko iepazīta Tinder lietotāja atbilde, kas veido uzskatāmu pretnostatījumu atšķirīgiem viedokļiem un komunikācijas izpausmēm.

Būtiska izrādes sastāvdaļa ir skaņa, kas veido galveno emocionālo sasaisti ar skatītāju. Aktrise runā savā dzimtajā valodā, kas pirmajā mirklī rada zināmu valodas barjeru un nemitīgu vēršanos ekrānā, bet ar laiku diezgan vieglu iejušanos. Stāsta fonā dzirdamas attālinātas vilciena skaņas, kara sprādzieni un domas. Tās ar skaņu cilpmašīnas palīdzību ieraksta un atskaņo pati Sofija, radot disonējošus trokšņus, patīkamus čukstus, hipnotizējošus atkārtojumus un pēkšņus pārtraukumus. Tas savukārt ļauj ielūkoties viņas iekšējā emocionālajā pasaulē, klausoties mainīgajās balss intonācijās un frekvencēs. Tādēļ tikpat nozīmīga loma ir arī klusumam – pēc katra teikuma vai īsziņas teksta fragmenta tiek ieturēta pauze. Tas sniedz iespēju brīdi uzkavēties savās domās un tajā pašā laikā būt citur.

[C]Izrādes ritms gan brīžiem šķiet saraustīts un haotisks, taču tas kaut nedaudz ļauj pietuvoties nemiera sajūtām, kādas izraisa kara šausmas, trauksme un neparedzamība.[C2]

Tāpēc pirmajā mirklī šķietami absurdi dzirdēt, ka, pateicoties karam, rodas iespēja izbēgt no toksiskām attiecībām. No tādiem brīžiem, kurus arī var pielīdzināt noteiktai kontroles formai. Brīži, kuros tev saka – nedziedi, nedejo, neaizver durvis vai neelso tik skaļi, un vēlreiz nedziedi. Nedziedi, nedziedi, nedziedi to Cure dziesmu! Cilvēki, kuri nekad nesapratīs tevi un tavu kultūru. 

Patiesībā izrāde ir ne tikai par personisko pieredzi, bet arī par Latvijā sastopamiem cilvēkiem un viņu reakcijām par šo laiku. Ne velti, kad Sofija vienā brīdī vēršas pie skatītājiem un jautā: “Ko tu domā par karu Ukrainā?”, dzirdamas neveiklas, bet tik saprotamas klusuma pauzes. 

Izrādes noslēgumā skan “Prāta Vētras” dziesma “Sapnī”, kas sasaucas ar iepriekš izskanējušo Just Like Heaven, un rodas cerība par sapni būt pieņemtam un mierā. 

 

 

Raksta autore – LKA Kultūras socioloģijas un menedžmenta 4. kursa studente