Igauņu – latviešu Bābele

Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Cosmopolitan” Andresa Noormeta (Igaunija) režijā

Izrāde “Cosmopolitan” Valmieras teātrī ir kā mazā Baltijas Bābele. Tajā uz vienas skatuves gluži kā anekdotē satiekas igauņi, latvieši, kosmopolīts no Ņujorkas (tieši viņš, nevis kādreiz populārais sieviešu žurnāls kļuvis par iemeslu izrādes nosaukumam) un pensionēts baleta mākslinieks no Krievijas. Abus pēdējos un igauņu personāžus atveido Igaunijas aktieri no Vīlandes teātra “Ugala”.

Komplicēts stāsts

Stāsts ir (īpaši pirmajā cēlienā) īpaši komplicēts. Viesu namā uz Latvijas-Igaunijas robežas, ko vada igauņu izcelsmes latvietis Jānis asprātīgā Janusa Johansona atveidā un viņa dēls Reinis, kuru kā tipisku jaunieti, kurš zina angļu, bet, protams, nezina krievu valodu, spēlē Janusa Johansona dēls Eduards Johansons, sastopas cilvēki, kurus saved kopā start-up projektu prezentācija. Amerikāņu menedžeris Endrjū Aldena Kirsa jauneklīgi vitālā sniegumā uz šo prezentāciju uzaicinājis divus programmētājus – Ievas Puķes šarmanto Spodru un Ārnes Soro virtuozi tēloto “bremzēto” igauni Indreku. Aicināti arī viņu potenciālie sponsori – Terjes Pennie sievišķīgā, apjukusī Linda un Krišjāņa Salmiņa striktais Raimonds, kuri abi zaudējuši dzīvesbiedrus un tāpēc ieinteresējušies par Spodras un Indreka paralēli izstrādātājiem, līdzīgajiem projektiem – virtuāli atdzīvinātajiem mirušajiem cilvēkiem. Tos, ievērojot avataru atsvešināto runas un kustību mehāniku, uz skatuves atveido Klinta Reinholde (Laima) un Martins Mills (Augusts). Šie aktieri viņu ainās atrodas pie mikrofoniem un kamerām skatuves abās pusēs, bet viņu sejas MI deformētā veidā tiek translētas uz prezentācijas ekrāniem. Viesu namā apmetas arī izbijis Krievijas baletdejotājs Germans, ko atveido leģendārais Igaunijas krievu aktieris, bijušais baleta mākslinieks, kurš pašlaik strādā “Ugala” teātrī – Oļegs Titovs. Germana misija saistīta ar krievu specdienestiem… Trāpīgi un varoņu raksturu un statusu raksturojoši ir Marjas Vīdingas un Ilzes Vītoliņas kostīmi – no sarkana treniņtērpa krievu spiegam un košām uniformām viesnīcas personālam līdz džinsu tērpam kautrīgajam igaunim un korektiem uzvalkiem latviešu un amerikāņu biznesmeņiem. Avataru aktieriem ticis ūdenslīdēju tērpiem līdzīgs sudrabpelēks apģērbs, igauņu investore nomaina vairākus “dārgus” kostīmus koši oranžīgos toņos, bet latviešu programmētāja tērpta eleganti un atturīgi – pelēkā un melnā. 

Zīmīgo nejaušību virkne

Scenogrāfs Valters Kristbergs radījis tādu kā stūri, ar vaļējo malu pavērtu pret skatītāju, un šo stūri ierobežo arēnas vai slidotavas apmales, pelēkas ar sarkanu maliņu. Pelēkās telpas sarkanajiem akcentiem pievienojas sarkanie krēsli. Kā ņujorkieša Endrjū mazgabarīta dzīvokļa, vēlāk – kapličas iemiesojums parādās stikla būris, kurā ievietotais cilvēks izskatās pēc dabas muzeja eksponāta. Izrādes sākums ir ļoti asprātīgs – aiz Endrjū stikla būra, kurā viņš apcer mātes urnas pagaidu ievietošanu bagāžas glabātuvē, dežūrē ASV kultūras fenomens – Spaidermens. Kad Endrjū, ciezdams no neērtībām, pieliek rādāmpirkstu pie deniņiem, imitējot nošaušanos, Spaidermens nokrīt no apmales. Ar šādiem asprātīgiem krikumiem un gegiem ir pilns izrādes pirmais cēliens, sižeta samezglojumi aizrauj, liek smieties un brīnīties. Dramaturgs Otts Kilusks izrādes programmā atzīst: “Domāju, ka mani visvairāk interesē tieši šī sakritība, izpratne, ka nav nenozīmīgu notikumu. Viss, kas jebkad pateikts un izdarīts, sekos mums līdz galam, un mēs nevarēsim tikt no tā vaļā.” Izrādē asprātīgi risināta šī nejaušību un sakritību pārsteidzošā virkne, kā arī mākslīgā intelekta iesaiste tajā. Jau tagad Ķīnā eksistē apbedīšanas uzņēmums, kas sērojošajiem piedāvā mākslīgā intelekta radītu aizgājēja tēlu. Tas tika apspēlēts arī kādā seriāla “Black Mirror” epizodē. Reālie aktieri šos avatarus cilvēcisko un liek just līdzi.

Diemžēl izrādes otrais cēliens nav tik artistisks, samezglots un azartisks kā pirmais. Tajā īsi un aši tiek atrisinātas intrigas, par kurām skatītājiem aizdomas tiek ierosinātas jau pirmajā cēlienā. Rodas iespaids, ka dramaturgam un arī izrādes radošajam kolektīvam pietrūcis laika. Tas padara sākotnēji tik asprātīgo stāstu līdzīgu shematiskai pasakai, un arī aktieri sāk spēlēt tā, it kā personāžus tikai ieskicētu, nevis apjomīgi atveidotu. Nedomāju, ka skatītājus tas atbaidīs – īsāks otrais cēliens publikai allaž ir kā dāvana, un galu galā stāsts par mazo Latvijas-Igaunijas Bābeli saglabā savu šarmu.

Zane Radzobe žurnālā “IR” raksta: “Izrāde arī nepretendē būt par sarežģītu mākslas notikumu, bet tikai sagādāt brīdi izklaides.” Nezinu, vai varu recenzentei piekrist – pirmajā cēlienā tiek uzdoti būtiski un sarežģīti jautājumi par saknēm, par identitāti, par kopīgo un atšķirīgo divu, pat četru tautu mentalitātē, cita lieta, ka finālā atbildes tiek sniegtas shematiskas un vienkāršotas. Taču kopumā, manuprāt, iestudējumam ir visas iespējas kļūt par skatītāju iemīļotu teātra notikumu.