Iespaidi par LJTI skati

Pagājušajā sestdienā noslēdzās LJTI rīkotā Latvijas teātra izrāžu skate 2011. Uz sarunu par skatē gūtajiem iespaidiem esmu aicinājusi Helsinku Universitātes Mākslas fakultātes profesori Līzu Biklingu (Liisa Byckling).

Kādi ir pirmie iespaidi par latviešu teātri?

Līdzīgi kā Somijā, arī Latvijā arvien notiek jaunu teātra telpu meklējumi, tāpēc ir interesanti redzēt, ar kādām telpām mākslinieki strādā.” Dirty Deal Teatro” telpas ir rosinošas un pievilcīgas, tās paver plašas izmantojuma iespējas. Izrādes “Bikts” telpa ir ļoti maza, tāpēc izteiksme ir ierobežota. Jurijs Djakonovs pilnībā pārvaldīja telpu un jutās labi tajā, ko darīja, bet es ceru, ka viņš atradīs labus skatuves partnerus, jo tie pilnveidos viņa talantu. Es gribētu viņu redzēt kolektīvā. Būs interesanti redzēt, kas jaunajai paaudzei ir sakāms.

Kāda ir Somijas jaunā paaudze?

Somu teātrī paaudze līdz trīsdesmit ir ļoti aktīva un viņi ir ieinteresēti pasaules izzināšanā, Somijas un somu tautas attīstībā.

Vai redzējāt Kārļa Krūmiņa izrādi “Svētceļnieks”, kas veidota pēc somu režisora Kristina Smeda darba?

Jā, bet es neesmu redzējusi paša Smeda izrādi. Pieļauju, ka tās ir ļoti atšķirīgas izrādes, jo Smeda izrāde veidota parodijas žanrā. Latviešu izrādei raksturīga ļoti spēcīga pārliecība, kas tiek pausta stingrā, pārliecinošā balsī, kāds raksturīgs reliģiskā kulta grupām. Izrādē gan es neguvu atbildi, kāpēc režisors izvēlējies šādu ceļu.

Kā Jums patika Ģertrūdes ielas teātris?

ĢIT ir patīkama atmosfēra, turklāt zāle paver daudz iespēju spēlei un dažādiem scenogrāfijas risinājumiem. Vienīgi ĢIT ir grūti atrodams. Mani kolēģi pirmajā vakarā teātri tā arī neatrada.

Kura izrāde Jūs negaidīti pārsteidza?

Mani pārsteidzoši iespaidoja izrāde “Novakars: Kopsavilkums”, sevišķi aktierspēle. Skate man sākās ar jauniem cilvēkiem un noslēdzās ar cilvēkiem mūža nogalē, izejot savdabīgu apli cilvēku dzīvē. Šajā izrādē mani uzrunāja teksts. Vienmēr interesanti ir klausīties reālus dzīvesstāstus. Tie ir individuāli, sirsnīgi, un tajos ir tik daudz par sabiedrību kopumā. Leļļu tehnika ir apburoša – cik daudz par dzīvu cilvēku var izstāstīt sīciņā lellīte. Aktieri virtuozi pārvalda spēles tehniku. Izrāde ir apliecinājums, ka miniatūrā skatuve un teātris tajā spēj pastāstīt daudz vairāk nekā dramatiskā teātra izrāde.

Kas bija gaidītākais šajā skatē?

Skates iespaidīgākās izrādes ir Alvja Hermaņa izrādes. Somijā viņš ir labi pazīstams. Pirms diviem gadiem viņš bija Somijā ar Maskavas Nāciju teātrī iestudēto izrādi “Šukšina stāsti”, un tad man radās vēlme redzēt viņu paša teātrī Rīgā, redzēt, ko un kā viņš dara ar latviešu aktieriem. “Melnais piens” priecē ar izciliem aktierdarbiem smieklīgā un saviļņojošā stāstā par dabu un cilvēku kā vienu veselumu. Izrāde ir tik bagātīgi piesātināta ar pieredzi un emocijām, ka tas kļūst par aizkustinošu piedzīvojumu, kurā ir tik daudz humora un poēzijas. Es nācu uz skumju izrādi, bet fināls bija poētisks simbols cerībai, ka skumjā realitāte mainīsies un pārmaiņas būs iepriecinošas. Izrāde savā latviskumā ir ļoti universāla un pasaulīga, taču tuvu personiska tā kļūst brīdī, kad no skatuves runā dzimtajā valodā..

Arī “Kapusvētki” ir izrāde par skumjām…

Jā, abās izrādēs pamatā ir skumji motīvi, taču tās ir brīnišķīgi siltas un mīļas. “Kapusvētki” liek apjaust, ka nāve un atvadas ir daļa no mūsu dzīves, kurai nav iespējams sagatavoties, bet ir jābūt gataviem ar to saskarties, jo izvairīties neviens no tā nevar. Izrādes pamatā ir spēcīga struktūra, kas organizēta divos līmeņos – viens ir rituāls, otru veido dokumentālais materiāls, kas ir plašs un daudzveidīgs. Abi šie līmeņi atklāj spilgtu kontrastu starp aktieriem uz skatuves un intervētajiem cilvēkiem. Somijā kapusvētku tradīcijas nav un trūkst arī kopības sajūtas somu sabiedrībā vispār. Tas ir apbrīnojami, ka cilvēki tā var gadu no gada sanākt un būt kopā. Šo tradīciju ir jācenšas mūsdienās saglabāt, jo pilsētas dzīve cilvēkus izšķir, viņi vairs nav tik ģimeniski tuvi. Kopābūšana ir viena no jaukākajām lietām cilvēku dzīvē un teātrī, un to es šajā izrādē guvu.