“Ieslēdziet siltumu”

Līdzīgi citām trupas KVADRIFRONS izrādēm, “Vecmāmiņu valsts” neietilpinās klasiska teātra rāmjos ne tiešā, ne pārnestā nozīmē. Projekts tika pieteikts ar plašu sociālu kontekstu, un tā pirmizrāde notika Cēsu pilsmuižas klētī. Vai izrāde iekļausies citos formātos un citās pilsētās[1], var tikai minēt, taču sarunu festivāla LAMPA demokrātiskais ietvars lieliski derēja “Vecmāmiņu valsts” iecerei – ar mazu piebildi, ka izstieptā telpa garās skatītāju rindas malā sēdošajiem traucēja vērot notiekošo tālākajā pusē.

Notikuma mērogu raksturo gan nopietnie starptautiskie sadarbības partneri, gan radošās komandas saraksts (režisorei Paulai Pļavniecei līdzās divi dramaturgi – Justīne Kļava, Evarts Melnalksnis un divi gaismu mākslinieki – Mareks Lužinskis, Kārlis Staņa), arī plašais aktieru ansamblis, vietējais bērnu koris, tērpts efektīgās sirmās parūkās (kostīmu māksliniece Marija Rozīte-Vītola). Tēmas antropoloģiskajā izpētē iekļautas septiņpadsmit vecmāmiņas, un sociālo fonu izceļ “veltījums visām Latvijas vecmāmiņām un viņu mazbērniem”. Starpžanra iespaidu paplašina rumāņu fotomākslinieces Odetas Katanas izstāde, ko var aplūkot pēc izrādes vienlaikus ar iespēju satikt dažas no portretu modelēm – pašām vecmammiņām.

Dokumentalitāte būtiski ietekmē māksliniecisko pusi, kas rezultējas daudzslāņainā formas struktūrā. Dramaturģiju veido gan sacerētas teatrālas epizodes par TV raidījumiem, gan sociāli skarbi fakti, gan personiski stāsti. Pusotru stundu aizpilda īsi monologi, muzikālas epizodes (vecmāmiņu mīļākās dziesmas kora izpildījumā), sarunas par eidžismu un teatrāli parodiskas etīdes.

[C]Manuprāt, iespaidīgākais iestudējuma slānis atklāj katra radošā dalībnieka personisko stāstu, izjūtu, priekšstatu par to, ko viņam nozīmē vecmāmiņa.[C2]

Citās epizodēs dominē artistiska groteska, kas mijas ar poētiku, depresiju un bērnišķu infantilismu. Izrādē skan tāda daudzbalsība, kur balsis cita citu papildina jēdzieniski, bet skan emocionāli un teatrāli ļoti dažādi. Atteikšanās no viena centrējoša konflikta un vienota formas kopsaucēja brīžiem rada plūstošas vienmuļības sajūtu. Konstruktīvisms un spilgti naivisma elementi (bērnu koris, sniegpulkstenīšu pušķis ar uzrakstu “Ome”) apliecina, ka projekta filozofijas atslēga meklējama posthumānismam[2] raksturīgā kontekstā. Satura un pieejas ziņā šis ir nebijis iestudējums latviešu teātrī, kas pārliecina sociālajā līmenī un tomēr atstāj atklātus dažus jautājumus par inscenējuma tehniku.

Labvakar, mīļie skatītāji

Izrādi caurvij epizodes, kur jaunie aktieri Reinis Boters, Klāvs Mellis, Ance Strazda, Samira Adgezalova, Āris Matesovičs, Jana Ļisova, Ance Kukule, Jānis Kronis TV žurnālistu lomās parodē pensionāru jautājumiem veltītus raidījumus. Aktieri izspēlē it kā gudrus diktorus, kuri, ziņojot aktualitātes un sniedzot “zinātniskus” padomus, vienlaikus iegrimuši sīkās savstarpējās ķildās. Rodas spilgts jaunu cilvēku neiejūtības (arī maziskuma un racionālas aprobežotības) salīdzinājums ar līdzās nostatītām vecļaužu šokējošām problēmām. Artistiski precīzi izceļas Kroņa un Kukules ironiskais duets raidījumā “Daudz laimes, jubilār!”. Apsveikumu tekstos iepītos senioru dzīves skaudro apstākļu aprakstus aktieri izpilda saldā pagājušā gadsimta izteiksmē. Komiskais pārspīlējums pretstatā apsveikumu raidījuma popularitātei atgādina par sirsnības liekulību un vienlaikus nepieciešamību. TV formāta izvēle atsaucas uz senioru brīvā laika nodarbi, arī tīši palēninātais kustības un runāšanas ātrums rēķinās ar uztveres aizturi.

[C]Vai sapludinātas divas tēmas, un vai izrādes veidotāju liktā vienādības zīme starp vecmāmiņu tēmu un novecošanās problēmām vispār ir mērķtiecīga? Kura no tēmām ir būtiskāka? Kā ar vecmāmiņām četrdesmitgadniecēm?[C2]

Sirmo bērnu koris

Tieksme atsevišķus gadījumus vispārināt uz vecmāmiņu un valsts attiecību tēmu vispār iestrēgst, īpaši bērnu epizodēs. Cēsu pamatskolas skolēnu atbildes uz dažādiem jautājumiem – “no cik gadiem, viņuprāt, sākas vecums”, ko katrs darīs, “kad būs vecs”, šķiet ņemti no cita – kāda ģimeniska pasākuma, kam lokālais mērogs piešķir mīļumu. Pretstatā tam izrādes racionālo kodu raksturo aktrises Ances Strazdas varones frāze par vecmāmiņu, kas par sodu uz pusgadu “izslēdza siltumu”, ar ko domāta emocionālas distances nospraušana starp diviem cilvēkiem.

Balansējumā starp racionāli emocionālo un konkrēti vispārinošo pārliecinošākā šķiet komponista Jēkaba Nīmaņa pieeja. Vecmāmiņu mīļāko dziesmu apdares – katra citādā aranžējumā – ir kā mazs stāsts par viņu raksturiem, temperamentu, attiecībām. Katra arī atšķiras no notīs ierakstītās versijas (piemēram, Ulda Stabulnieka “Nāk rudens apgleznot Latviju” mainīti darbības vārdu sinonīmi), un tieši tas atšķir mīļdziesmu, ko katrs dzied mazliet pa savam. It kā nepareizi. “Pa savam” katram nozīmē īpašo, vienīgo, neatkārtojamo neviltoto mīļumu pret savu un vienīgo omi.