Dostojevska homeopātiskās pārvērtības

Remdens un pamācošs iznācis Fjodora Dostojevska „Lēnprātīgās” iestudējums Dailes teātra Kamerzālē Mihaila Gruzdova vadībā. Kā nogludināts olītis izskan fināla aicinājums par mīlestību kā vienīgo īsto vērtību. Noapaļota, gatava gudrība – kāpēc vēl iestudēt izrādi? Sajūta, ka izrāde ir tāda komfortabla, un tas attiecībā uz Dostojevski šķiet savādi. Kaut jau izrādes sākuma pozīcija ir baisa – vīra monologs pie pašnāvnieces līķa.

M. Gruzdova izrādē monologa teksti sadalīti starp Lidijas Pupures kalponi Lukerju un Ģirta Ķestera Viņu, Viņas lomā – Ieva Segliņa. Analizēt pašnāvību, runāt par notikumiem, kas pie tās noveduši, ticami var tikai pats pašnāvnieks. Viss pārējais ir vienīgi minējumi. Lēnprātīgā, protams, ir klusējoša. Mēs dzirdam vīrieša viedokli, Lukerjas vērojumus, bet tas, kas notiek ar meiteni, ir noslēpumains, līdz galam neizskaidrojams.

Viņam ir 41, viņai – 16 gadi (šāda 25 gadu starpība, starp citu, bija arī Dostojevskim un viņa otrajai sievai Annai Sņitkinai.). Viņš ir uzpircējs jeb augļotājs, kurš plāno sakrāt 30 000 rubļu, aizbraukt uz Itāliju un tur beidzot „dzīvot” – atļaut sev būt pašam, apstākļu neapspiestam. Viņa – izglītota izputējušas dzimtas bārene. Abu laulāto attiecību lieciniece ir L. Pupures Lukerja – sīka un krampīga sieviņa, kuras līdzcietība, maigums un taisnīguma izjūta silda sirdi.

Dzīvokļa sienas „tapetes” veido melnbalts svītru koda raksts – režisors, kurš šoreiz ir arī telpas risinājuma autors, izmanto šādus vērtējošus tēlus, lai ilustrētu varoņa domāšanu – it kā Viņš visam noteiktu cenu. Dostojevskim pašam jautājums par to, kur dabūt naudu, kā kļūt bagātam ir viens no svarīgākajiem, pat uzmācīgs. Taču nauda un krievu reliģiskā tradīcija ir konfliktējoši spēki. Par naudu nav pieņemts runāt. „Nauda ir piektā stihija, ar kuru cilvēkam visbiežāk nākas rēķināties,” raksta Josifs Brodskis darbā „Par Dostojevski”. „Jo pieticīgāka vajadzīgā summa, jo lielāki ir emocionālie tēriņi, kas saistīti ar tās iegūšanu. Šī nelielā summa Dostojevskim vienlīdzīga ar kolosālu dvēseles tērēšanos. Runa ir ne tik daudz par reālu, cik metafizisku naudu.”

Lukerja – Lidija Pupure, Viņš – Ģirts Ķesteris // Foto – Jānis Deinats

Ģ. Ķestera Viņš ir samērā mūsdienīgi domājošs baņķieris – nevarētu teikt, ka viņu sevišķi nomoka „netīrās naudas” komplekss vai priekšstats, ka viņa nodarbošanās ir degradējoša, kāda acīs varbūt pat amorāla. Viņš drīzāk jūtas kā lepns, citu viedokli nicinošs Mefistofelis. Ar savu bildinājumu Viņš nopērk tīkamu meiteni, viņa paša jutekļus patīkami satrauc vecuma starpība – pirmkārt, solot seksuālu baudu, otrkārt, iespēju garīgi manipulēt ar meiteni. Viņš izbauda varu pār meiteni (atvainojiet, bet izskatās, ka izvērstā iegūšanas aina režisoram pašam sagādājusi lielu patiku), taču neinteresējas par viņu kā cilvēku. Starp abiem pamazām izveidojas neredzama siena, aukstas skumjas. Tomēr vientulība žņaudz un jāatzīstas sev, ka būtu patīkami sievas personā iegūt arī draugu, t.i., padarīt to par garīgo domubiedru. Taču tikmēr I. Segliņas varone jau iekšēji lūst – neērtā un cietā guļvieta sadalās divās, viņa cenšas pielāgoties, meklē sev vietu, bet neatrod.

M. Gruzdova izrādēs jaunas meitenes bieži spēlētas kā tādi graciozi putnēni vai stirniņas – it kā trauslas, nevainīgas būtnes, kāju pēdiņas mazliet iekšupvērstas, bet izaicinošais skatiens liecina par koķeti nevainīgo un reizē viltīgo dabu. Arī I. Segliņas meitene ir stūraini koķeta, drusku spītīga, viņas dekoratīvi pastieptā plauksta pēc naudas nav nabadzības un kauna žests, drīzāk izaicinājums. Tas, kā Viņš meiteni uztver, liecina, ka Viņš viņu nepazīst, taču grib uz tās spēlēt – kā pauž izrādes afiša ar sievietes muguru-klaviatūru. „Jūs gribat uz manis spēlēt; jūs izliekaties, ka pazīstat visus manus taustiņus; jūs gribat izraut manam noslēpumam pašu serdi; jūs gribējāt mani noskandināt no viszemākās nots līdz visaugstākajam diapazonam. Šinī mazajā rīkā ir daudz mūzikas, lieliska balss, tomēr jūs nevarat likt tai runāt. [..] Uzskatiet mani par kādu instrumentu vien gribat, sabojāt jūs mani varat, bet uz manis spēlēt gan ne.[1]”

Dostojevska stāsts „Lēnprātīgā” uzrakstīts 1876. gadā, kad Krievijā bijusi vērojama pašnāvību epidēmija, šis fakts Dostojevski ļoti interesējis. Laikrakstā izlasītā ziņa par šuvēju, kas ar svētbildi rokās izlēkusi pa logu, momentāni impulsējusi stāsta rašanos, kas sarakstīts divu mēnešu laikā. Šuvējas nāvē Dostojevskis atrod, kā viņam likās, kristietisku samierināšanos – tā teikt, Dievs nevēlēja. Dostojevskis: „Pašnāvība ar svētbildi ir lēnprātīga, pazemīga pašnāvība. Tas nozīmē, ka nebija vairs iespējams dzīvot.” Ceļš, kā pie šāda lēmuma nonāk I. Segliņas varone, ir tik nemanāms, ka atbildi nesniedz. Neesmu pārliecināta, ka tas ir ievietojams šai kristietiskajā kategorijā.

Dostojevska varoņa monologs balstīts uz apzinātas nezināšanas motīva. Viņš nav gribējis redzēt patiesību. Beigās jāatzīst tas, ko jau sākumā zinājis un redzējis. Ģ. Ķestera varoņa apziņa apskaidrojas, un vienlaikus viņš ļauj vaļu atturīgam emociju izvirdumam, mirkļiem pat atrodas uz viegla neprāta robežas (doma par to, ka neapbedīs sievu) kā Rogožins pie Nastasijas Fiļipovnas līķa.

Viņš – Ģirts Ķesteris, Viņa – Ieva Segliņa // Foto – Jānis Deinats

Reālā un atmiņu telpa, kas ar sienu ir sadalīta priekšplāna un dibenplāna telpās, ir brīvi caurstaigājama, durvju un logu ailas ir tukšas, pa tām ienāk, iekāpj un nozūd Viņa – jau kā atmiņu tēls. Žalūziju paņēmienu kā apziņas robežstāvokļiem piemērotu bija pārbaudījis jau Mārtiņš Vilkārsis Oļģerta Krodera „Idiota” iestudējumā Valmieras teātrī.

„Gan krievu pareizticībā, gan Romas katoļticībā cilvēku tiesā Augstākais vai baznīca. Protestantismā cilvēks pats rada sev Pastarās tiesas ekvivalentu, un šīs tiesas laikā viņš pret sevi ir daudzkārt nesaudzīgāks kā Dievs vai pat baznīca – kaut vai tāpēc, ka (pēc viņa domām), viņš sevi pazīst labāk nekā Dievs un baznīca. Un vēl tādēļ, ka viņš negrib, precīzāk – nespēj piedot.[2]” Lūk, šīs iekšējās grēksūdzes un tiesas man izrādē trūka. Dostojevska varoņu pašplosīšanās M. Gruzdova izrādē ir tāda apvaldīta, nogludināta. Līdz ar to fināla aicinājums mīlēt nenāk kā garīgās ciešanās gūta atziņa – katarse. Aktieri nedaudz iegriež varoņu ādā, bet iekšēju inkvizīciju neveic. Izrāde noslīkst remdenā pamācībā.

Vai Viņš pēc šī notikuma kādreiz piecelsies kā cits cilvēks, mēs nezinām. Režisors varoņu vietā ļauj runāt mūzikai – harmonizējošajam Baham; Vladimira Martinova intīmajam, klusinātajam garīgumam, kurā apvienojas krievu pareizticīgā mūzika ar minimālismu, un Alfrēda Šnitkes reliģiskajām mūzikas zemstrāvām, metafiziskajam saturam un emocionālajai kontemplācijai.