Dmitrija Petrenko vingrinājumi

Recenzija par Dailes teātra izrādi „Biedre Zariņa” Dmitrija Petrenko režijā.

Izrādes „Biedre Zariņa” radošā komanda savam iestudējumam izvēlējusies lielisku apakšvirsrakstu un reizē žanra apzīmējumu – vingrinājumi utopijā. Jaunās paaudzes režisora Dmitrija Petrenko un dramaturģes Rasas Bugavičutes kopdarbs Dailes teātra Kamerzālē tiešām visprecīzāk atbilst jēdzienam „vingrinājumi”, kamēr vārds „utopija” prasās pēc antonīma.

Tas labi sasaucas arī ar Dmitrija Petrenko režisorisko vēlmi spēlēties jeb vingrināties ar detaļām, idejām un teatrālajām iespējām. Šajā „žanrā” oriģināli risināts darbs ir „Sen jau tā vajadzēja, Zaķi”, kas joprojām skatāms Dirty Deal Teatro repertuārā un kurā uz katru izrādi Zaķa lomā tiek pieaicināts kāds viesaktieri (piemēram, Andris Keišs, Imants Strads, Baiba Broka). DDT izrāde ir kā ceļojums mūsu kopīgajā pagātnē, jo tajā veikta padomju multfilmas „Ezītis miglā” tāda kā filozofiska arheoloģija, bet izrādes temporitmā notiek samērošanās ar šodienas skrejošo un tehnoloģiju pārņemto cilvēku. Arī jaunās izrādes „Biedre Zariņa” vēstījumā iekodēts secinājums, ka „tajos” laikos cilvēks bija harmoniskāks, mierīgāks, dzīvoja pašapcerei labvēlīgākos apstākļos. Intervijās (skat. http://dailesteatris.lv/izrade/294/biedre-zarina) Dmitrijs Petrenko gan uzsver, ka režisora un dramaturģes mērķis nav bijusi kāda laikmeta dokumentāla izpēte – drīzāk stāsts esot par atmiņām un klišejām, kas saistās ar padomju laikiem. Tomēr Rasas Bugavičutes dramaturģiskais materiāls ir visai knaps, un tas īsti nav izvērsts – ne nopietnā skatījumā uz šo pagātnes nogriezni, ne arī enerģiskā atrakcijā. Iestudējumā priekšplānā tiešām vairāk izvirzījušās pagājušā gadsimta 80. gadus raksturojošas detaļas, kamēr varoņu savstarpējās cilvēciskajās attiecībās valda zināma aptuvenība. Bet atmiņas taču pieder konkrētiem cilvēkiem!

Viens no dīvainākajiem iestudējuma āķiem ir galvenās varones profesija. Šodien skolotāji tiešām ir vieni no trūcīgākajiem sabiedrībā, taču viņi noteikti nav tie, kas visskaļāk pukst par vecajiem, labajiem laikiem (kā to enerģiski simulē skolotāja Ilga). Atmodas sākuma gadi skolotājiem deva otro elpu, kad vidusskolās, piemēram, vēstures stundās beidzot varēja tiešām runāt par Latvijas vēsturi, literatūrā – par mākslu, obligāto komjaunatni nomainīja brīvprātīga iesaistīšanās Tautas frontes jaunatnes aktivitātēs utt. Stāsta pirmajā daļā Olgas Dreģes astronomijas skolotāju Zariņu skatītājam ļauts mēģināt uztvert kā dzīves daudzkārt apdalītu pensionāri. Taču drīz vien izrādās, ka Olgas Dreģes varonei tā ir tikai amizēšanās ar aizgājušo laiku, lai pakacinātu savu sen neredzēto mazdēlu. Bet tas, kāpēc tad mazdēls gadiem nav redzēts, paliek skatītāju fantāzijas ziņā. Turklāt izskatās, ka Ilgai šī koķetēšana ar „reiz bija” interesē daudz vairāk nekā viņas vienīgais mazdēls. Šķiet, šai daudzpakāpju spēlei starp pagātni, cilvēku attiecībām un klišejām tomēr nav atrasts adekvāts līdzsvars.

Scenogrāfs Artūrs Arnis centrālo spēles telpu iekārtojis siltumnīcas izmēra karkasā, kur biedrenei Zariņai ievietots ērts klubkrēsls, līdzās veco laiku radio ar skaņu plašu atskaņotāju, kafijas galdiņš un pāris taburetes, kas „mājiņu” padara pietiekami neērtu, simbolisku un nosacītu pārējiem stāstā „piederīgajiem”. Ja aktrise Lidija Pupure (Astras lomā) sadzīviskajā rosībā vēl atradusi adekvātu skatuvisko darbību, tad jaunieši – Initas Dzelmes Paula un Mārtiņa Poča Pauls – izskatās visai bezpalīdzīgi, brīžiem un pret pašu gribu – kā ziloņi trauku veikalā, ko vēl vairāk miniatūrajā spēles telpā pastiprina Paulas klabošie kurpju papēži. Vecākā gada gājuma aktrises šajā izrādē (jaunu cilvēku veidotajā!) daudz organiskāk jūtas arī tādēļ, ka labi apzinās, par ko tiek ironizēts, jo pašas pieredzējušas daudz ko, ir iespēja salīdzināt utt. Jaunie aktieri, kas dzimušo 80. gadu otrā pusē, personīgajā pieredzē reāli taču pazīst tikai šo „brīvo” Latviju. Ja iestudējumā būtu domāts vairāk par cilvēku sasvstarpējajām attiecībām un likteņiem (turklāt šajā ziņā Rasa Bugavičute sevi gana jau pierādījusi), detaļas un klišejas atstājot tikai fonam, stāsts, iespējams, izvērtos dziļāks, jēgas ziņā piepildītāks.

Jāatzīst gan, ka ir interesanti vērot, kā un kādas detaļas kombinētas skatuves stāstā – piemēram, kostīmu māksliniece Anastasija Golubeva Ilgas kleitai un Paula kreklam izvēlējusies audumu, kura apdrukā redzami cilvēciņi (pa vienam un grupās), kas ļauj fantazēt, ka vecmāmiņa un mazdēls varbūt arī satiksies. Par to, ka kopīgu valodu atrod Paula un Astra, liecina no Lidijas Pupures kleitas priekšas nopogātais lakatiņš (balts ar melnu putnu siluetu apdruku), kuru Paula labprātīgi apsien sev ap kaklu. Savukārt Paulas žaketes oderes apdrukā, kas tiek izgriezta uz āru (tā atrisināta pārģērbšanās 80. gadu drēbēs), ir daudzskaitlīgas „Slava” pulksteņa ciparnīcas, bet Paula žaketes audums apdrukāts ar iebiezinātā piena bundžām – tā vēl vairāk uzsverot aizrautīgo spēlēšanos ar detaļām.

Iestudējuma tēma un virziens ir gana interesanti, bet izrāde tomēr rada izteiktu mazuma piegaršu un sajūtu, ka darbs palicis pusceļā, vien labas anekdotes apjomā. Lugas materiāls prasīt prasās pēc padziļinājuma un izvērsuma. Turklāt par to, ka meklējumu ceļš bijis interesants, liecina no dokumentālā kino arhīviem demonstrētie kadri, kuriem arī skatītāji videoprojektorā seko ar lielu interesi.