Divi vakari Maskavā. Otrais

„Osedžas zemes” priekšpremjēra jeb otrais vakars Maskavā

Mums neierasta šķiet Maskavas teātru prakse pirmās izrādes ar publiku nošķirt priekšpirmizrādēs jeb „predpremjernij pokaz” (ar publiku un biļetēm, bet bez teātra kritiķiem) un sekojošajās pirmizrādēs („birka”, kas afišās piekabināta jauniestudējumam vai visu sezonu). To varētu uzskatīt par savdabīgu nodrošināšanos attiecībā uz iespēlēšanos, kam nevarētu neko pārmest. Jo spēlēt ar vai bez publikas, tās tomēr ir divas absolūti atšķirīgas situācijas. Kaut attiecībā uz Ģirta Ēča un Mindauga Karbauska (Majakovska teātra mākslinieciskais vadītājs kopš 2011. gada maija) iestudējumu jau 20. janvāra „priekšpremjēras” vakarā varēja runāt kā par gatavu un pabeigtu uzvedumu.

Psihoanalīzes 3D seansā Osedžā

Līdzīgi kā „Krečinska kāzas”, arī Majakovska teātra „Augusts: Osedžas zeme” pārsteidz un gandarī vispirms jau ar scenogrāfiju. Skatuves kārbā gan neieraugām neko neparastu vai oriģinālu, ja atceramies, ka dzīvojam 21. gadsimtā jeb izteiktā tehnoloģiju laikmetā. Mākslinieks Gints Gabrāns Vestonu ģimenes māju rāda video formātā, uz baltas sienas projicējot kādas privātmājas interjeru un eksterjeru (atkarībā no attiecīgās ainas vajadzībām, tas ir pirmais stāvs, augšstāvu guļamistabas vai mansards utt.) gandrīz reālā izmērā. Šajā sienā viegli izbīdās vai iebīdās atsevišķi posmi abpus kāpnēm, kas atrodas spēles laukuma vidū, baltās sienas priekšpusē. Tonāli izrādi raksturo zili zaļais un visdažādāko toņu brūnās un pelēkās variācijas. Fons ar digitālajām 3D ilustrācijām skatuviskajām norisēm ir viegls un gaisīgs, izceļot tieši attiecības, psiholoģiskos konfliktus, tātad – pašu Treisija Letsa stāstu. Un savstarpējo attiecību mežģīnes Vestonu ģimenes locekļu starpā šajā iestudējumā ir sastrādātas līdz niansēm, šī dzīvā teātra notikumiem sekoju ar interesi, neraugoties uz to, ka tikko bija pārlasīta luga un tikai pirms gada šīs pašas lugas iestudējums skatīts Latvijas Nacionālajā teātrī.

Ļoti labi var saprast režisorus, kuri izvēlas strādāt ar Letsa lugu (Maskavā gan šis ir pirmais „Osedžas” uzvedums). Lugai raksturīgi asprātīgi dialogi, reālpsiholoģiski pamatoti attiecību sarežģījumi, un materiāls sagādā aizraujošus uzdevumus aktieriem, veidojot kolorītus un spilgtus raksturus. Precīzi un niansēti sastrādātā tēlu attiecību enerģētika Ēča & Karbauska izrādē burtiski elektrizē publiku tā, ka, iespējams, katrs no zālē sēdošajiem uz skatuves ierauga kaut ko no savas individuālās pieredzes. No vienas puses – iestudējums nedod skaidru atbildi, kā būtu pareizi dzīvot ar tik daudziem skeletiem dzimtas skapī, no otras – iestudējuma intonācija kaut kādā mērā arī mierina, ka pareizo recepšu jau nemaz nav. Katrs no mums savā ziņā ir unikāls, un katrs attiecību gadījums ir individuāls.

Sievišķības esence

Nosacīti virtuālajā telpā dzīvojošie lugas varoņi ir ģērbti izteikti mūsdienīgos tērpos (kostīmu māksliniece Viktorija Sevrjukova), var redzēt, ka, piemēram, sievietes-aktrises jūtas izteikti sievišķīgas un skaistas – modernas kurpes, sakoptas galvas, piemeklēti aksesuāri. Līdz ar to, piemēram, vecās Violetas izteicieni par māsas aseksualitāti izklausās vairāk traģikomiski, jo Nadeždas Butircevas Metija Feja, iespējams, ir pati elegantākā un jutekliskākā no dzimtas sievietēm. Pat depresīvā Īvija visos kostīmos (bikses ieskaitot) izskatās gana stilīgi. Bet īsta dūdiņa ir jaunākā Vestonu meita Kārena – ar smalkiem sejas vaibstiem kuplu sīksprogu matu ielokā, slaidu un skaistu augumu. Savukārt vecākā meita Barbara (Anna Ardova) ir piens un asinis: arī izrādē tāpat kā lugā, viņa ir viena no aktīvākajām, izlēmīgākajām un kaislīgākajām ģimenes sievietēm. …kamēr vien finālā neviļus nekļūst par ārprātīgi eksaltētās mātes kopiju.

Arī Jevgēņijas Simonovas Violeta ārēji tikai pirmajā mirklī atstāj klīniskas narkomānes iespaidu, jo zāļu pudelīšu nervozā un nemitīgā grābstīšana vairāk izskatās pēc slimības simulēšanas. Viņa pirmoreiz parādās durvju ailē, kas atrodas tieši vidū milzīgajai Beverlija Vestona galvai videoprojekcijā uz mājas sienas. Izrādes veidotāji ievaddaļu ar visai daudzvārdīgo Beverlija monologu veiksmīgi atrisinājuši kā audio ierakstu (turklāt, stipri īsinātu) un vīrieša sejas videoprojekciju. Izskatās, ka Violeta „iznākusi” no Beverlija galvas. Viņa tērpusies vakarkleitā, kājās augstpapēžu kurpes. Tātad, pirmkārt, acu priekšā mums ir Sieviete, un zemapziņa jau čukst, ka vēstījuma centrā droši vien būs kārtējais dzimumu karš.

Vīrieši – lūzeri?

Karš starp vīriešiem un sievietēm tomēr nav no līdzīgām pozīcijām. Turklāt galvenā kauja notiek pašu Vestonu ģimenes sieviešu starpā.

Kaut arī Vitālija Grebeņņikova mazais Čārlijs epizodēs ar māsīcu jeb māsu ir sirsnīgi nesamākslots, simpātisks un pat atraktīvs puisis, lielākā sabiedrībā atklāti redzamie personības kompleksi spiežas ārā pa visām porām. Tas noteikti nav vīrietis, kādu normāla sieviete vēlētos sev līdzās. No šī pleca sajūtu nesagaidīsi. Savukārt Igora Maričeva Bils precīzi nospēlē tādu vīrieti, kurš varētu būt gan sievietes drošais plecs, ja vien viņai tas būtu nepieciešams. Viņa sieva Barbara ir valdonīga mātīte un egoiste, kura vairāk plosās nevis tāpēc, ka viņu atstājis vīrietis, kuru viņa mīl, bet tāpēc, ka „atstājis”.

Vissarežģītākais gadījums ir lugas „pleibojs”, Kārenas mīļotais un mazgadīgās Džīnas „valdzinātājs” Stīvs. Miesās izplūdušais aktieris Dmitrijs Prokofjevs, kurš atveido Stīvu, savu varoni nemaz necenšas rādīt kā simpātisku vīrieti. Šāds Kārenas partnera un mazās Džīnas pavedēja traktējums situāciju padara tikai nejēdzīgāku, jo Kārenas teksti par ideālo vīrieti atkal izklausās pēc fantāzijām, bet Džīnas atkarību pēc narkotikām rāda vēl dziļāku. Cita starpā – nakts aina, kurā Džīna un Stīvs sapīpējušies tenterē pa kāpnēm, ir viena no efektīgākajām, kurā veiksmīgi izmantots 3D efekts. Lai vizualizētu halucinācijas, pustumsā uz fona sienas mirgo jeb raustās dažādu krāsu uguntiņas.

Iestudējuma apakšvirsraksts ir „Ģimenes vēsture 3D”. Var it labi iztēloties, ka 3D ir domāts kā psiholoģiskais šķērsgriezums. Lugā daudz tiek runāts par to, ka māja un Vestoni apauguši ar mantām. Iestudējuma veidotāji spēles telpā atstājuši tikai pašus nepieciešamākos rekvizītus – gultu, galdu, krēslus. Pārējais ir videoprojekcija. Tātad galvenais fokuss vērsts uz attiecībām. Un Vestonu ģimenes sieviešu dēmoni izgaismoti nežēlīgi atklāti, psiholoģiski pamatoti un skaudri.

 

Izrāžu apmeklējums Maskavā bija iespējams, pateicoties VKKF finansiālajam atbalstam.