Cilvēka trauslums un ego

Liepājā, Zirgu salas Dabas mājā, pirmizrādi piedzīvojusi Mārtiņa Kalitas diplomdarba izrāde “Noslēpumainās variācijas”, kas tapusi “Goda teātrī” pēc Ērika Emanuela Šmita lugas. Iestudējums veidots kā imersīvais jeb mijiedarbes teātris. Norises vieta, minimālisms scenogrāfijā un publikas izvietojums vienā līmenī ar aktieriem rada intimitātes sajūtu, savukārt pietuvinātā, psiholoģiskā aktierspēle raisa emocionālu auditorijas reakciju.

Aiz loga parādās Kaspara Goda atveidotais žurnālists Ēriks Larsens. Vientuļais rakstnieks Abels Znorko, ko atveido Sandis Pēcis, tramīgi sēž lielā ādas krēslā, līdz negaidot pamet telpu. Atskan vairāki šāvieni, un skatītāji strauji tiek ierauti notikumu gaitā. Šādi izrādes sākumā tiek iegūts ātrs temporitms, kas saasina notiekošā uztveri. Viens no imersīvā teātra pamatuzdevumiem ir tiekšanās radīt apstākļus, lai skatītājs piedzīvotu unikālu personisko pieredzi atšķirībā no tradicionālajiem iestudējumiem, kur skatītājs ir viens no pūļa. “Noslēpumainās variācijas” mērķtiecīgi tiecas panākt šo stāvokli. Ne velti imersīvo teātri mēdz dēvēt arī par “iegremdējošo” teātri, jo skatītājs šā vārda vistiešākajā nozīmē tiek iegremdēts izrādes darbībā, kā tas panākts gan ar izrādes vietas izvēli (Zirgu sala), gan iedarbošanos uz maņām. To apliecina festivālā “Partriarha rudens” iegūtā galvenā balva – Pētera Pētersona petrolejas lampa par festivāla labāko izrādi.

Izrādē tikuši izvēlēti veiksmīgi režijas paņēmieni un pieeja dramaturģiskajam materiālam. Uzteicams ir režisora Mārtiņa Kalita darbs, kurš izrādi veidojis kā diplomdarbu, absolvējot Latvijas Kultūras akadēmiju. Salīdzinot ar Liepājas teātrī iestudēto monoizrādi “Tas arī viss” (galvenajā lomā Edgars Pujāts), “Noslēpumainajās variācijās” uzskatāmi iezīmējas Kalitas kā režisora rokraksts – psiholoģisku tēmu izstāstīšana, izmantojot minimālus scenogrāfijas līdzekļus. Abas izrādes iezīmē režisora tiecību imersīvā teātra un ekoteātra virzienā.

[C]“Noslēpumaino variāciju” spēles telpa un scenogrāfija iestudējumu iekļauj īpašvietas teātra estētikā. Šķiet, Liepājas Dabas māja Zirgu salā ir kā īpaši radīta Šmita lugas materiālam.[C2]

Rodas reāla sajūta, ka kopā ar lugas varoņiem atrodamies uz vientuļas salas, sēžam rakstnieka mājas viesistabā, kur aiz plašajiem logiem paveras bezgalīga ainava un tikai tālumā vāri spīd pilsētas ugunis. Scenogrāfijā pārsteidzoši labi iederas Dabas mājas eksponāti – sikspārņu un kukaiņu kopijas rada autentisku vientuļa rakstnieka māju noskaņu. “Noslēpumainās variācijas” uzskatāma arī par ekoteātra un ekoscenogrāfijas izrādi. Tiek izmantota spēles vieta, kas nav speciāli radīta izrādei, scenogrāfiskie elementi ir minimāli (pat kafijas krūzītes, no kurām dzer izrādes varoņi, ir ar uzrakstu “Dabas māja”). Mārtiņš Kalita, kurš ir arī izrādes telpas idejas autors, pievienojis vien minimālas detaļas, spēles laukuma vidu atstājot brīvu. Kaut arī nosacītā skatuve nav plaša, tukšais laukums dod zināmu brīvību gan aktieriem, gan skatītājiem. Ar minimāliem līdzekļiem panākta skatītāja un izrādes mijiedarbība – priekšplānā tiek vārīta kafija, plašu atskaņotājā skan “Noslēpumainās variācijas”, tas viss rada spēcīgu klātbūtnes efektu. Kopumā spēles telpa pati par sevi ir atbilstoša vide dramaturģijai un tās interpretācijai “Goda teātrī”.

Izrādē respektēts lugas teksts, ar to saprotot uzsvaru uz dialogiem kā darbības virzītāju. “Noslēpumainās variācijas” ir dramaturģiski veiksmīgs darbs, kas jau teksta līmenī ir pašpietiekams un izstāstāms pat bez teatrālu izteiksmes līdzekļu papildu uzslāņojumiem. Dialogi starp abiem lugas varoņiem stāsta par patiesības atšķetināšanu, par slēptu mīlestību un pieķeršanos, par to, cik dažādi cilvēki ir spējīgi mīlēt. Lugā meistarīgi atklāts cilvēka jūtu pasaules trauslums un ego demonstrācija kā maska, kas ārēji veido neaizskaramu tēlu. Tomēr, vērojot izrādi, neviļus piezogas doma par lugas teksta pašpietiekamību, kas dominē pār izrādes izpildījuma kvalitāti. Taču to atsver spēles telpas maiņa, kad, abiem varoņiem vairākkārt sastrīdoties, Kaspara Goda Larsens aiziet – viņš dodas laukā, iet gar Dabas mājas logiem. Īpašs efekts panākts fināla ainā, kad pēc patiesības atklāšanas Larsens iet prom pa blakus Dabas mājai esošo laipu.  

Sandis Pēcis kā nervozi trauslais rakstnieks Abels un Kaspars Gods viltus žurnālista tēlā panākuši stilistiski vienotu, psiholoģiskajā pieejā balstītu saspēli. Dziļums, kaisme un azarts ir trīs atslēgas vārdi, ar kuriem var raksturot tēlu attiecības. Rakstnieka sakāpinātā nervozitāte un pastāvīgā trauksme pretstatā žurnālista šķietamajam vieglumam ir kā divi pretpoli, kuri dažubrīd atgrūžas un dažubrīd pievelkas, izgaismojot mīlas trīsstūra klasiskās attiecības, jo abu vīriešu satikšanās iemesls ir kāda abiem vīriešiem liktenīga sieviete. Tomēr mazliet mulsinoša ir tēlu interpretācija pašā izrādes sākumā, jo tieši Kaspara Goda žurnālists vairāk atgādina trauksmaina rakstnieka tēlu, taču izrādes gaitā abu aktieru spēles stils pārliecinoši nostiprinās atbilstoši tēlu raksturam. Iespējams, šo un iepriekš minētās sajūtas par lugas pārlieku augsto pašpietiekamību radījis fakts, ka izrāde tiek spēlēta pēc ilgāka pārtraukuma. Ne velti šī izrādes reize nosaukta par Liepājas pirmizrādi.

“Noslēpumainās variācijas” ir kā apliecinājums tam, ka skatītāji meklē un labprāt bauda izrādes ārpus tradicionālām teātra telpām. Vienkārši, bet patiesi – tā raksturojama šī izrāde, kur katra aina ir kā noslēpums, ko atklāj nākamā aina. Ja sākotnēji vietumis uzmācas šaubas par atsevišķu elementu nepieciešamību, tad ar katru nākamo soli tie pavēršas citā virzienā, līdz izrādes beigās gaisā jūtams negaidīta pagrieziena punkta radīts sakāpinājums.

Raksta autore – Liepājas Universitātes Rakstniecības studiju 2. kursa maģistrante