Cerībai nāvessprieduma nav

Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Dievs ir šeit” Valtera Sīļa režijā

Liepājas teātra mazās formas izrāde “Dievs ir šeit” vienā elpas cēlienā izstāsta stāstu par divu cilvēku pasauli pirms un pēc sāpīga zaudējuma. Par atgriešanos -2 punktā un dzīves turpināšanos.

Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” eksperimentālās zāles skatuvei dramaturģe Ludmila Roziņa sevi pieteikusi ar īpašu un ļoti personisku vēstījumu. Ticams, ka visdziļāk izrāde rezonēs ar tiem, kuri tajā sajutīs ko pazīstamu, tomēr iestudējums nav paredzēts tikai ģimenēm, kas piedzīvojušas līdzīgus likteņa triecienus, sievietēm, kuras spēj identificēties ar galveno varoni, vai tiem, kas saskārušies ar veselības sistēmas trūkumiem, bet arī tiem skatītājiem, kurus aplūkotās tēmas tieši neskar. Visdrīzāk tieši šiem cilvēkiem tas būs empātijas treniņš divu stundu garumā, pēc kura, cerams, izdosies gūt vairāk sapratnes par to, kā reaģēt brīžos, kad īsto vārdu vienkārši nav, un kāpēc dažus jautājumus labāk neuzdot.

Smiekli caur asarām

Izrādes komanda režisora Valtera Sīļa vadībā izvēlējusies tai piešķirt žanrisko apzīmējumu “eksistenciāls trilleris”. Nevar noliegt, ka eksistenciālisms šeit klātesošs biezā slānī, taču trillera vietā piemērotāks šķistu traģikomisma pieminējums, jo, kā jau dzīvē, te dusmas un traģisma asaras mijas ar pašironijas smiekliem, kuri tādos ellīgi sāpīgos brīžos ir vienīgais palīgmehānisms, lai nesajuktu prātā. Humors izrādē ir ļoti svarīgs, tas ne vien piešķir aktierspēlei jau pieminēto ticamības un realitātes dvašu un palīdz skatītājam izturēt tēmas smagumu, bet paradoksālā kārtā šo smagumu arī pasvītro, tāpat kā ēnas spilgtāk izceļ gaismu. Ironijas klātesamība dialogiem un monologiem sniedz to brīnišķīgo dzirksti, kādu pazīstam no labākajiem dramēdiju piemēriem. Teiksim, brīdī, kad galvenā varone, taksistam atbildi noklusējusi, pie sevis nosmej: “Vecīt, tu negribi zināt”, atmiņā asociatīvi uzplaiksnī emocionāli līdzīgā taksometra aina no godalgotā britu seriāla Fleabag.

Drūmas priekšnojautas un ticība labajam

Izrādes nosaukums liek domāt, ka tajā tiks skarts reliģijas jautājums. Aizdomas apstiprinās, taču ātri vien top skaidrs, ka galvenā varone nav gluži stereotipiska kristiete. Viņas attiecības ar Dievu ir ārkārtīgi pretrunīgas. Tajās dusmas un noliegums mijas ar palīdzības saucieniem un neiznīcināmu cerību, bet galvenais – viņā mīt kāda konfesijām un dogmām pāri stāvoša ticība kaut kam visvarenam, pat tad, kad ticēt vairs nav ne spēka, ne pamata. Šī iekšējā vertikāle, iespējams, ir būtiska viņas personības spēka šķautne.

No aktieru komandas īpaši jāizceļ Kintijas Stūres izaugsme. Ar pārliecību, vieglumu un dziļu jūtīgumu viņa iznes šo sarežģīto lomu un meistarīgi izdzīvo galvenās varones pilnu emocionālo amplitūdu. Kopā ar Valtu Skuju, kurš pamatā iejūtas galvenās varones vīra lomā, abiem aktieriem savstarpējā simbiozē izdodas ne vien noturēt skatītāju uzmanību, bet arī ieraut tos līdzpārdzīvojuma virpulī, kas liek gaidīt, cerēt, smiet un raudāt kopā ar varoņiem.

Interesanta ir Šekspīra lugām un mūsdienu bestselleriem raksturīgā priekšvēstneša (foreshadowing) iekļaušana prologā, kas iestudējumam piešķir kinematogrāfisku nokrāsu. Tā it kā sagatavo skatītāju, jo par spīti nerimtīgi klātesošajai cerībai uz laimīgām beigām galvā turpina skanēt vārdi: “Zaudēju bērnu 18. nedēļā…”

Vienkāršā ģenialitāte

Mākslinieces Ievas Kauliņas veidotais skatuves iekārtojums ir askētisks – podests, pāris sienu, sarkans dīvāniņš, galds, daži krēsli un tematiski aksesuāri. Nav nekā lieka. Un patiesībā, lai izstāstītu šo dziļi personisko stāstu, nekā vairāk arī neprasās, lai nenovērstu uzmanību. Svarīgi, kā šie priekšmeti kalpo vēstījuma pārraidīšanā, un šajā ziņā atzinīgi vērtējama improvizētās telpas jeb sienām ieskautā podesta pārvietojamība. Īpaši veiksmīgi tas atspoguļojas emocionāli sakāpinātajā dzemdes tīrīšanas brīdī, kad Kintijas Stūres atveidotās varones teiktais par krišanu bezdibenī sabalsojas ar centrālā objekta aizslīdēšanu skatuves tālākajā un tumšākajā stūrī.

Scenogrāfijā ne mazāk nozīmīga ir arī gaismu mākslinieka Viestura Andersona uzburtā gaismēnu spēle. Starmeši nesaudzīgi dedzina gan svaigi uzplēstās brūces, gan izgaismo varoņu intīmākos brīžus, kuros ierasts paslēpties glāsmainā tumsā. Lieliski ar gaismas raustīšanos atspoguļota arī tāda smalka nianse kā robežstāvoklis brīdī pirms apziņas zuduma.

Tērpi šoreiz galvenokārt paredzēti dažādu epizodisko tēlu nošķiršanai. Ja Valts Skuja bez galvenās varones vīra atveidošanas iznes vēl pāris mazāk svarīgus tēlus, tad Everita Pjata-Gertnere iejūtas daudz un dažādu medicīniskā personāla, kolēģu, draudzeņu un pat mātes ādā. Vietām šie tēli saplūst un pārklājas tā, ka īsti nav nosakāma atšķirība, turklāt aktrises centieni tos ar balss tonalitāti diferencēt pakļauj tos riskam kļūt par kariķējumu. Iespējams gan, ka šāds paņēmiens lietots apzināti, lai padarītu otrā plāna, īpaši emocionāli notrulinātā medicīnas personāla, tēlus mazāk individualizētus un vairāk kā vienotu bezveidīgu masu, kas nespēj just to pārdzīvojumu, ko izjūt galvenā varone. No ķermeniski kompozicionālā viedokļa pārliecinoša ir mizanscēna psiholoģes kabinetā. Nosēdinot aktrises katru savā skatuves pusē, tiek panākta fiziskā distance starp Kintijas Stūres un Everitas Pjatas-Gertneres atveidotajiem tēliem tā, ka nepārprotami nolasāma arī emocionālā plaisa, kas abas šķir.

Adios, meitiņ!

Izrādes laikā rodas maldīgs priekšstats, ka tajā nav atvēlēta būtiska loma mūzikai. Vietām dzirdamas vien nenosakāmas instrumentālas fona kompozīcijas, kādas esam pieraduši dzirdēt terapeita vai masiera kabinetos, taču līdz ar pirmo kulminācijas mirkli, kad slimnīcas radio atskan Bendžamina Klementaina (Benjamin Clementine) dziesma “Adios”, pakrūtē sāpīgi iesmeldz un top skaidrs, ka reizēm viena dziesma var būt tik liela un spēcīga, ka tai vajadzīgs klusums pirms un pēc sevis, lai pateiktu visu to, kas vārdos un skatienos vēl palicis nepateikts. Izvēle nepārsātināt iestudējumu ar ārējām skaņām varētu būt skaidrojama arī ar to, cik bagāta tā ir ar dažādām nevalodas izpausmēm – pauzēm, tempu, smiekliem un asarām. Kopējais izrādes temps ir dinamisks. Pareizs šķiet lēmums to iestudēt vienā cēlienā, jo emocionāli tā paiet kā vienā elpas vilcienā un jebkura pauze būtu risks pārraut šo trauslo, teju hipnotisko līdzpārdzīvojuma pavedienu, ar kuru sasaistīts skatītājs.

Iespējams, izrādes nobeigums emocionāli iegūtu, iztiekot bez epiloga – tā, lai izskaņā paliek dvēseļu dārza atvadu smeldze, nevis didaktisks sprediķis par to, ka nedrīkst zaudēt dzīves jēgu, jo to būtībā jau netieši ar savu piemēru māca visa izrāde. Kā piecelties pēc kritieniem, mēģināt vēlreiz, nezaudēt ticību pat tad, kad tā šķiet zudusi, un vienkārši turpināt dzīvot tālāk.