Ausīs skan melodija…

   Recenzija par Valmieras Drāmas teātra izrādi „Līgava bez pūra” Oļģerta Krodera režijā

Izrādi „Līgava bez pūra” noskatījos Valmieras teātra viesizrādēs Rīgā, un, iespējams, šī izrāde nedaudz atšķīrās oriģinālās ieceres. Acu priekšā Valmieras teātra Apaļā zāle, kur aiz loga patiešām ir zaļa zāle un koki, lejā Gauja … Dailes teātra Mazajā zālē tā bija klasiski četrstūraina skatuves telpa, Mārtiņa Vilkārša dekorācijas – vasarīga veranda, bezpersoniski balti galdiņi, kas ar nelielām pārbīdēm un akcentiem ļauj pārvērst telpu gan tējnīcā, gan pilsoniskā viesistabā. Lai gan zināma trauksme visā tajā ir – tas, kas aiz loga, koku zaļums, putnu čivināšana, neliek mieru, liekot domāt, ka acu priekšā, minimālistiski baltajā telpā notiekošais nav vēl viss, aiz … notiek kas daudz dzīvāks, būtiskāks un svarīgāks.

Un lai gan Aleksandra Ostrovskas lugas satura atstāsts, gan Oļģerta Krodera iestudētās izrādes anotācija mūs mēģina pārliecināt, ka „Līgava bez pūra” ir stāsts par naudas varu, nepamet sajūta, ka nauda ir tikai tas acu apmāns, kas tiek izspēlēts skatuves priekšplānā. Viss būtiskais notiek tur – mazliet aiz.

Mani vienmēr intriģējušas izrādes, kuras režisors savā radošajā mūžā iestudē atkārtoti, it kā citējot, atsperoties no paša jau iepriekšteiktā. Uzreiz gan jāsaka, ka, lai arī par pirms 30 gadiem Liepājas teātrī iestudēto „Līgavu bez pūra” varu spriest tikai pēc teātra vēsturnieku rakstītā, arī tolaik tā bija Larisas – Indras Briķes izrāde. Savukārt nupat Valmieras teātrī iestudēto Oļģerta Krodera izrādi kritiķi jau nosaukuši par Ievas Puķes benefici.

Šis nav stāsts par beztiesīgo sievieti un viltīga aprēķina vadītajiem veikalniekiem. Drīzāk stāsts par to, ka šī pasaule ir par šauru bezgalīgām jūtām. Protams, arī es piederu paaudzei, kurai, redzot uz skatuves izspēlētu šo stāstu, neglābjami ausīs skan čigāniskās melodijas no Eldara Rjazanova 1984. gadā tapušās filmas „Cietsirdīgā romance”. Neizbēgami manu priekšstatu par to, kādam jābūt Paratovam, un stāstam par beztiesīgo 19. gadsimta sievieti, ietekmējusi Ņikitas Mihalkova spēle. Čigāni! Viņu klātbūtne ir tā, kas šo diezgan plakani sociālo Aleksandra Ostrovska lugu aizrauj debesīs. Visi tie viltīgie veikalnieki, kas slēdz darījumus, lemj cilvēku likteņus, lai patiesībā tikai uz īsu brīdi nopirktu gabaliņu no tā, par ko dzied čigāni, to smeldzi, ko izsauc patiešām skaistas sievietes klātbūtne.

Oļgerta Krodera  iestudējumā čigānu klātbūtne nav gluži tā, kas ļauj izrādei izkāpt no sociālā konteksta, un pat Larisas –  Ievas Puķes dziedātā romance, lai arī skan brīnišķīgi, tomēr skatītājam diez vai, citējot Larisā iemīlējušos Pratovu,  izdosies „gandrīz nomirt” tās klausīšanās laikā. Līdzīgi kā iepriekšējā Oļģerta Krodera iestudējumā „Orfejs pazemē”, mūzikas, līdz kaulam izjustas un izdzīvotas mūzikas klātbūtne, ir tikai mājiens uz to, kam jānotiek, bet kas tomēr nenotiek, skatoties šo izrādi.

Dīvainā kārtā melodija, skatoties šo izrādi, galvā skan. Uzmācīga, iedvesmojoša, un paiet labs brīdis, kamēr izdodas izprast tās cēloni. Tā ir izrādes temporitmā, kurā ļoti precīzi mijas improvizācijas, joki ar izrādes darbību virzošiem dialogiem. Režisora darbs ir ideāli precīzs, katram tēlam ir atrasts savs  runas, darbības ātrums. Un šīs ieelpas un izelpas, vismaz man, palīdz skaisti pārslīdēt pāri atsevišķiem atslābumiem izrādes darbībā, kurus diktē nepieciešamība izstāstīt visu Aleksandra Ostrovska stāstu.

Otram, tādam – mazliet virs zemes – momentam, ko cerēju sagaidīt no šīs izrādes – bija jābūt Paratova un Larisas mīlestībai. Izrādē, ko es noskatījos, Paratova loma bija uzticēta Mārtiņam Lūsim, skaistam, par sevi pārliecinātam vīrietim, tomēr izrādē pietrūka jebkādas kaislības. Viltības, smalka aprēķina, sevis žēlošanas, reibuma… Paratova tēls Oļgerta Krodera iestudējumā vispār nav izstrādāts. Henrieta Verhoustinska savā lieliskajā recenzijā „Zvaigznes un sfumato” („Diena” 06.07.2012.), atsaucoties arī uz Krodera iepriekšējo izrādi „Orfejs pazemē”, tam atradusi asprātīgu skaidrojumu – režisoru vīrietis vispār neinteresē. Pakļaujot izrādi prāta analīzei, pārsteidzošā kārtā nākas piekrist.

Es nenoliedzu, ka Ieva Puķe ir lieliska aktrise, bet izrāde jau pašos pamatos ir tā būvēta, ka Ievas Puķes Larisa nostājas centrā – liktenīgā sieviete, savas profesionālās varēšanas, prāta un skaistuma plaukumā. Un tomēr galva man Ievas Puķes spēles dēļ nesagriežas, skatīšanos pavada pat kas līdzīgs viszinīgam apnikumam, jo kā Valmieras teātra fane esmu šī Ievas Puķes tēla attīstību vērojusi vairāku gadu garumā, no vienas Krodera izrādes uz nākamo. Izrādē „Līgava bez pūra” Larisas tēlu interesantāku drīzāk padara viņas mātes, Daces Everss atveidotās Ogudalovas klātbūtne. To patiešām nav iespējams iepriekš paredzēt – abas aktrises, sašutumā vienlaicīgi pagriežoties profilā pret nejēdzīgo Karandiševu, pēkšņi izrādās tik ārēji līdzīgas un pat temperamenta ziņā uz vienlīdz neprātīgu rīcību spējīgas, tādejādi iegriežot Ostrovska sociāli iecerētās traģēdijas stāstu mūžīgā cikliskuma lokā. Un traģēdija šai stāstā ir – tā rodas nevis no mīlestības, bet gan no mīlestības neiespējamības. Izrādes centrā ir sieviete, gatava sevi atdot visu, bet viņai nav līdzvērtīga pretspēlētāja.

Jā, šai izrādē nav baltās, krītošās zvaigznes un ar čigānisku temperamentu apveltīta mīlētāja, līdz ar to arī nav izteiktas tēlu hierarhijas. Režisors uz skatuves redzamo pasauli veidojis kā mikrokosmu, kurā sīkie, savu kaislību paceltie cilvēciņi riņķo ap neredzamu centru, vēlēdamies kaut gabaliņu „nohamīt” no tā augstākā. No kā? Nē, tas nav Dievs, bet kas tad ir šolaiku pasaules centrā? Nav skaidra rituāla, kārtības, kā to iegūt.

Lieliski izdevies ir Agra Māsēna atveidotā Knurova tēls, kurš nebūt nav derdzīgs vecis, kurš uzlasa dzīru galda paliekas. Nē, tas ir cilvēks, kurš savu mūžu veltījis, izpētot jaunās, augļotāju uzceltās pasaules noteikumus, un kalpo šiem nosacījumiem un veikalnieka goda vārdam, kā agrāk būtu kalpojis kalpoja Dieva iedibinātās pasaules kārtībai. Brīnišķīgs, negaidīts, režisora ieceri atbalstošs tēls! Viņš cīnās par savu mīlestību, viņa līdzjūtība nav pazemojoša, bet iznīcinoša gan.

Krišjāna Salmiņa Voževatovam nepaveicies ar grūto uzdevumu virzīt lugas darbību, blāķiem vien viņam iedalīti dialogi, kuros jānorāda uz Larisas nožēlojamo stāvokli, nedodot brīvību pašam kļūt par darbības virzītāju.

Aigara Apiņa Karandiševs viegli padodas skaidrojumam un paliek atmiņā ļoti skaidrā un mērķtiecīgā tēla zīmējuma pēc – komiska, caur degunu vilkta runa, brillītes, aizvainota pašcieņa. Diemžēl šis tēls ir tik ļoti sajūgts ar sava laikmeta tērpiem, dekorācijām, šķiriskuma un goda jēdzienu, ka grūti Aigara Apiņa tipāžu iedomāties mūsdienu kontekstā. Bet varētu taču! Jo pēc būtības tā taču ir daļa no šīs izrādes stāsta. Kāpēc Larisai neizdodas atrast atbilstoša dvēseles vēriena vīrišķo daļu? Dievs ar to Paratovu, kuru kavē paša veikali un parādsaistības. Bet kāpēc gan ne Karandiševs, kura dzīves kļūda ir tikai viņš pats?

Vēl viens lieliski atrasts tēls, ko nevar nepieminēt – Imanta Strada Robinsons, kas lugas it kā nospiedošajā atmosfērā ik pa brīdim liek smieties no sirds. Un smieklīga ir ne jau viņa mūsdienās tik atpazīstami sliktā angļu valoda, bet zelta sirds un vieglums, ar kādu var izkāpt no dzīves piespēlētajām galējībām. Tāda lieliska alternatīva čigāniem režisora Oļģerta Krodera interpretētajā „Līgavā bez pūra”. Izrādē ir tāds būtisks Paratova teksts, kurā viņš, taisnojoties savu aprindu cilvēkiem, kāpēc viņš nespējot spert ne soli bez Robinsona, stāsta kaut ko par savu lielo mīlestību uz teātri.

Un teātris arī ir tas, kas beigu beigās uzvar šajā izrādē. Izrādes noslēgumā, vērojot Ievas Puķes ekstātiski izrunāto „paldies!” Karandiševam, kas viņu nupat kā nošāvis, es jau skaidri zinu, ka lieliskā aktrise jau rītvakar iznirs mūsu acu priekšā jaunā tēlā. Bet man … Man uz īsu brīdi izdevies būt par tā mikrokosma daļiņu, kas riņķo apkārt tam, kaut kam lielākam, cenšoties noķert pa zvaigžņu puteklītim. Patiešām labs teātris.