Atkāpties un ieklausīties

Piezīmes par Pītera Bruka un Marī Elēnas Etjēnas iestudēto “Vētras projektu” festivālā “Wiener Festwochen”

Pītera Bruka (Peter Brook, 1925-2022) pēdējais iestudējums “Vētras projekts” (Tempest Project), ko viņš veidojis Parīzes Les Bouffes du Nord teātrī kopā ar savu ilggadējo asistenti Marī Elēnu Estjēnu (Marie-Hélène Estienne), stilistiski atkāpjas atpakaļ laikā, lai izrādītu pazemību Šekspīra teksta un tradīcijas priekšā. Jo tradicionālā domāšana vienmēr apliecinājusi, ka realitāte nav saistīta ar laiktelpu – tā vienkārši pastāv. Savukārt vārds pats par sevi vēl neatklāj realitāti, taču tas ir, citējot Bruku, “maza redzama daļiņa, kas ļauj piekļūt neredzamam gigantiskam lielumam”[1], šajā gadījumā – Šekspīram un pašam Brukam. Izvēloties tikai dažus tēlus un fragmentus no Šekspīra traģikomēdijas “Vētra”, radošajai komandai ir izdevies pilnībā saglabāt angļu klasiķa darba satura dziļumu, gandrīz burtiski sekojot hrestomātiskajai Bruka tēzei par divu pasauļu – skatuviskās iztēles un publikas ikdienības – satikšanos tukšā telpā, lai iededzinātu citas pasaules alkas.

Vide kā metateksts

Iestudējuma pirmizrāde notika 2022. gadā Monpeljē, un sekoja virkne jūsmīgu atsauču Francijas presē. Vīnē 2024. gada jūnijā iestudējums bija iekļauts festivāla Wiener Festwochen programmā kā viens no raksturlielumiem šā gada devīzei – Brīvās Vīnes republikas pasludināšanai, ko festivāla organizatori raksturo kā “mākslas republika ikvienam”. Papildu nozīmi “Vētras projektam” piešķīra norises vieta – Šteinhofas Jūgendstila teātris (Jugendstiltheater) Otto Vāgnera centrā. Tā ir 1907. gadā uzcelta brīvstāvoša baroka un jūgenda stila ēka vēsturiskā psihiatriskā kompleksa Am Steinhoff centrā, ar nelielu skatuvi un greznu skatītāju zāli, savulaik iecerēta kā mākslas un mūzikas vara pār slimības iracionalitāti. Pats aptuveni 60 ēku plašais komplekss, kura autors ir toreizējais Vīnes vadošais arhitekts Otto Vāgners, nacionālsociālisma laikā tika izmantots nacistu medicīnas noziegumu īstenošanai. 1940. gadā operācijas T4 laikā uz iznīcināšanas centriem tika pārvesti aptuveni 3200 pacientu. Lielākā daļa no viņiem tika nogalināti Hartheimas centrā. Deviņi no tagad tukšajiem paviljoniem tika pārveidoti par jauniešu labklājības centru Am Spiegelgrund, kurā bija arī bērnu eitanāzijas iestāde. Jau vairākus gadus pirms pandēmijas notika plašas debates par centra turpmāko likteni, un no šā gada Vīnes pašvaldības paziņojumiem izriet, ka te būs sabiedrisks centrs, kas iemiesos Eiropas pamatvērtības – ilgtspēju, estētiku un iekļaušanu.

Teātra ēka kopš 2009. gada bija slēgta, to atjaunoja un atkal atvēra 2021. gadā, Wiener Festwochen vajadzībām. Šausmu stāstiem apvītā kompleksa vēsture, daži izsisti logi tukšajos korpusos un to pamestības sajūta asi kontrastē ar skaistajām ēku fasādēm, krāšņo parku ar reibinošu liepziedu smaržu un pasakaini skaisto skatu no Šteinhofas augstienes uz Vīni. Tāpat kā Šekspīra lugā, te nav ne cīņu, ne konfliktu, bet gaiss ir piesātināts ar iztēles radītām ainām, ko pastiprina uzraksti uz parka kāpnēm – Musik Therapie, Kunst Therapie[2], kur vārds “Therapie” ir pārsvītrots, un vertikālo gaismekļu aleja teātra priekšā rožu dārzā, kas ir piemiņas zīme nacisma upuriem. Bruka vēstījums ir tieši par to – kā atbrīvoties no naida, atriebības un varas alkām, atbrīvoties no paša iedomātiem pienākumiem un kļūt patiesi brīvam no visa un visiem. Būt pašam, kaut vai aizejot no šīs zemes.

Atrast atbalsi vārdam

“Vairums no tā, ko pasaulē sauc par teātri, ir parodija par vārdu, kas reiz bijis jēgas pilns. Karš vai miers, milzīgais kultūras vagons ripo tālāk, nesot katra mākslinieka pēdas uz arvien pieaugošo atkritumu kaudzi… Mēs esam pārāk aizņemti, lai uzdotu vienīgo būtisko jautājumu, kas ir visu lietu mērs: kāpēc vispār teātris? Kāpēc?”[3] Šķiet, mūža beigās Bruks atkal bijis nodarbināts ar šo jautājumu, tāpēc izlēmis pakāpties atpakaļ, lai aptvertu, kurā brīdī vārds no jēgas nesēja kļuva par parodiju. 2020. gadā franču valodā iznāca 64 lappušu brošūra “Vētras projekts” (Tempest Project), kuras autori bija Pīters Bruks, Žans Klods Karjērs (Jean-Claude Carrière) un Marī Elēna Estjēna, ar populārā franču teātra kritiķa, akadēmiķa un Bruka biogrāfa Žorža Banū (Georges Banu, 1943-2023) pēcvārdu. Bruks bija izlēmis kārtējo reizi veidot Šekspīra “Vētras” skatuves versiju, ko pirmo reizi bija iestudējis jau 1957. gadā Stratfordā ar Džonu Gilgudu kā Prospero, bet beidzamo – Les Bouffes du Nord. Režisors stāsta, ka jau kopš pirmās reizes viņam bijusi sajūta, ka izrāde izslīdējusi no rokām neatminēta. Galvenā problēma bijusi spēt pārliecinoši izteikt lugas pārdabisko pasauli. Bruks centies izmantot visus teātra piedāvātos efektus, taču instinktīvi jutis, ka iet nepareizā virzienā. 1968. gadā Parīzē Bruks sapulcināja trupā aktierus no dažādām pasaules malām, un rezultāts pārspējis viņa cerības. Režisors atzīst, ka Rietumu aktieriem ir viss, lai pētītu Šekspīra lugu tēmas – politiku, vardarbību, seksualitāti, taču pārdabiska tēla atveidošana viņiem prasa gandrīz neiespējamu akrobātisku veiklību. Savukārt aktieriem, kas auguši “tradicionālā” kultūrā, ceremoniju un rituālu pasaulē, dievu, burvju un raganu tēli ir pašsaprotami, pārpasaulīgais un mītiskais ir dabisks.

Bruka pēdējā iestudējumā darbojas neliela starptautiska aktieru trupa – seši aktieri, kas nāk no dažādām vidēm un kurus vieno tikai franču valoda.[4] Melnādainais Erijs Nzaramba (Ery Nzaramba) Prospero lomā atgādina virtuozu burvju mākslinieku, kas ar dažām elegantām kustībām uzbur brīnumu, bet burvīgs itāļu aktieru trio – Fabio un Luka Maniljo (Fabio Maniglio, Luca Magnilio) un Silvēns Levits (Sylvain Levitte) iemiesojas Šekspīra lugas tēlos, kam izrādē piešķirta nozīmīga loma – karaļa āksts Trinkuls, ķēmīgais vergs Kalibans un dzērājs Stefans. Turklāt Kalibans, nometot raupjo apmetni, kļūst par romantisko mīlētāju Ferdinandu. Tēli, kas ir lugas notikumu centrā – Neapoles karalis un viņa brālis, galminieki, kuģa ļaudis un salas gari – uz skatuves neparādās.  

Izrāde nav gara – pusotra stunda bez starpbrīža. Skatuve ir minimālisma stilā – tikai daži sausu zaru saišķi, smilšu plankums, kas iezīmē norises vietu piekrastē, daži soli, kur palaikam sēž tēli, kas tajā brīdī nerunā. Darbība sakoncentrēta pašā skatuves centrā, priekšplānā, uz neliela laukumiņa, kur Prospero sākumā izritina paklājiņu. Mizanscēnas iezīmē askētiskas kustības, taču tās ir filigrāni izstrādātas. Skatītāji aiztur elpu, kad Ferdinands un vācu izcelsmes aktrises Paulas Lunas atveidotā Miranda būvē plaukstošu jūtu metaforu, ar ekvilibristu veiklību balansējot uz galvas un pleciem smalku žagariņu konstrukcijas. Filipa Vjalata (Philippe Vialatte) gaismu partitūra ir atturīga, taču ēnu un gaismu saspēle rada mītiskās pasaules noskaņu. Faktiski te satiekas Bruka raupjais un svētais teātris, aktieris un teksts, kam ietvaru piešķir Haruē Momojamas (Haruè Momoyama) mūzika.

[C]No Šekspīra lugas izvēlētas tās epizodes, kurās izskan vārds “brīvs”. Kalibans vēlas brīvību, Ariels vēlas brīvību, bet tās ir dažādas brīvības.[C2]

Stefans un Trinkuls brīvību meklē pudelē, taču tie ir maldi. Šķietami brīvs uz salas ir Prospero, jo viņš te ieguvis maģiskas spējas, taču patiesībā viņš savu brīvību mokoši meklē visu izrādes laiku. Kad Prospero aptver, ka brīvība nozīmē atsacīšanos no atriebības, no maģiskajām spējām, ko viņš, starp citu, dēvē par savu mākslu, viņš arī saprot, ka brīvību nevar iegūt viens pats, ir jāatbrīvo vergs Kalibans, pakalpīgais Ariels, jāpiedod brālim, kas reiz nolaupīja viņam hercogisti, jāļauj mīļotajai meitai Mirandai tēvu pamest, lai būtu laimīga Ferdinandu.

Izrāde aizslīd gar acīm ar ēnas gaisīgumu, aktieru runa saplūst ar mūziku, un ir sajūta, ka vēstījums atnāk caur dzirdi, it kā mudinātu skatītāju ieklausīties un atrast atbalsi sevī, atkāpties no visiem laikmeta uzslāņojumiem un atrast vienīgo patieso – domas brīvību.