Ar stāvdrāzi pa peļķēm

Izrādes “Trojas ķēve” veidotāji izmantojuši asu ironiju un līdz groteskai izkāpinātu šaržu, kas tiek izspēlēts dinamiskā tempā – kā joņojot ar stāvdrāzi pa ietvi pēc tikko nolijuša lietus un izjūtot prieku par šķīstošajām vārdu šļakatām. Tomēr jūtams, ka izrādi veidojušas vairākas personības, un pietrūkst pārliecinošas saistvielas.

Dramaturga Artūra Dīča teksts balstīts dokumentālos faktos – bijušās Eiroparlamenta deputātes Ivetas Grigules-Pēterses skandalozajā balsojumā pret ES iniciēto Krievijas un teroristisko organizāciju propagandas apkarošanas rezolūciju, kas bija galvenais iemesls, kāpēc viņa bija spiesta pamest ne tikai Zaļo un zemnieku savienību, bet arī politiku vispār. Mākslinieciskā interpretācija apliecina sen zināmu patiesību – komēdija ir ārkārtīgi sarežģīts žanrs, jo grāvju, kuros krist, ir vairāk nekā taku uz virsotni. Nosaukums “Trojas ķēve” ir sarkastisks, ņemot vērā, ka Grigule savulaik par “Trojas zirgu” nosaukusi veikalu ķēdi Lidl, bet viņas politiskās kampaņas foto 2011. gadā bija balta zirga mugurā, turklāt pēc aiziešanas no politikas bijusī deputāte izteicās, ka varētu strādāt dzīvnieku patversmē, jo tie viņai tīk vairāk nekā cilvēki.

Izrādes veidotāji izmantojuši daudz dokumentālā stila elementu – Latvijas Televīzijas ziņu vizuālos un skaņu motīvus, interneta komentārus, Grigules interviju teksta fragmentus, kā tipizācijas paņēmienu – Latvijā populāru personu uzvārdus. Piemēram, izrādē ir žurnāliste Olga Spriņģe, un, kā zināms, Inga Spriņģe pārstāv pētnieciskās žurnālistikas centru Re:Baltica, kas savulaik pētīja Grigules darbošanos Eiroparlamentā. Iespējams, izmantoti arī citi reālās dzīves avoti, visu savienojot tādā kā novērojumu komēdijā, kuras mērķis ir izcelt Eiropas politiķu ēnas puses – infantilismu, pašmērķīgu varaskāri un līdz groteskai izkāpinātu ārišķīgumu, kā arī lieku reizi norādīt uz vēlētāju aprobežotību un mediju virspusējību. Lai arī realitātei neatbilstoša, dramaturģiski attaisnota ir galvenās varones atzīšanās finansiālajā fiasko, kas primitīvi, taču skaidri atklāj opozīciju “vārdi – darbi” un “nauda – morāle”.

[C]Izvēlētais komēdijas žanrs prasa izcilu aktiera meistarību un stāvizrāžu talantu, īpaši, ja viens aktieris – šajā gadījumā Inga Tropa – atveido visus tēlus, vien dažās epizodēs piespēlējot Laurai Grozai-Ķiberei.[C2]

Virtuālās izrādes “Trojas ķēve” gadījumā (gluži kā visos attālinātas komunikācijas projektos) noder arī pieredze kameras priekšā. Diemžēl jāatzīst, ka tiešraidē 13. maijā aktrises darbošanās tikai dažbrīd saistīja pilnībā, un pēcgaršā gruzdēja jautājums – vai ārdīšanās vienā no skatiem bija tikai tēlā, vai varbūt klātesoša bija arī aktrises apjēga, ka pēc efektīvajiem sākuma kadriem izrāde tālāk ļogās un deputātes tēla zīmējums ir pārāk aptuvens. Galvenās varones sapņos tēli var būt groteski vai traģikomiski, tiešsaistē viņai ir svarīguma maska, vienatnē ar sevi – patiess pārdzīvojums (vai nespēja būt patiesai pat ar sevi), zvans mammai vai mistiskajam “guru” atklāj neracionālu noslieci uz ezotēriku, taču šīm nokrāsām trūka precizitātes. Dažviet palika tikai histēriska, taču seksīga blondīne skaistā negližē, kura dzērumā kļūst vulgāra. Pārliecinošākās ir epizodes, kur deputāte fona kadrā seko līdzi savas intervijas ierakstam priekšplānā un aktrises seja ir izteiksmīgāka par vārdiem, kā arī viņas atzīšanās par motivāciju doties politikā, kas atsauc atmiņā Čehova varones Ņinas Zarečnajas naivo priekšstatu par slavas apmirdzēto aktiera dzīvi.

Paldies producentiem, kas iedeva arī 8. maija izrādes ierakstu, jo, atkārtoti skatoties, kļuva skaidrs, ka problēma varbūt ir manī, nevis izrādē. Proti – es piederu paaudzei, kam ir grūti komunicēt interneta vides triviālajā un fragmentētajā saziņā, kuras mērķis nav rakties dziļumā un izteikt kādu domu, bet gan ar āksta tiesībām iesmiet par visu un visiem, ļaujot katram pašam izvēlēties – domāt vai nē. Neradīt stāstu, bet spēli, kurai varbūt piemīt cikliskums, bet varbūt tikai savirknētas situācijas bez koptēla.

[C]Tomēr, man šķiet, – ja ir izmantota tēlu tipizācija, tai vajadzētu radīt kādu vispārinājumu, kas rosina pārdomāt vai vismaz sagaršot pasauli, kurā dzīvojam. Pretējā gadījumā teksti, kuros dominē izteiksmīgi atslēgvārdi – naids, sazvērestība, manipulācija, patiesība, bailes – paliek interneta komentāru līmenī. [C2]

Tiesa, “Trojas ķēves” cienījama vērtība ir mākslinieka -8 jeb Andra Vētras veidotā telpa, kur ne tikai veiksmīgi izmantoti tehniskie līdzekļi, bet kas arī simboliski parāda Eiroparlamenta deputātes ārišķību un faktisko tukšumu – aizlīmēts logs, pa kuru neieplūst gaisma, pustukša istaba ar pāris mēbelēm, toties dārgām smaržu pudelēm uz kumodes, atkritumu maisi zem gultas, stilīgi tērpi un augstpapēžu kurpes. “Trojas ķēve”, iespējams, gūs arī daudz kaismīgu sekotāju, taču plaisu starp paaudzēm un plaisu starp teātri klātbūtnē un mediatizācijā iestudējums nemazina.