Anekdote ar patiesības asaru

Režisora profesija ir samērā jauna, radusies 19. gadsimta beigās. Pirms tam cilvēkus uz skatuves organizēja kāds no aktieriem, dramaturgs vai trupu direktori. Kaut kā iztika, un teātra vēsture turpinājās. Cilvēkam – orķestrim, ar Pasaku par vērdiņu – 2013 Dailes teātrī debitējušajam Paulam Timrotam teātra režija nav profesija – viņš ir studējis kino režiju, ir animācijas un dokumentālo filmu mākslinieks un režisors. Kā liecina gan iepriekšējie darbi teātrī (2013. gada Vecgada koncerts kūrmājā, Prezentācija), gan darbība TV – viņa stiprā puse ir humora izjūta, bet vitāla ironija – laba draudzene.

Jaunā iestudējuma Svēta lieta pamatā ir baškīru dramaturga Florida Buļakova luga, sastopama arī ar nosaukumu Mīli – nemīli, sarakstīta 1991. gadā. Tā ir traģikomēdija, kas veidota, komiskajā kā biskvīta mīklā pa karotei iemaisot rūgtu kakao masu jeb traģisko. Līdz ar to izrādes laikā būtu iespēja burtiski noiet ceļu no smiekliem līdz asarām. Bet Paula Timrota stiprā puse ir humora izjūta, un teātra režisors nav viņa profesija. Viņš ir režisors iesācējs, un, iestudējot lugu, kas ir sarežģītāka par Prezentāciju, tas ir redzams.

Lugā autors ir saplūdinājis kopā trīs laikus. Pirmais ir tagadne. Vecais pēc nedēļas ilgas nekustīgas gulēšanas slimības gultā pamostas un vēsta sievai, ka pie viņa bija atnākusi nāve. Tā devusi trīs stundas laika, lai paveiktu kādu svētu lietu, kas pagarinātu viņa dzīvi par desmit gadiem. Ja to neizdarīs, mirs. Ja veiks divus svētus darbus, divi gadu desmiti pie dzīves laika klāt, un tā uz priekšu. Kopā ar Veceni štukojot par svētām lietām, atmiņā uznirst pagātnes ainas. Tagadni un pagātni dramaturgs saplūdina kopā, gan ļaujot vecajiem noskatīties savas jaunības epizodēs, gan liekot tikties jaunajai un vecajai sievai, reālistiskajam slānim pieaudzējot simbolisko. Paralēli reālajam tagadnes un nosacīti reālajam pagātnes laikam ir nereālistiskais, par ko liecina nāve/sapnis; neejošā pulksteņa pēkšņā un neizskaidrojamā “salabošanās”, sākot dimdināt apaļās stundas, lai vecie zinātu, cik laika atlicis; Vecenes pakrišana, it kā kāds būtu paklupinājis. Taču šo līmeni Pauls Timrots risinājis ilustratīvi un ar daudznozīmīga muzikāla motīva atkārtošanu, kad tā pasaule ienākusi šajā, kas izskatās teatrāli šī vārda sliktākajā nozīmē.

Simbolisko slāni izpilda mākslinieces Ilzes Vītoliņas scenogrāfijas galvenais objekts – dēļu gulta uz divām kājām teju visā Kamerzāles platumā, kas otrā galā izskatās pēc laipas. Gulta uz divām kājām ir salūzusi gulta. Tāds kopdzīves ceļš. 

Skatoties, kā izrādē Svēta lieta pa migu uz lielās gultas/laipas dzīvojas Indras Briķes Vecene un Jura Bartkeviča Vecais, domāju, ka tā varētu izskatīties Jaunsudrabiņa Aija un Jānis (ko abi aktieri spēlēja Liepājas teātra 1985. gada iestudējumā), ja rakstnieks pret viņu likteņiem būtu bijis saudzīgāks un paredzējis Aijas rakstura pārmaiņas, lai arī tas jau būtu pavisam cits stāsts. Milzu gulta ir kā simbolisks šķērslis, kura (dzīves grūtību) pārvarēšana fiziski visvairāk tiek Indrai Briķei, appuišojot Jura Bartkeviča Veco. Taču aktieru darbošanās, apdzīvojot gultu, izskatās pēc slikti organizētas darbības, kad aktieriem nav skaidrs, kāpēc tajā brīdī cilāt grozu, kurā ir cāļi, vai pavisam elementāri – sēdēt vai stāvēt. Jo tikpat labi varētu kasīt ausi. Un šķiet, ka dekorācija aktieriem traucē, nevis palīdz.

Atmiņu ainās Elīna Dzelme un Mārtiņš Počs gan apdzīvo gultu, gan spēlē pie tās galā noliktā stropa, kas liecina par Vecā mūža darbu – medus vākšanu.  Pagātne un tagadne simboliski saslēdzas kopā, tāpat kā divi mūži vienā. Taču aktieru darbam raksturīga aptuvenība, kas norāda uz trūkumiem lugas analīzes procesā. Visskaidrākais veidojas sievietes tēls, ko caurvij upurēšanās tēma. Cik Elīnas Dzelmes Marta padevīgi, ar asarām acīs klausa Mārtiņa Poča Kārli, tik Indras Briķes Vecene draiski viegli, ar Jēzus Kristus cienīgu visu piedodošu mīlestību aptekalē Veco, klausot viņa pavēlēm. Un te nereālistiskajā slānī iezīmējas mistikas līnija. Ir jātic, ka mīlestība ir gan akla, gan neizskaidrojama parādība, jo sieviete turpina dzīvot ar vīrieti, kura dēļ vairākkārt zaudējusi iespēju iegūt to, ko visvairāk vēlas – bērnu –, piecietusi viņa sānsoļus un tā rezultātu – ārlaulības dēlu, un ļaujas alkohola aizdedzinātajai seksuālajai kvēlei, kad, no mīļākās pārradies, Vecais metas virsū sievai. Pilnīgi dzirdu Paula Timrota balss intonāciju – sievietes taču ir stulbas. Draudzene ironija šoreiz ieradusies nevietā.

Sarežģītāk ir ar vīriešu “pāri”, jo viņu sadarbība aprobežojas ar sievas izdzenāšanu. Mārtiņam Počam iespējas pielikt klāt kādu citu krāsu dotas mazāk, Jurim Bartkevičam vairāk, bet viņš tās izmanto maz, balstīdamies pamatā tikai uz komismu. Pārmaiņas ir rupju pāreju iezīmētas – no manierīgi viltīga joku veča uz klusuma pauzēm ar bēdīgu sejas izteiksmi. Te būtu iespējamas smalkākas nianses, jo ir, ko spēlēt. Veco tikšanās ar nāvi ir patiesi nobiedējusi. Atmiņu ainas liek saprast savu liktenīgo kļūdu, sajaucot svētās lietas – mīlestību (sievu, ģimeni) ar darbu. Mūža nogalē viņš gūst atziņu, ka dzīvi nevis dzīvojis, bet strādājis kā darba zirgs, neveltot pienācīgu uzmanību cilvēkam, kurš viņu mīl, ziedojot savu svēto lietu – bērnu. Tā ir atziņa par velti nodzīvotu dzīvi, kas nāk kopā ar iespēju labot savu kļūdas.

Ir vēl kāds būtisks aspekts. Lugā ir norādes uz padomju laiku. Piemēram, vīrs nosauc sievu par pionieri un no pagultes izvelk medaļu “Par drosmi” un zīmi “Gvarde”, kas norāda uz Vecā īpašajiem nopelniem Sarkanās Armijas rindās. Gatavojoties darīt svēto lietu – nogādāt medu bāreņiem –, viņam esot jābūt parādes formā. To var uztvert nopietni, var pasmieties, taču karavīra pagātne izskaidro Vecā cieto, skarbo raksturu. Sievas izkomandēšana vecumā ir tīrais sīkums uz jaunības fona, kad dzen smagā fiziskā darbā grūtnieci, kurai jau bijuši spontānie aborti, un neļauj viņai iet slimnīcā “uz saglabāšanu”. Režisors, tulkojot lugu, to ir lokalizējis, padarot tēlus par latviešiem Latvijā un tādējādi skatītājiem it kā tuvākus un saprotamākus. Līdz ar to Vecajam ir Barikāžu piemiņas zīme, bet Vecenei – īpašais apbalvojums donoriem. Tomēr izrādē, atšķirībā no lugas, tās nav tik būtiskas detaļas, un apkarināšanās ar apbalvojumiem ir vien neveiksmīgs komisma radīšanas avots, kas lieki velk laiku.

Dramaturgs norādījis, ka viņa luga ir par stipru mīlestību mūža garumā, par kādu sapņo katrs. Paula Timrota izrādē akūti pietrūkst spēles smalkumu savītā dramatisma, kas ļautu izpausties emocijām. Ir sanākusi anekdote, kurai piekonstruētais pagātnes stāsts izskatās kā svešķermenis, ja ne viena aina – vecās un jaunās Martas tikšanās, ko sacerējis dramaturgs. Elīnas Dzelmes Martas izmisuma pilnā vēršanās pie Dieva, jautājot, kāpēc liedzis mātes laimi un vai nākotne būs bez bērniem, iemirdzas kā patiesības asara. Indras Briķes Vecene viņu apskauj mierinot, ka viss būs. Ir taču jādzīvo.