Ēriks Vilsons “PULKVEŽA RUDENS”

Fragmenti no aktiera un dramaturga Ērika Vilsona dzejuļu (kā viņš tos dēvē) dzejas krājuma PULKVEŽA RUDENS, kas publicēts izdevniecībā “Aminori”.

rudens nakts

izeju es laukā
šitās
nu bez skaita
karājas virs galvas
mēness
apaļš maita
bezdievīgā pālī
smīnot raugās lejā
asaras man acēs
parunāt pat nevar
tā it kā tev durtu
nu i dritvai nazīt
visums lūr uz mani
bet vairs nevar pazīt

 

rīts pie jūras

šorīt jūra
cilvēku pagurusi

retas lietus lāses
plecā ieduras klusi

noklīdis suns cīnās
ar sāļajām vēja mēlēm

dievs
uz caurām ērģelēm
Baha kantātes spēlē

 

nostalģija

mana nostalģija ir vilkme
atgriezties vietā
kuras nav un
nekad nav bijis

trīs soļi līdz paradīzei
bet biļete nav derīga
atpakaļceļam

rīta svīdumā vējš čukst
pirms ieslīgi rudenī rēnā

nostalģija tas ir sniegs
uz zaļajām lapām
pirms kļūstam par ēnām

 

deja vu

mēs dejosim uz ledus gabaliņiem
lūstoši sausiem
savijušies bezmiega rotaļā
gausi

nekas –
zem mums

virs galvas –
nevar zināt

nolādēts vējš
ap taviem matiem pinas

bezmiegā sniegot
vēja telpā
psiho-delartisks vieglums
un tava elpa

 

dies’ runā

es tā kā noguris
un sašļucis mazliet

aiz durēm – pavasar’s
kā raustu – šamās ciet

abet tā saulīt spīd
i gaiss tik dzidrs tīrs

sāk mušas spingt
būs jākar mušpapīrs

bet pašam kājas vārgas
ceļi ļogās ļimst

man kaimīte teic –
toč – tu pavasara slims
sāk kaķi ņaudēt
suņas kauko riet
dies’ runā

bet ar mani
ne

vismaz tā šķiet