MEMENTO PATER. MEMENTO LIBERTAS. MEMENTO MONS

Andris Freibergs šodien uzkāpa kalnā.

Pirms četrām dienām savam tēvam scenogrāfijā aizsūtīju trīs zīmējumus. Tik īsus un ātras reakcijas kā Freiberga Mazos uzdevumus. Uz Mazajiem uzdevumiem balstās Freiberga Lielā skola. Caur to rodas telpas personifikācija, mēroga monumentalitāte, caur to mirusī daba kļūst par dzīvo dabu. Caur to notiek augšāmcelšanās.

Vienā no trim zīmējumiem, kas visi uzzīmēti ar zilu flomāsteru (jo no kalniem iztek zili avoti), ietverts arī viņa uzvārds, kas pats kļūst par kalnu. Brīvais Kalns. Frei Berg. Un gandrīz kalna jeb uzvārda galā vientulībā, spieķi rokās un mēteli mugurā, dodas ķermenis, vārdā Andris. Viņš dodas ne tikai pēdējā stāvā, kurā atrodas viņa darbnīca, kas reizē arī dzīvoklis, kas reizē arī darboklis, kas reizē arī dzīvnīca.

“Kāpt kalnā ir vieglāk nekā atgriezties mājās,” tā Andris rakstīja vēstulē tieši oktobrī pirms pieciem gadiem. Lai cik skumji, ziliem avotiem tekot, tas būtu, Freiberg, sveicu Tevi ar neatgriešanos un virsotnes sasniegšanu.