IN MEMORIAM. Lilitai Ozoliņai aizejot

Valdas Čakares atvadvārdi aktrisei Lilitai Ozoliņai (1947–2023)

Rīgas 49. vidusskolā bija savs radiotīkls, kurā, šķiet, reizi nedēļā skanēja skolēnu veidota programma. Kas tieši tika pārraidīts, no atmiņas tagad jau pagaisis, prātā iespiedies tikai Aspazijas dzejolis “Nebēdne meitene” un desmitklasnieces Lilitas Ozoliņas balss, kas vilināja un vairījās, aicināja un atgrūda: “Es palieku nebēdne meitene, / Kā meža vanags man dvēsele!” Visi zināja – Lilita būs aktrise.

Meža vanags gan sakļāva spārnus un lielākoties bija iespundēts būrī, jo Lilitai Ozoliņai dzīvē un mākslā piemita atturīgs gestus, ko raksturo pašdisciplīna un spēja stingri turēt grožos savas viegli ierosināmās emocijas. Toties ne pārāk bieži uzticētās lomas, kurās vanagam varēja dot vaļu, bija spilgtas un atmiņā paliekošas. Temperamentīgā, atskabargainā, dzīves rūgtuma pievilgusī Vija no filmas “Ezera sonāte”; ar teicamu humora izjūtu un spēles “garšu” atveidotā precību kārā mātesmeita Anne no teātra un kino jautrās dziesmu spēles “Īsa pamācība mīlēšanā”; “Pūt, vējiņi!” bajāriski cienīgā Māte, ko aktrise apveltīja ar krietnu pašironijas devu… Un, protams, Krievu Drāmas teātrī nospēlētā, Gada aktrises lauriem vainagotā laulības dzīves karalauka cīnītāja Alise “Nāves dejā” – groteski izaicinoša, kaislīga un nepiekāpīga.

Skaista, blonda, lielām, rāmi mirdzošām “latviski” zilām acīm un iekšupvērstu, skumju apēnotu skatienu. Tāda Lilita Ozoliņa bija savos “parādes” portretos, un tāda bija viņas bagātās kinokarjeras laikā trīsdesmit divās filmās radīto lomu kvintesence – Marta Aloiza Brenča melodramatiskajā televīzijas eposā “Ilgais ceļš kāpās”. Lilitas Ozoliņas Marta kļuva par zīmolu, emocijas izraisošu simbolu, kas iemiesoja un darīja pazīstamu aktrises un tādējādi arī Latvijas unikālo identitāti visā plašajā padomju impērijā. 

Kino Lilitas Ozoliņas talantam bija labvēlīgs un allaž dāsns mākslas veids, savukārt Dailes teātris, kas mūža garumā bija Ozoliņas skatuve, aktrisi gan lutināja, gan šad tad arī piemirsa. Tomēr dīkstāves brīži nenotrulināja Lilitas Ozoliņas gatavību lieliem uzdevumiem – spēju atklāt sarežģītu un smalku jūtu dzīvi un cilvēcisku dziļumu. Valdniece “Tumšā likteņa valdniekā”, titulloma “Rītausmas dāmā”, Malda “Uzticības saldajā nastā”, Ārija “Indulī un Ārijā” ir tikai dažas no lomām, kuras raksturo intensīva gara dzīve un caurvij viens motīvs – spēja upurēties.

Pēdējos gados Lilita Ozoliņa biežāk bija ieraugāma epizodiskos tēlos, kā Jūdas māte “Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu” vai Ārste “Brandā”. Bet viņas klātbūtni, priekškaram aizveroties, nevarēja aizmirst un viņas balsī nebija iespējams neklausīties. Tāpat kā toreiz skolas radio pārraidē.

Lai meža vanagam viegls lidojums!