Fragments no “Mēģinu būt atklāts”

    Oļģerta Krodera grāmata par viņa dzīvi pirmoreiz izdota 1993. gadā, bet šobrīd ir bibliogrāfisks retums. Par godu viņa 90. jubilejai apgāds Zvaigzne ABC laiž klajā režisora autobiogrāfisko darbu ar Evitas Sniedzes priekšvārdu un O.Krodera režijas darbu un lomu hroniku.    

„Bez Krodera Latvijas teātris 20. un nu jau arī 21. gadsimtā nav iedomājams. Viņa dzīve bez Latvijas un teātra – arī. „Visu, ko esmu pieredzējis, kas man ticis likts priekšā, vienmēr esmu vērojis no malas. Pat Ziemeļos. Es jūtos, it kā spēlētu kādu lomu izrādē, līdz ar to man nav nekā traģiska, ko nožēlot. Es skatos izrādi.”  Un viņam diemžēl ir nācies būt klāt dažās lielākajās Latvijas 20. gadsimta izrādēs („un man bija baigi interesanti”, Kroders saka) – gan 1940. gada 17. jūnijā, kad Rīgā iebrauca padomju tanki, gan 1941. gada 14. jūnijā, kad viņam un viņa ģimenei četros no rīta stundas laikā bija jābūt gataviem nākamajiem savas dzīves gadiem prom no mājām. Bet viņa pieredzējušajā mūžā ir bijis arī gan 1990. gada 4. maijs, gan 1991. gada  21. augusts. Kroders savām acīm ir pieredzējis gandrīz visu Latviju, jo  ir tikai trīs gadus jaunāks par to.” (Evita Sniedze)

„Es tiešām mēģināju būt atklāts un ceru, ka tas zināmā mērā ir izdevies.  Protams, šis tas aizmirsies, šo to vispār negribas atcerēties. Bet melojis neesmu. Daži saka – vajagot turpināt, taču roka neceļas. Lai kaut ko vērtētu un iespējami patiesi aprakstītu, vajadzīga distance. Bet  mūsu domās un darīšanās padomju laiki nav beigušies – kurš kuru apčakarēs, mēs valdīšanu vai valdīšana mūs. Primitīvi, vulgāri, ciniski.  Tā dzīvojam. Diemžēl. Un par to rakstīt negribas… Tomēr pati par sevi dzīve ir forša. Tāds, lūk, paradokss.” (Oļģerts Kroders)

Piedāvājam fragmentu no grāmatas: