Dokumentālais teātris Igaunijā

Viena no pēdējo gadu tendencēm Igaunijas teātrī ir dokumentālā teātra uzplaukums. Reāli stāsti par īstiem cilvēkiem vienlaikus sākuši interesēt gan teātra veidotājus, gan publiku.

Pateikt, kāpēc “patiesie stāsti” uz skatuves turpina kļūt aizvien populārāki, ir grūti. Iespējams, tāpēc, ka visus sākuši garlaikot īru “Džoni” un “Smiti”, lai gan angloamerikāņu repertuāra īpatsvars Igaunijas teātrī joprojām ir ļoti liels. Iespējams, radusies nepieciešamība stingri noenkuroties iepretim ārpasaulei, piešķirot jēgu reālām problēmām un reālai dzīvei. Nedrīkst nenovērtēt arī ārējos impulsus: teātra veidotāji arvien vairāk interesējas un uzzina par citās valstīs notiekošo, un viņus iedvesmo redzētais.

Taču kas īsti ir šis “dokumentālais teātris”? Dokumentālā teātra pamatā ir reāli eksistējoši dokumenti – žurnālistika, arhīva dokumenti, protokoli, ziņojumi, intervijas, vēstules, statistika, runas, fotogrāfijas, radio ieraksti utt. Minētos dokumentus var prezentēt uz skatuves tieši, nemainītā veidā, saglabājot arī oriģinālo tekstu. Taču dokumenta kvalitatīvais izmantojums iestudējumā var būt dažāds – dokumenti var būt vien iedvesmas avots, to teksti var būt mainīti, un režisors var ievietot šos dokumentus vairāk vai mazāk dokumentālā kontekstā. Dažādus materiālus iespējams izmantot dažādos veidos: dokumentus var izmantot pilnībā kā runājamo tekstu, taču bieži vien oriģinālais materiāls tiek sadalīts un pēc tam savienots jaunos veidos. Robežas starp dokumentalitāti un fikciju ir plūstošas un mainīgas.

Dokumentālajā teātrī uzmanības centrā ir attiecības starp teātri un realitāti, veidojot dialogu starp dažādiem skatpunktiem un pozīcijām, risinot konfliktu vai iesaistoties tajā kā starpniekam, un šīs attiecības parasti ir politiskas. Laikmetīgajā dokumentālajā teātrī ir svarīga subjekta vai problēmas daudzveidīga pētniecība. Tiek piedāvāti dažādi skatpunkti, tēma tiek aplūkota no dažādām perspektīvām. Viena no galvenajām dokumentālā teātra īpašībām ir pašrefleksija. Vai un kā tā izpaužas Igaunijas teātra iestudējumos, mēģināšu ieskicēt šajā rakstā.

Līdz šim dokumentālais teātris nav bijis uzmanības centrā. Kā tas vispār parādījās Igaunijā? Dokumentālā teātra veidošana padomju laikā bija sarežģīta cenzūras dēļ, jo par katru pabeigtu tekstu tā iestudēšanai vajadzēja pieprasīt atļauju. Tomēr arī padomju Igaunijā tapa dokumentālā dramaturģija, vienīgi tai vajadzēja atbilst padomju ideoloģijai. Par patiesības atklāšanu padomju periodā nevarēja būt ne runas. Tomēr teātra veidotāji to sāka 20. gadsimta 80. gados, kad režisore Merle Karūzo (Merle Karuuso, 1944) sāka veidot savu biogrāfisko teātri, kur personīgais kļuva politisks. 90. gados Rietumeiropā sākās jauns dokumentālā teātra vilnis, taču Igaunijā nekas tāds nenotika.

[C]Jaunais dokumentālais teātris daudzmaz sistemātiski sāka iekarot Igaunijas teātra skatuves mazāk nekā pirms desmit gadiem.[C2]

Režisore Merle Karūzo Igaunijas teātrī radīja unikālu socioloģisko virzienu, kura mērķis bija pētīt dzīvi, identificēt sāpju un spriedzes punktus, ar teātra palīdzību paplašināt sociālās problēmas. Karūzo teātris bija dokumentāls: tekstus veidoja plaša spektra dokumenti un dati, kā arī tika izmantotas tādas socioloģijas metodes kā aptaujas, anektēšana, biogrāfiskas intervijas, individuāli dokumenti utt. Līdzīgi kā laikmetīgajā dokumentālajā teātrī, arī Merles Karūzo iestudējumiem bija raksturīga atturēšanās no vērtējošiem spriedumiem. Socioloģiski Karūzo darbi apkopoja dažādus uzskatus par konkrētu tēmu, atklāja vairākus iespējamos skatpunktus un norādīja uz kāda jautājuma vai problēmas sarežģīto dabu.

Par modernā dokumentāla teātra rašanās brīdi Igaunijā var uzskatīt 1982. gadu, kad Merle Karūzo veidoja iestudējumus “Mūsu dzīvesstāsti” (Meie elulood) un “Kad istabas ir pilnas…” (Kui ruumid on täis…) ar Tallinas konservatorijas Teātra mākslas katedras (Tallinna konservatoorium, lavakunstikateeder) studentiem. Uz skatuves studenti runāja, piemēram, par deportācijām un padomju varu jaunu aktieru ģimenēs. Cenzoriem nebija iespējas izlasīt lugu, jo teksts tika rakstīts mēģinājumu laikā, kas patiesībā padomju teātra sistēmā nebija atļauts. Iestudējumu izrādīšana tika aizliegta. Vēlīnajos 80. un 90. gados Karūzo iestudēja daudz darbu, kuru tēma bija saistīta ar personīgām un vēsturiskām atmiņām – deportācijas, bēgšanas, kari, mīlestība okupācijas laikā un komunikācija starp igauņiem un krieviem. Viņa apkopotās un iestudētās biogrāfijas uzskatīja par vēsturiskām liecībām.

Merle Karūzo attīstīja detalizēto biogrāfisko interviju formātu, kas iedvesmoja Mari Līsu Lillu (Mari-Liis Lill, 1983), nākamo režisori, kura sistemātiski pievērsās dokumentālajam teātrim un sociālajiem jautājumiem. Merles Karūzo garais radošais mūžs galvenokārt saistās ar cilvēku un sabiedrības pagātnes vētīšanu, savukārt Mari Līsas Lillas darbs ietriec un pagriež asu nazi tieši tagadnes sirdī, vēderā vai smadzenēs. Kopā ar saviem līdzgaitniekiem režisoriem un dramaturgiem Pāvo Pīku (Paavo Piik), Mariju Lē Līvaku (Mari Lee Liivak), Andru Tēdi (Andra Teede), Piretu Jāksu (Piret Jaaks), Prītu Peldmā (Priit Põldma) viņa aktualizējusi, viņasprāt, sabiedrībā svarīgus jautājumus, piemēram, “Sāpes vārnai” (Varesele valu, 2014) Igaunijas Drāmas teātrī (Eesti Draamateater, 2014) un “Slimību dzenim”[1] (Harakale haigus, 2014) Tallinas Pilsētas teātrī (Tallinn Linnateater), kur uzmanības centrā ir depresija; “Otrajā acumirklī” (Teisest silmapilgust, 2016) par konfliktiem starp igauņiem un krieviem; “Mazāki no ārpuses nekā no iekšpuses” (Väljast väiksem kui seest, 2017) par cilvēkiem ar galēji labējiem uzskatiem; “Tie paši vārdi, cita skaņa” (Samad sõnad, teine viis, 2021) par Igaunijas neatkarības atjaunošanu; vai viens no nesenākajiem iestudējumiem “Otrā istabā” (Teises toas, 2021) par vardarbību ģimenē, kas izraisīja nozīmīgu diskusiju sabiedrībā.

Mari Līsa Lilla pamatā izmanto biogrāfiskas intervijas, tomēr viņas darbi atšķiras no Merles Karūzo tradīcijas ar interesantiem formātiem un tēliem. Pirmie divi iestudējumi (kopā ar Pāvo Pīku) tika veidoti paralēli divos teātros. Izrāde par depresiju tika vienlaikus rādīta Igaunijas Drāmas teātrī (Eesti Draamateater) un Tallinas Pilsētas teātrī (Tallinn Linnateater). Abos skatītāji sēdēja zālē, bet aktieri pārvietojās no viena teātra uz otru, izrādes laikā mainot savu atrašanās vietu. Savukārt izrāde par attiecībām starp igauņiem un krieviem bija konceptuāli lieliski pārdomāta – viena daļa skatītāju sāka to skatīties no Tallinas Pilsētas teātra, otri – no Tallinas Krievu teātra. Skatītāji sēdēja autobusā, kur aktieri stāstīja par savu pieredzi, saskaroties ar igauņu un krievu kultūrām. Divas dažādas auditorijas (principā igauņi un krievi) tika aizvesti uz lielu kultūras centru, kur notika savdabīgs reālajā dzīvē balstīts humora šovs, ar kura palīdzību tika ilustrētas atšķirības starp igauņiem un krieviem.

Igaunijas Jaunatnes teātrī (Eesti Noorsooteater) Mari Līsa Lilla un Prīts Peldmā veidoja iestudējumu par vardarbību ģimenē. Izrādi vienlaikus rādīja divās zālēs – jauniešu un pieaugušo auditorijā. Jauniešu zālē aktieri spēlēja jauniešu intervijās balstītas epizodes par vardarbību ģimenē. Savukārt pieaugušo auditorijā izspēlētās ainas bija daudz brutālākas. Otrajā daļā abas publikas satikās, jo koncepcijas mērķis bija stimulēt jauniešus runāt ar vecākiem par tik nopietnu tēmu kā vardarbība ģimenē.

[C]Režisore Mari Līsa Lilla uzskata, ka teātris sniedz iespēju veicināt cilvēkos empātiju.[C2]

Līdzās Mari Līsas Lillas pamanāmajai aktīvajai darbībai Igaunijas dokumentālā teātra jomā pastāv arī institūcija, kas pēdējos gados sistemātiski pievērsusies dokumentālajam teātrim kā žanram – tā ir kompānija Vaba Lava jeb “Brīvā skatuve”. Kopš 2019. gada Vaba Lava rāda gandrīz tikai un vienīgi dokumentālā teātra iestudējumus. Katru otro sezonu programmas veidošanā kompānija piesaista ārzemju kuratoru: laika posmā no 2019. līdz 2021. gadam kurators bija pazīstamais lietuviešu dramaturgs Marjus Ivaškēvičs (Marius Ivaskevicius), bet no 2021. līdz 2023. gadam tas ir norvēģu režisors un pasniedzējs Haralds Rozenstrēms (Harald Rosenström), kurš aktiera izglītību ieguvis Maskavā. Ivaškēviča programmas nosaukums bija “Lielā satricinājuma ļaudis” (The people of the great upheaval), un tās uzmanības centrā bija Baltija un tuvākās kaimiņvalstis. Iestudējumi bija pilnībā dokumentāli un tapa, iedvesmojoties no dzīves pieredzes. Ivaškēvičs uzaicināja virkni krievu režisoru (daži no iestudējumiem bija saistīti ar igauņu un krievu attiecībām), kā arī latviešus un lietuviešus. Ļoti veiksmīgs iestudējums bija Valtera Sīļa veidotais “Man bija brālēns” (Mul oli nõbu, 2020), kura autore latviešu-lietuviešu dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce dramatizējusi savu personīgo stāstu par savu lietuviešu brālēnu, kuru nogalināja igauņu slepkavas. Savdabīgā veidā šī luga savija visas trīs Baltijas valstis. Savukārt Elmāra Seņkova iestudējums “Divas garāžas” (Kaks garaaži, 2021) tapa kā sadarbības projekts starp igauņu un latviešu aktieriem Matīsu Budovski, Agri Krapivņicki, Simeoni Sundju (Simeoni Sundja) un Karlu Robertu Sāremē (Karl Robert Saaremäe), to var uzskatīt par veiksmes stāstu, lai arī iestudējumu nevar saukt par pilnībā dokumentālu. Abus minētos iestudējumus atzinīgi novērtēja gan kritiķi, gan skatītāji.

Tāpat Vaba Lava ātri reaģēja uz Ukrainas karu. Gada sākumā labi zināmā krievu aktrise un režisore ar igauņu saknēm Jūlija Auga sazinājās ar kolēģiem Ukrainā, un tie sāka sūtīt vēstules no kara zonās, liekot pamatu vardarbības pilnam dokumentālā teātra iestudējumam “Х** войне / Pied*āzt karu”. Ukraina. Vēstules no frontes” (Х** войне. M*** sõda. Ukraina. Kirjad rindelt, 2022).

Teātrī šāda veida tūlītēja reakcija lielākoties ir izņēmums, parasti teātris ir lēns medijs. Taču, izmantojot dokumentalitāti kā metodi, teātris var informēt skatītājus un sniegt savu artavu diskusiju veicināšanā sabiedrībā. Ceru, ka dokumentālais teātris Igaunijas teātra vidē kļūs arvien populārāks un pieprasītāks.

Rakstu no angļu valodas tulkojusi Lauma Mellēna-Bartkeviča