Aicinājums – nest prieku un gaišas domas

IN MEMORIAM. Atvadu vārdi Gunāram Placēnam (1927–2024)

Dailes teātra aktiera Gunāra Placēna 97 gadus garais mūžs mūsu apziņā bija nostiprinājis pārliecību – viņš būs mūžīgs. Nācās pievilties… Un nu, sakot ardievas aktiera mūžam, pāri visam ir pateicība par kalpošanu savai profesijai un reiz izvēlētajam dzīves ceļam. Par uzticību savam vienīgajam – Dailes teātrim. Tajā kalpots, kopš Teātra institūta beigšanas 1951. gadā, un gadu gaitā Placēna aktieriskā būtība Dailes ansamblī dzīvoja kā apliecinājums vīrišķā spēka vitalitātei, personības viengabalainībai, harmoniskai dzīves uztverei. Nosaukt viņu tikai par komiķi ir nepateikt pašu svarīgāko – bezgala nopietno pieeju tēla būtības atklāsmei, kas nereti bija paradoksu un kontrastu piepildīta. Placēns bija dzīves filozofs, vairākkārt uzsvēra arī savas nepiepildītās ilgas pēc nopietnām dramatiskām lomām, kuras režisori tā arī nekad viņam neiedalīja. Bet dzīvē ieraudzīt un lomās izpaust cilvēka dabas pretrunīgumu izdevās lieliski. Un tieši ar to viņš ilgi paliks savu skatītāju atmiņā.

Šajās dienās, pieminot Gunāra Placēna devumu, visbiežāk piesaucam viņa “Šveiku”, kas aktierim gāja līdzi arī vēl ilgus gadus pēc tam, kad izrādi vairs nespēlēja. Savulaik uzvedumā “Visu savu mūžu” atlika tikai virs frakas uzvilkt zaldāta mētelīti un uzlikt galvā cepuri ar nagu, kad zāle jau viņu uzņēma ar gavilēm, plaudēja līdzi Induļa Kalniņa dziesmai “Uz pirti soļo rota”. Šveiks bija ne tikai Placēna mūža loma, bet arī viņa zīmols, uz visiem laikiem tautas apziņā ierakstīts un nepārspēts.

Cits pāri laikiem eksistējošs vērienīgs veikums ir iemiesošanās Ādolfa Alunāna tēlā, kas uz skatuves piedzima latviešu teātra simtgades sezonā Pētera Pētersona iestudējumā “Lai top!” Šajā veidolā Gunārs Placēns arvien spēja pārvērsties acumirklī, un no viņa lūpām raiti ritēja nemirstīgie Alunāna formulējumi par skatuves mākslas būtību. Cik pašapzinīgi skaists viņš bija, runājot šos vēsturiskos tekstus!

Aktiera aicinājums bija nest prieku un gaišas domas, lai kādu lomu spēlētu. Un šim uzdevumam viņš sekoja nenoguris visā sava ceļa garumā. Biškopis pēc pirmās profesionālās izglītības, dārznieks savā dziļākajā būtībā, draudzīgs un izpalīdzīgs kolēģis, tik daudzu teātra pasaulē populāru aforismu autors… Lai, Gunāru Placēnu pavadot, pateicībā par skaisti nodzīvoto dzīvi mēs katrs pie sevis padungojam Raimonda Paula dziesmu par Oldvāverliju, ko aktieris doktora Vatsona lomā dziedāja “Šerlokā Holmsā”! Izrādē tā skanēja stipri vieglprātīgi, pat draiski – ja dungosim mēs, tas būs sveiciens un pieminējums Dailes saimes vitālajam spēka zaram.