2022. gada teātra jubilāri

Arī šogad turpinām atcerēties Latvijā zināmas personības viņu apaļajās jubilejās.

2022. gada janvāris.

4. janvārī 90 gadu jubileja teātra un kino kritiķei, tulkotājai, žurnālistei MAIJAI AUGSTKALNAI (1932–2007)!

Maija Augstkalna dzimusi 1932. gada 4. janvārī feldšera un medicīnas māsas ģimenē. Izglītību ieguvusi Rīgas Franču licejā, Rīgas 36. vidusskolā, Maksima Gorkija Literatūras institūtā, Rīgas 2. vidusskolā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Žurnālistikas studijā.

Strādājusi par literāro līdzstrādnieci laikrakstā „Padomju Jaunatne” un žurnālā „Dadzis”, kā arī par teātra un kino nodaļas vecāko redaktori žurnālā „Māksla”. Vēl strādājusi Jaunatnes teātrī par literārās daļas vadītāju, vadījusi televīzijas raidījumu ciklu „Multiplikācijas tēlu pasaulē” un lasījusi lekcijas teātra zinātnē.

Interese par teātri Maijai Augstkalnai radusies jau skolas laikā, kur nozīmīga personība bijusi Rīgas 2. vidusskolas literatūras skolotājs un rakstnieks Jūlijs Sīlis – viņš bijis tas, kurš veicināja interesi tieši par dramaturģiju. Tulkojusi lugas no vācu, angļu un krievu valodas, kā arī rakstījusi teātra un kino kritikas presē. Sarakstījusi arī vairākas biogrāfiska rakstura grāmatas par Latvijas teātra aktieriem, viena no novērtētākajām grāmatām ir par režisoru Arnoldu Burovu. Pirmā kritikas publikācija bijusi „„Aizsprosts” jauna čehoslovāku mākslas filma” (1951), sarakstījusi tādus biogrāfiskus darbus kā „Vija Artmane” (1962), „Uldis Pūcītis” (1969), „Arnolds Burovs un viņa lelles” (1986), „Edgars Liepiņš” (1990).

„Kā kino, tā teātra mākslā Maija Augstkalna iestājusies par dzīves un daiļrades patiesību jau ilgi pirms tonizējošiem lēmumiem. Kritiķe runā par neizdevīgām tēmām, par kurām mēdz klusēt vai izteikties ‘nepievienojušos’ līmenī. [..] Un vēl materiāla ‘aptaustīšana’, kas rada īpašu uzticību — mēs jūtam, ka viss, par ko Maija Augstkalna raksta, ir pašas redzēts, dzirdēts, līdzdzīvots un līdzdomāts,” tā par M. Augstkalnu Aija Štosa.

Par Maiju Augstkalnu vari izlasīt: https://makslinieki.lv/profile/Maija-Augstkalna/

 

4. janvārī 100 gadu jubileja rakstniekam, literatūrktitiķim JĀNIM KALNIŅAM (1922–2000)!

Jānis Kalniņš dzimis 1922. gada 4. janvārī Ropažos zemnieka Jāņa Kalniņa ģimenē. Izglītību ieguvis Ropažu pamatskolā, J. Raiņa vakara vidusskolā, Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras nodaļā. Bijis laikraksta „Cīņa” literārais līdzstrādnieks, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks, Tekstoloģijas sektora vadītājs, Rakstnieku savienības biedrs, institūta direktors. Uzrakstījis daudz biogrāfisku grāmatu, kā arī kinoscenārijus Rīgas kinostudijas filmām „Mērnieku laiki” (1968) un „Nāves ēnā” (1971).

Rakstījis recenzijas par teātra izrādēm preses izdevumos, piemēram, laikrakstā „Cīņa” 1950. gadā publicējis recenziju „Luga par padomju jaunatni”, kā arī sniedzis teātra sezonu apskatus almanahā „Teātris un Dzīve” (1957–1962). Sarakstījis tādus zinātniskos darbus par teātri un dramaturģiju kā „Satīras asajā gaismā: Andreja Upīša komēdijas” (1957), „Rainis — derīgais un nederīgais: kādas inkvizīcijas sakarā (esejas)” (1999), „Andreja Upīša simtgadei” (1977), „Raini, 125” (1990).

„[..] jaunībā ar aizrautību pievērsies teātrim kā raksturu divatnības tiešākajam atklājējam, mācījies skepsi un atturību vērtējumos, pētīdams Andreja Upīša satīras, un visbeidzot, nonācis darbā pie Raiņa kopoto rakstu tekstiem, Jānis Kalniņš ieguva to gudro un apvaldīto vērtētāja skatienu, kas neļaujas ne pārjūsmībai, ne paļām. Viņa teātra recenzijas bija mierīgas un izsvērtas. Viņa priekšlikumi literārā mantojuma apguvē balstījās uz paša spriedumiem, apsverot un aizstāvot paša izstrādātu faktu interpretāciju,” tā Saulcerīte Viese par Jāni Kalniņu.

Iesakām izlasīt Jāņa Kalniņa recenziju: http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:131284|article:DIVL242|query:par%20padomju%20jaunatni%20Jaunatnes

 

6. janvārī 30 gadu jubileju svin Latvijas Nacionālā teātra aktrise AGNESE BUDOVSKA!

Agnese Budovska dzimusi 1992. gada 6. janvārī. Izglītību ieguvusi Rīgas Kultūru vidusskolā un Latvijas Kultūras akadēmijā Latvijas Nacionālā teātra aktrise kopš 2014. gada.

 Nacionālajā teātrī spēlējusi daudz lomu, piemēram, bijusi Zelmiņa „Indrānos” (2013), Jūlika „Liliomā” (2013), Euhēnija Domingo del Arko „Miglā” (2014), Sallija Boulsa „Kabarē” (2014), Marianne „Vīnes meža stāstos” (2015), Ragana, Baltā meita „Ugunī un naktī” (2015), Solveiga „Pērā Gintā” (2016), Emīlija, Lielbērzu saimniece „Trīnē” (2017), Terēze Augustīne Sokolovska „Klūgu mūkā” (2017), Salome, Hērodijas meita „Salomē” (2018), Henna Suvanto, žurnāliste „Finlandizācijā” (2019), Inta, Magdalēna „Vīrā, kas zināja čūsku vārdus” (2021) u. c.

„Neikdienišķs talants, intuīcija, jūtīgums, sievišķīgs trauslums, garīgs spēks, gaumes izjūta, muzikalitāte, šarms — Agnesei dots viss, lai ar savu darbu rakstītu spožas lappuses ne tikai Nacionālā teātra, bet Latvijas mākslas vēsturē,” tā par Agnesi rakstīts Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā.

Vairāk par aktrisi lasi: https://teatris.lv/makslinieki/aktieri/agnese-budovska

Iesakām arī noklausīties Vara Braslas un Agneses Budovskas sarunu: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/

 

12. janvārī teātra un kino kritiķim NORMUNDAM NAUMANIM (1962–2014) — 60!

Normunds Naumanis dzimis 1962. gada 12. janvārī Skrundā. Izglītību ieguvis Rudbāržu astoņgadīgajā skolā, Rīgas 64. vidusskolā un Maskavas Valsts teātra institūtā. Strādājis Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā (1985–1987), laikrakstā „Diena”, Nacionālajā kino centrā, bijis žurnāla „Avots” redaktors (1987–1991). Bijis Latvijas Kinematogrāfijas savienības, Latvijas Teātra darbinieku savienības un Latvijas Žurnālistu savienības biedrs.

N. Naumanis ir viens no ražīgākajiem latviešu jaunākā laika teātra un kino kritiķiem — viņam ir vairāk nekā 5000 publikāciju tādos laikrakstos kā „Nakts”, “Padomju Jaunatne”,  „Literatūra un Māksla”, „Kultūras Forums”, „Diena” u. c., žurnālos „Operas ziņas”, „Santa”, „Avots”, „Kino”, „Kinoraksti” u. c. Sarakstījis neskaitāmus kino, teātra un vizuālo mākslu katalogu tekstus, zinātniskās publikācijas izdevumā “XX gadsimta teātra vēsture pasaulē un Latvijā”, bijis sastādītājs un teksta autors grāmatai „Ilmārs Blumbergs. Teātris” (2002), sarakstījis arī tādus darbus kā „365 Dienas filmas” (2005), „Personības, parādības personīgi” (2009) u. c.

2015. gada februārī tika nodibināta Normunda Naumaņa biedrība, iedibināta arī ikgadēja Naumaņa balva kritikā, ko piešķir „NN naktī” ap kritiķa dzimšanas dienas laiku.

„Izrādei, kā jebkuram mākslas darbam, ir jābūt noslēpumam un mīklai. Ir jābūt nepareizībai, jā, sava veida kroplībai, kas to padara par mākslas darbu. Man ir tāda teorijas trepīte, pa kuru savā apziņā pietuvojos mākslas darbam un novērtēju kā labu. Pirmais pakāpiens — tas, ka tu saproti, kāpēc šie cilvēki šo gabalu šobrīd ir iestudējuši. Un te jau latviešu teātrī ir pirmais lielais atbirums. Tu elementāri nesaproti, kāpēc tev to rāda. Ar prātu jau saproti – šis pilda kasi, šitas bērniņiem, šis — tīrā māksla utt.,” par mākslas kritiku teicis Normunds Naumanis.

 

14. janvārī 400 gadu jubileja franču dramaturgam, rakstniekam, aktierim un režisoram MOLJĒRAM (īstajā vārdā ŽANAM BATISTAM POKLĒNAM) (1622–1673)!

Moljērs dzimis 1622. gada 15. janvārī Parīzē. Ar karaļa Luija XIV labvēlību 21 gada vecumā dibinājis trupu, Moljērs kļūst par sabiedrības izklaidētāju un vienlaikus izglītotāju Versaļas galmā. 

Moljērs ir franču klasicisma komēdijas aizsācējs, savos darbos talantīgi izmantojis franču farsa un itāļu delartiskās komēdijas tradīcijas, vienlaikus nevairīdamies no reālistiskas sava laika dzīves un sociālo tipāžu atveides. Moljēra lugu varoņi, kā Tartifs, Skapēns, Dons Žuans u. c., kļuvuši par arhetipiem, un viņa darbi joprojām atrodas pasaules teātru repertuārā.

Latvijas teātrī tapušais pirmais Moljēra lugas iestudējums — „Skopulis” tapa 1900. gadā Rīgas Latviešu teātrī. 1922. gadā par godu Moljēra 300. dzimšanas dienai „Skapēna nedarbus” Nacionālajā teātrī iestudēja Ernests Feldmanis, kurš arī atveidoja titullomu. Vairākus Moljēra varoņus (Kleants, Žoržs Dandēns, Žaks) Dailes teātrī ir atveidojis Pēteris Liepiņš, kuru var uzskatīt par vienu no visspilgtākajiem Moljēra lomu interpretiem latviešu teātrī. 2018. gadā Moljēra „Mizantrops” iestudēts Liepājas teātrī Viestura Meikšāna režijā.

Latvijas teātrī vairākkārt iestudēta arī Mihaila Bulgakova luga „Moljērs”, kas caur Moljēra personību piedāvā runāt ne tikai par teātra pasauli, bet mākslinieka un varas attiecībām. 1978. gadā Ādolfa Šapiro skatuves versijā Drāmas (Nacionālajā) teātrī Moljēra lomā iejutās teātra tābrīža vadītājs Alfreds Jaunušans, savukārt 2010. gadā Rolanda Atkočūna iestudējumā „Versaļas kods” Moljēru atveidoja Artūrs Skrastiņš.

Iesakām noklausīties Moljēra vienu no nozīmīgākajām lugām „Tartifs”: https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/ieludz-radioteatris/moljera-komedija-tartifs.a125440/

 

19. janvārī 70 gadu jubileja režisorei, aktrisei, literātei un tulkotājai MĀRAI ROZĪTEI!

Māra Rozīte dzimusi 1952. gada 19. janvārī Sidnejā literātes un skolotājas Austras Eihmanes un Pētera Eihmaņa ģimenē. Izglītību ieguvusi Benkstaunā, Sidnejas Latviešu biedrības vidusskolā, Adelaides Universitātē un Stokholmas Universitātē, mācījusies arī Elzas Siliņas latviešu skolā. Skolas gados piedalījusies dažādos literāros konkursos, kur ieguvusi dažādas godalgas, darbojusies arī teātra pasaulē, kur līdzdarbojusies Sidnejas Latviešu teātra izrādēs, asistējot režisoram Kārlim Gulbergam, tika iepazīti arī režijas pamati, kur pēc tam režijai pievērsusies arī pati.

Sidnejas Latviešu teātrī piedalījusies tādās izrādēs kā „Sidraba šķidrauts” (1968), „Princese Gundega un karalis Brusbārda” (1968), „Trīnes grēki” (1969), „Stalamīts un es” (1970), „Mačs Priekulis” (1973), „Troņa cēlājs” (1979). Tāpat bijusi režisore tādām izrādēm kā „Raidstacija” (1970), „Rīgas ragana” (1970), „Slepkava. Tās. Cerība” (1972). 1975. gadā kopā ar Juri Rozīti Melburnā izveidojusi teātra kopu Mālu ansamblis.

„[..] Rainis un Aspazija bija arī labi cilvēki, tas mūs neinteresē. Bet tieši tas ir ieinteresējis Māru Rozīti, un, liekot lietā savu Fantāziju un dokumentu studiju, viņa ir pacēlusi simbolu pasaulei piederošo ‘sidraba šķidrautu’, lai atdotu divām mūsu kultūras vēstures ievērojamām personām viņu cilvēciskos vaibstus. Vai tos nepazaudēt, tos atgūt arī nepieder pie daudzinātajām cilvēku tiesībām? [..] Vai izdevās? Jā. Ļoti labi izdevās. Tuvāks, saprotamāks kļuva Rainis, tuvāka — Aspazija. Ieraudzījām to, kā darbi atdalās no darba darītājiem, un kā darba darītāju ieceres, sapņi un kāres atdalās no literāri paustajām idejām, kļūst cilvēka līmeņa iegribas un kāres. [..] Tas ir ierosinājums. Tas ir mudinājums. Tas ir teātris, kas dzīvo,” tā Gunārs Irbe par M. Rozītes izrādi „Rainis un Aspazija. Ilūzijas”.

 

24. janvārī franču dramaturgam PJĒRAM OGISTĒNAM KARONAM de BOMARŠĒ (1732–1799) – 290!

Franču dramaturgs Pjērs de Bomaršē dzimis 1732. gada 24. janvārī Parīzē. Bijis izcils franču dramaturgs, arī diplomāts, izdevējs, mūziķis un daudz kas cits. Sarakstījis neskaitāmas lugas, kuras iestudē daudzos pasaules teātros vēl mūsdienās

Bomaršē „Figaro kāzas” ir visu laiku spožākā komēdija pasaules dramaturģijas vēsturē ar mīlestības likstām, galma intrigām, greizsirdības raisītiem pārpratumiem un, protams, ar francisku šarmu. Šī luga iestudēta arī vairākos Latvijas teātros, īpaši Latvijas Dramatiskajā teātrī. Arī Dailes teātrī Arnis Ozols iestudējis izrādi „Trakā diena jeb Figaro kāzas” (2001), Toties E. Feldmanisscen un A. Cimermanis Latvijas Nacionālajā teātrī iestudējuši „Figaro kāzas jeb trakā diena” (1922). Viens no nesenākajiem uzvedumiem Volfganga Amadeja Mocarta opera „Figaro kāzas” (2014) Latvijas Nacionālajā operā.

 

29. janvārī 50 gadu jubileja aktierim EDGARAM LIPORAM!

Aktieris, muzikants, multimākslinieks Edgars Lipors dzimis 1972. gada 29. janvārī. Pašlaik viņš ir vīru kopas „VILKI”, danču mūzikas grupas „TREJDEVIŅI” un folkgrupas „Vīrs un Vārds” muzikālais vadītājs, dejas teātra kompānijas „STARSWELL” dalībnieks.

Vēl Edgars ir festivāla „VIDES DEJA” un „EJU MEKLĒT” organizators, kā arī kokļu izgatavošanas un tradicionālo danču vadīšanas meistars. Bijis arī Latvijas Leļļu teātra aktieris.

„Man šķiet ļoti interesanti panākt emocijas nevis ar pantomīmu vai vārdu, bet kustību un deju,” intervijā atzinis Edgars Lipors.

 

30. janvārī 70 gadu jubileja dramaturģei LELDEI STUMBREI!

Lelde Stumbre dzimusi 1952. gada 30. janvārī Aucē. Izglītību ieguvusi Rīgas 5. vidusskolā un PSRS Zinātņu akadēmijas Maksima Gorkija Pasaules literatūras institūtā. Sarakstījusi vairāk nekā 50 lugu.

Sarakstījusi neskaitāmas lugas, kas uzvestas vairākos Latvijas teātros, piemēram, Dailes teātrī tādas kā „Andersons” (1980), „Zīmējumi smiltīs” (1980), „Spalvas” (1995), „Laimīgā Blūmentāle” (2007), „Droši kā tankā” (2015) u. c. Latvijas Nacionālajā teātrī tādas kā „Bērni” (1982), „Ipolits” (1982), „Kronis” (1989), „Suns” (1992), „Sarkanmatainais kalps” (1987), „Saulriets” (2004), „Smiltāju mantinieki” (2008), „Mī.. mālēt” (2012) u. c. Valmieras teātrī iestudētas arī „Nākošpavasar” (1988, 2021), „Jānis” (1984), „Roze” (1992) u. c., toties Liepājas teātrī tādas kā „Divi forši suņi” (1994), „Pāris — nepāris” (2008) u. c. Iestudējumi bijuši ne tikai Latvijas teātros, bet arī citos, piemēram, Maskavā teātrī „Sovremennik”.

„Teātrim L. Stumbres mūžā ir īpaša nozīme. Viņas lugas daudz rādītas gan profesionālos, gan amatieru teātros, iestudētas televīzijā un radio, atšķirīgu mākslinieku personību iedzīvinātas. Teātris ir viņu mācījis un kalis, īpaši no tā laika, kad S. Moema „Lietus” dramatizējuma uzveduma sagatavošanā Leldei Stumbrei bija iespēja piedalīties režisores Māras Ķimeles mēģinājumos Valmieras teātrī,” tā rakstījis literatūrzinātnieks Benedikts Kalnačs.

 

2022. gada februāris.

7. februārī komponistam VALTAM PŪCEM – 60!

Valts Pūce dzimis 1962. gada 7. februārī Rīgā režisora Voldemāra Pūces ģimenē. Absolvējis Emīla Dārziņa speciālo mūzikas skolu un Latvijas Valsts konservatorijas kordiriģēšanas nodaļu pedagogu Jura Kļaviņa, Ilgvara Matroža un Mendeļa Baša vadībā. Latvijas Autoru apvienības (LAA) valdes loceklis kopš 2000. gada. Latvijas Komponistu savienības (LKS) biedrs kopš 2006. gada.

Valts Pūce savos skaņdarbos savieno akadēmiskās mūzikas, popmūzikas un etniskās mūzikas ietekmes. Tostarp komponējis mūziku arī teātra izrādēm, tostarp tādiem iestudējumiem kā „Šveiks” (2000), „Burvis no Oza zemes” (2004), „Velniņi”, „Sūnu ciema zēni” (1999), „Ronja Laupītāja meita” (2002), „Sapņu pīpe” (2003) un citiem.

Iesakām noskatīties Dailes teātra izrādi „Sūnu ciema zēni” (1999), kur mūziku komponējis Valts Pūce: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/06.12.2017-teatriszip-ipasa-izlase-dailes-teatra-sunu-ciema-zeni-1999.id112425

Iesakām noklausīties vietnē spotify izrādes „Šveiks” dziesmas: https://open.spotify.com/album/4kOTqzL6WwsSZt8cdQTVOy

Vēl varat noklausīties nedaudz par komponistu šeit: https://www.youtube.com/watch?v=ItDgS02Z7q0

 

9. februārī Dailes teātra aktrisei LIDIJAI PUPUREI — 80!

Lidija Pupure dzimusi 1942. gada 9. februārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Rīgas 7. speciālajā arodskolā, 1962. gadā absolvējusi Dailes teātra III studiju, kā arī 1965 gadā beigusi Rīgas Vakara universitātes Estētikas un ētikas fakultāti. Dailes teātra aktrise kopš 1962. gada. Bijusi arī runas kultūras un skatuves runas pasniedzēja Valsts Kultūras darbinieku tehnikumā un Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas katedrā.

Spēlējusi neskaitāmas lomas gan Dailes teātrī, gan citos. Bijusi Baiba „Pūt, vējiņos!” (1962), Kristīne „Ugunī” (1963, 1966), Vera „Idiotā” (1969), Vizbulīte „Indulī un Ārijā” (1971), Marija „Īsā pamācībā mīlēšanā” (1973), lēdija Stafīlda „Lēdijas Vindermīnes vēdeklī” (1992), lēdija Mākbija „Ideālajā vīrā” (1997), Ivonnas tante “Ivonnā, Burgundijas princesē” (2007), Antonova „Saules bērnos” (2015), Smiļģa māte „Smiļģī” (2021) u. c. 

Vairākkārt tikusi nominēta „Spēlmaņu nakts” balvai, tostarp par lomām izrādēs “Iespējamā tikšanās”, „Finita la comedia!”, „Ne tāds kā visi citi”, „Filadelfija, te es nāku!”. 2011./2012. gada sezonā saņēmusi balvu „Gada aktrise otrā plāna lomā” par Greisas lomu JRT izrādē „Vigīlija. Sapnis par nomodu”.

Aktrise darbojusies arī kino jomā, uz ekrāna atveidojot tādas lomas kā Pavadone „Velna ducī” (1962), Marta „Pagātnes atskaņās” (1970), Ciema iedzīvotāja „Vecās pagastmājas mistērijās” (2000), Māte „Naktssargā un veļasmazgātājā” (2002) u. c.

„Es spēlēju, sākot ar puiku lomām un beidzot ar Blaumaņa Kristīni un Vizbulīti. Bija gan traģiskas, gan komiskas, man uzticēja visu žanru lomas. Katram tāda laime nemaz nav. Mainās vadības, nāk ar saviem audzēkņiem, saviem uzstādījumiem, griež saprašanu citādāku. Man, par laimi, bijušas lomas, kurās es kā aktrise varēju augt un pilnveidoties,” atzinusi aktrise.

Iesakām arī noklausīties 9 jautājumus aktrisei: https://www.youtube.com/watch?v=gkbN6VODfRg un izlasīt Lidijas Pupures un Emīla Ralfa sarunu: https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/gribetu-but-ka-balta-lapa-lidija-pupure-saruna-ar-toposo-aktieri-emilu-ralfu.a384219/

 

11. februārī teātra un kino aktierim TĀLIVALDIM ĀBOLIŅAM — 90 (1932–1991)!

Tālivaldis Āboliņš dzimis 1932. gada 11. februārī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas industriālajā politehnikumā, Latvijas Universitātē, kur apguvis inženiera profesiju, kā arī Maskavas Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā. Par teātri interesējies jau skolas gados — piedalījies Rīgas Pionieru pils dramatiskajā pulciņā. Bijis Jaunatnes teātra aktieris no 1955. gada līdz 1991. gadam, kā arī filmējies vairākās Rīgas kinostudijas un citu studiju filmās.

Spēlējis neskaitāmas lomas Jaunatnes teātrī, piemēram, bijis Antiņš „Zelta zirgā”, Emīls „Emīlā un Berlīnes zēnos”, Mazais Lūrihs „Vārnu ielas republikā”, Mintauts „Indulī un Ārijā”, Jērs Maigums „Leģendā par Pūcesspieģeli”, Varis „Maijā un Paijā”, Brigella „Zaļajā putniņā” u. c. Toties spēlējis tādās filmās kā “Ilze” (1959), „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981), „Īsa pamācība mīlēšanā” (1982), „Kad bremzes netur” (1984), „Dubultslazds” (1985), „Aizaugušā grāvī viegli krist” (1986), „Zītaru dzimta” (1989), „Mērnieku laiki” (1991) u. c.

Iesakām noklausīties: https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/zelta-graudi/dziedosa-aktiera-talivalza-abolina-85.-jubilejai-par-godu….a81756/

 

11. februārī aktierim un režisoram OĻĢERTAM DUNKERAM — 90 (1932–1997)!

Oļģerts Dunkers dzimis 1932. gada 11. februārī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas 16. pamatskolā, Rīgas kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā, Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas Ļeņingradas Ostrovska institūtā. Bijis Jelgavas teātra aktieris, Valmieras Drāmas teātra režisors, veidojis arī Daugavpils Muzikāli dramatisko teātri ar latviešu un krievu trupu, mūziķiem un baletu. Pasniedzis arī režiju režiju Rīgas Valsts konservatorijā un bijis Rīgas kultūras nama režisors.

Režijā Oļģertu Dunkeru galvenokārt saistījuši romantisku varoņu dramatiskie pārdzīvojumi. Valmieras Drāmas teātrī iestudējis M. Sebastjana „Zvaigzne bez vārda”, K. Kalnarāja „Kuģi taujā ostas”, A. Kasonas „Septiņi kliedzieni okeāna vidū” (1958) u. c. Toties Daugavpils Muzikāli dramatiskā teātra latviešu trupā iestudējis tādas izrādes kā Viļa Lāča drāmu „Zeme un jūra”(1959), G. Figeireda lugu „Lapsa un vīnogas”, D. Dobričaņina lugu „Triju lakstīgalu ielā 17”, O. Andžānes-Zvirgzdiņas lugu „Aizšautais ērglis” u. c.

Kinorežisors Jānis Streičs par Oļģertu Dunkeru teicis: „Viņš bija Mākslinieks – visur. Patika būt publikas centrā, sagādāt citiem prieku, pārsteigumu, apžilbināt ar savas personības spožumu, asprātību. Un bija lielisks aktieris!”

Par režisoru vairāk lasi: http://www.lcb.lv/?lang=lv&nod=Daugavpils_novadnieki&title=Kino_un_teatra_darbinieki&cid=31&name=OLGERTS_DUNKERS_&aid=210

 

16. februārī 40 gadu jubileja scenogrāfam UĢIM BĒRZIŅAM!

Uģis Bērziņš dzimis 1982. gada 16. februārī Rīgā. Izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālajā un mediju mākslas scenogrāfijas nodaļā, Berlīnes Veisenzē Mākslas augstskolā Scenogrāfijas un kostīmu nodaļā, kā arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Mākslas vēstures un vizuālās mākslas skolotāju programmā.

Bijis scenogrāfs neskaitāmām izrādēm gan Nacionālajā teātrī, gan arī citos. Nacionālajā teātrī vienas no nozīmīgākajām izrādēm, kurām veidojis scenogrāfiju ir „Divu kungu kalps. Anno 1963” (2013), „Veiksmes stāsts” (2016), „Pēc beigām” (2016), „Svina garša” (2016), „Tikšanās vieta 2. pilsētas teātris” (2018), „Finlandizācija” (2019), „Perfektā teikuma nāve” (2021) u. c., toties izrādēm „Mērfijs” (2011), „Indrāni” (2013), „Cilvēki, lietas un vietas” (2017), „Mežainis” (2018) u. c. veidojis ne tikai scenogrāfiju, bet arī kostīmus. Bijis scenogrāfs arī tādu teātru izrādēs kā Dirty Deal teatro, Jaunais Rīgas teātris, Latvijas Leļļu teātris, Lietuvas Nacionālais Kauņas teātris, Liepājas teātris u. c.

„Mākslinieks, kas radoši spēj īstenot režisora ieceri vēl tās veidošanās stadijā un šķietami sadzīviskiem sižetiem un reālistiskiem stāstiem piešķirt negaidītu vizuālu ietērpu, neaizejot pārāk tālu no konkrētā laika un telpas. Uzticams režisora Valtera Sīļa ceļabiedrs mākslā,” tā par scenogrāfu rakstīts Nacionālā teātra mājaslapā.

Par scenogrāfu vairāk uzzini Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā: https://teatris.lv/makslinieki/scenografi/ugis-berzins

 

18. februārī teātra un kino zinātniecei VALENTĪNAI FREIMANEI (1922–2018) — 100!

Valentīna Freimane dzimusi 1922. gada 18. februārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultātē un Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā. Strādājusi Liepājas laikraksta „Komunists” redakcijā (1950–1963), Radio un televīzijas komitejas Dramatisko radio raidījumu redakcijā Rīgā (1963–1968), Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci (1968–1980). Bijusi arī teātra vēstures pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē.

Nodibinājusi un vadījusi Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju. Lasījusi arī lekcijas aktiermākslas vēsturē Berlīnes Brīvās universitātes Teātra zinātnes institūtā un kursos „Aktieris uz skatuves un kameras priekšā”.

Iesakām noskatīties videosižetu par Valentīnu Freimani: https://www.youtube.com/watch?v=eHUjQOjgJDg

 

18. februārī dzejniecei, dramaturģei, sabiedriskajai darbiniecei MĀRAI ZĀLĪTEI — 70!

Māra Zālīte dzimusi 1952. gada 18. februārī. Izglītību ieguvusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē (1970–1975). Māra Zālīte ir viena no nozīmīgākajām latviešu dzejniecēm, rakstniecēm un dramaturģēm. Pēc M. Zālītes lugām tapusi virkne nozīmīgu dramatiskā teātra iestudējumu dažādos Latvijas teātros, tostarp „Pilna Māras istabiņa” (1981, Jaunatnes teātrī, rež. P. Pētersons), „Margarēta” (2001, JRT, rež. V. Kairišs), „Zemes nodoklis” (2003, DT, rež. J. Strenga), “Pērs Gints nav mājās” (2007, DT, rež. M. Gruzdovs) u.c. Tostarp pēdējo gadu laikā tapušas tādas izrādes kā „Smiļģis” (2020, DT, rež. V. Kairišs), „Margarēta” (2020, NT, rež. R. Suhanovs), „Dzīvais ūdens” (2021, VDT, rež. I. Bloka) u.c.

Nenovērtējams ir dramaturģes devums muzikālā teātra žanrā, tostarp radot libretu rokoperām „Lāčplēsis” (1988), „Indriķa hronika” (1999), „Sfinksa” (2001), „Hotel Kristina” (2006), mūzikliem „Meža gulbji” (1995), „Kaupēn, mans mīļais!” (1998), „Neglītais pīlēns” (2000),  „Tobāgo!” (2001), „Priekules Ikars” (2009) u.c.

„Māras Zālītes teātris ir atcerēšanās. Salīdzinājumā ar folkloru, vēsturi, tradīciju. [..] M. Zālītes lugas balstās uz pagātnes vērtībām, uz folkloras visdziļākajiem slāņiem. [..] Viņas teātris ir sāpēšana. Nepieciešamība “atrušināt sāpi”. Jo tā palīdz atcerēties, apzināties sevi. [..] M. Zālītes teātris ir turpināšanās. Meklējot sākumu, kurā atpazīt sevi šodien,” tā laikrakstā „Māksla” rakstījusi Silvija Freinberga.

 

22. februārī Latvijas Nacionālā teātra aktrisei BAIBAI INDRIKSONEI — 90!

Baiba Indriksone dzimusi 1932. gada 22. februārī Rīgā. Izglītību ieguvusi Zālīša 1. pamatskolā, Rīgas 3. vidusskolā un Konservatorijas Teātra fakultātē. Nacionālā teātra aktrise kopš 1952. gada. Radošā biogrāfija sākusies ar Ābelītes lomu filmā „Rainis” (1949). 2007. gadā apbalvota ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 2011. gadā saņem A. Amtmaņa-Briedīša prēmiju par ieguldīto darbu skatuves mākslā.

Spēlējusi gan lirisku meiteņu lomas, gan dažādas raksturlomas. Bijusi Pamela „Augstākajā bauslī”,Betīna „Skrandaiņos un augstmaņos” (1978), Dina „Jāzepā un viņa brāļos” (1956), Aņa „Ķiršu dārzā” (1953), Zelmiņa „Indrānos” (1954), Felicita „Balto torņu ēnā” (1959), Anniņa „Putnos bez spārniem” (1971), Roza Grigsa „Rudens dārzā” (1975), Luīze „Lolitā” (1990), Lēdija Bokstingtone „Manā skaistajā lēdijā” (1999), Vecāmāte „Pulkstenī ar dzeguzi” (2014) u. c. Bijušas ne tikai lomas teātrī, bet arī kino, kur zināmākās no kinolomām ir Lēne „Vella kalpos” un „Vella kalpos Vella dzirnavās” un Olita Sprēsliņa „Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.

„Profesija ir nežēlīga pret aktieri tādā ziņā, ka vienalga, kā tev tajā brīdī klājas sadzīvē, tev jāaiztaisa durvis ciet un jābūt izrādē. Tas vismaz pāris reizes dzīvē notiek katram aktierim — tev ir jāzina, ka zālē būs tūkstoš cilvēku un bez tevis iztikt nevarēs. Es zinu, man ir bieži teikts, ka es pārcenšos, bet man tā griba pa visām vīlēm lien laukā,” tā par aktiera profesiju Baiba Indriksone.

Iesakām noskatīties raidījumu „Daudz laimes, jubilār!”: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/23.02.2020-daudz-laimes-jubilar-baiba-indriksone.id180799

 

2022. gada marts.

2. martā Liepājas teātra aktierim EGONAM DOMBROVSKIM — 50!

Egons Dombrovskis dzimis 1972. gada 2. martā Rīgā. Izglītību ieguvis Liepājas teātra 4. studijā. Kopš 2004. gada ir Liepājas teātra aktieris, tomēr spēlējis izrādes arī Jaunajā Rīgas teātrī.

Bijušas neskaitāmas lomas Valmieras drāmas teātrī, piemērām, bijis Demetrijs „Sapnī vasaras naktī” (1992), Pērs Gints „Pērā Gintā” (1997), Andijs „Sievietē no pagātnes” (2005), Voiņickis „CV (Tēvocī Vaņā)” (2007.), Miks „Sargā” (2009), Vīrs „Raganā” (2011), Haims Šermans „Atsaldētajā” (2012), Bruņinieks „Indulī un Ārijā” (2014), Maikls Platonovs „Platonovā un viņa sievietēs” (2017), Dēmons „Dēmōnā” (2020), Modesto „Jaunajā līgavā” (2021) u. c.

Spēlējis ne tikai Valmieras drāmas teātrī, bet arī Dailes teātrī, piemēram, bijis Finbārs „Slazdā” (2013), Edmonds Dantess „Grāfā Monte Kristo”, Ričards Bērbidžs „Ākstā”, Leopolds „Reizēm vijolēs” u. c.

„Man jau teātrī ir svarīgi strādāt kopā ar cilvēkiem, kas man sagādā prieku un baudu un kuriem es varu dot to pašu pretī. Ja ir labs režisors un loma, mēs kopā varam radīt vēstījumu,” tā Egons Dombrovskis par teātri.

Par Egonu Dombrovski un viņa spēlētajām izrādēm vairāk uzzini Liepājas teātra mājaslapā: https://liepajasteatris.lv/makslinieks/egons-dombrovskis/

 

14. martā aktierim un režisoram TEODORAM LĀCIM (1882–1946) — 140!

Teodors Lācis dzimis 1882. gada 14. martā Elkuzemes muižā, Asnītes pagastā. Izglītību ieguvis Urdangas pamatskolā, Liepājas trīsklasīgajā pilsētas skolā, E. Jepkovska teātra praktiskajos kursos (1899–1903) un A. P. Petrovska teātra skolā. Pieņēmis skatuves vārdu Fjodors Lavreckis. Bijis aktieris Krievijas, Kijivas trupās, kā arī Latvijas Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un Liepājas teātrī. Darbojies arī Latvijas Radiofonā. Tāpat arī tulkojis uz latviešu valodu tulkojis krievu autoru lugas.

Nospēlējis neskaitāmas lomas un bijis viens no izcilākajiem traģēdijas meistariem latviešu teātrī. Spēlējis Kainu „Kainā” (1924), Jakubovski izrādē „Mīla stiprāka par nāvi” Eduarda Smiļģa režijā, Holofernu „Judītē” (1925), Tukididu „Aspazijā” (1923), Grantu „Kapteiņa Granta bērnos” (1928), Pikviku „Pikvikklubā” (1931), Viesturs „Viesturā” (1939) un spēlējis vēl daudz citu lomu.

Vairāk par Teodoru Lāci vairāk lasi: http://100.teatris.lv/personality/

 

17. martā aktierim MIERVALDIM OZOLIŅAM (1922–1999) — 100!

Miervaldis Ozoliņš dzimis 1922. gada 17. martā Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas Tautas konservatorijā (1937–1941) un Latvijas Drāmas ansambļa studijā (1940–1942). Bijis Dailes teātra aktieris (1944–1951 un 1956–1991). Tāpat bijis grima mākslas un aktiermeistarības pasniedzējs Dailes teātra aktieru studijā, Rīgas horeogrāfijas vidusskolā u. c., vēl piedalījies Latvijas Televīzijas bērnu raidījumos.

Galvenokārt atveidojis raksturlomas, kā arī viņa spēlētajiem tēliem raksturīga smalka humora izjūta. Spēlējis tādās izrādēs kā „Spēlēju dancoju” (Velna zēms, 1956), „Minhauzena precīzbas” (Jukums, 1958), „Hamlets” (Gildernšterns, 1959), „Šveiks” (Balūns, 1967), „Brands” (Skolotājs, 1975), „Džons Neilands” (Kapelmeistars, 1982), „Mūsu dēli” (Ēvalds, 1986) u. c. Veidojis arī režiju, piemēram, tādām izrādēm kā „Baznīcas kalnā” (1981), „Marta īdas” (1983). Piedalījies arī kinofilmās: „Mērnieku laiki” (1968), „Salātiņš” (1971), „Piejūras klimats” (1974), „Ilgais ceļš kāpās” (1981) u. c.

Par aktiera Miervalža Ozoliņa spēlētajām lomām uzzini: https://www.filmas.lv/person/2031/

 

18. martā aktierim JĀNIM PLĒSUMAM — 80!

Jānis Plēsums dzimis 1942. gada 18. martā. Izglītību ieguvis Rīgas Trešajā vidusskolā, Trešajā tehniskajā skolā (apguvis kinomehāniķa profesiju), Rīgas kinoaktieru studijas Tautas kinoaktieru studijā un Konservatorijas Teātra fakultātē Dailes teātra 5. studijā. Dailes teātra aktieris bijis no 1971. līdz 1998. gadam.

Bijušas neskaitāmas izrādes. Spēlējis tādās kā „Garas dienas ceļš uz nakti” (1975, Edmunds), „Kādas sēdes protokols” (1976, Viktors Čerņikovs), „Brands” (1975, Einars), „Mindaugs” (1979, Vilikaila), „Uzticības saldā nasta” (1981, Herberts), „Sveiks, tēvocīt!” (1973, Džordže), “Atjautīgā aukle” (1974, Dons Fernando), „Pēdējā barjera” (1974, Mežulis), „Stepančikovas ciems un tā iedzīvotāji” (1978, Mizinčikovs) un daudzas citas.

 

22. martā Dailes teātra aktierim ANDRIM BULIM — 40!

Andris Bulis dzimis 1982. gada 22. martā Limbažos. Izglītību ieguvis Salacgrīvas vidusskolā, Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiera mākslas kursā. Spēlējis Liepājas teātrī, Latvijas Nacionālajā teātrī, Daugavpils teātri, kopš 2018. gada ir Dailes teātra aktieris. Līdzās teātrim pievērsies arī dzejai, tapušas tādas dzejoļu grāmatas kā „Mans ego”, „Etīdes Otrai pusei” un „Pieturas”.

Dailes teātrī atveidojis lomas tādās izrādēs kā „Kam no vilka kundzes bail?” (2017, Niks), „Salemas raganas” (2019, Tomass Putnems), „Talantīgais misters Riplijs” (2020, Ričards Grīnlīfs), „Izrāde, kas saiet sviestā” (2022, Džonatans / Čarls Haveršams) u. c. Daugavpils teātrī spēlējis izrādē „Vosorys saulgrīžu burvesteibys” (2012, Pēteris), „Ieīlējies muļķis muļķītē” (2016, Savēlijs Rahmanovs), „Hantele killeram” (2018, Igors) u. c. „Teātra observatorijā” izrādēs „Aukstuma potes” (2005, Mihaēls), „Mēs” (2007, Tihons), „Ardievas ieročiem” (2009, Henrijs), „Zālama pēdējā mīla” (2010, Zālamans), toties Nacionālajā teātrī tādās izrādēs kā „Pūt, vējiņi!” (2004, Uldis), „Spītnieces savaldīšana” (2006, Tranio) u. c.

Spēlējis arī kino un TV – „Sapņu komanda 1935” (2012, Džems Raudziņš), „Vectēvs 005” (2013, Andrejs), „Oki – okeāna vidū” (2014, Robs) u. c.

Par aktieri un viņa atveidotajām lomām uzzini Dailes teātra mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/andris-bulis-1

28. martā aktrisei un režisorei SANTAI DIDŽUS — 50!

Santa Didžus dzimusi 1972. gada 28. martā Stendē. Izglītību ieguvusi Stendes pamatskolā, Talsu 1. vidusskolā un Latvijas Kultūras akadēmijas Leļļu teātra aktieru fakultātē, kā arī ieguvusi diplomu režijā. Latvijas Leļļu teātra aktrise kopš 1994. gada.

Spēlējusi tādās izrādēs kā “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (1995, Sniegbaltīte), “Sniega karaliene” (2004, Klāra, Mazā laupītāja), “Slavenais pīlēns Tims” (2014, Māte Pīle), “Neglītais pīlēns” (2015, Neglītais pīlēns), “Sarkangalvīte un vilks” (2015, māmiņa, vecmāmiņa), “Pēdu dzinējs Caps” (2016, Džīna), “Romeo un Džuljeta” (2018, Nora), “Puscilvēki” (2019, Vadātājs), “Princese uz zirņa” (2021, Karaliene) u. c. izrādēs.

Latvijas Leļļu teātra mājaslapā rakstīts, ka “Santa visiem novēl apgūt to profesiju, kas patīk, jo darīt savu darbu ir viegli, un tas nes prieku ne tikai sev, bet arī citiem”.

Vairāk par aktrisi un lomām uzzini Latvijas Leļļu teātra mājaslapā: https://www.lelluteatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/santa-didzus

Iesakām arī noskatīties video par aktrisi: https://youtu.be/Qtk6KmBPpR8

 

29. martā sabiedriskajam un teātra darbiniekam, ārstam, izdevējam ERNESTAM EKŠTEINAM — 150 (1872—1941)!

Ernests Ekšteins dzimis 1872. gada 29. martā Liepājas apriņķa muižā. Izglītību ieguvis Gramzdas draudzes skolā (1882–1888), Liepājas Nikolaja ģimnāzijā (1888–1891), Tērbatas universitātē, kur studējis matemātiku un medicīnu.

Darbojies latviešu studentu literāri zinātniskajā studentu biedrībā “Pīpkalonija”. Bijis Liepājas Latviešu teātra vadītājs, Latviešu dramatiskās biedrības vadītājs un priekšsēdētājs. Vēl bijis Liepājas Latviešu biedrības un Liepājas Latviešu labdarības biedrības priekšnieks, kā arī Liepājas operas direktors.

Iesakām izlasīt: https://jauns.lv/raksts/9viri/383766-latvijas-noslepumi-liepajas-teatra-dibinatajs-arsts-ernests-eksteins

 

29. martā gleznotājam un scenogrāfam HERBERTAM LĪKUMAM — 120 (1902—1980)!

Herberts Līkums dzimis 1902. gada 29. martā Rīgā. Izglītību ieguvis Latvijas Mākslas akadēmijā un Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības klasē (specializējies skatuves noformēšanā). Bijis LPSR Mākslinieku savienības organizācijas komitejas priekšsēdētājs, kā arī Latvijas PSR nopelniem bagātais mākslas darbinieks. Strādājis par dekoratoru Valmieras teātrī, Nacionālajā teātrī un Rīgas Strādnieku teātrī.

Viņš savas idejas ietērpis funkcionālisma un konstruktīvisma izteiksmē. Latvijas Nacionālajā operā veidojis operas “Hamlets” dekoratīvo ietērpu (1936). Bijis scenogrāfs tādām izrādēm kā “Sātana apustulis” (1927), “Suns un kaķe” (1928), “Žanna d’Arka” (1930), “Helgelandes varoņi (Ziemeļu varoņi)” (1937), “Viņu jautājums (Divas Amerikas)” (1947), “Mariuss” (1966) u. c.

Bijis arī Rīgas Kinostudijas mākslinieciskais inscenētājs, kur Otrā pasaules kara veidojis vairāk nekā 20 mākslas filmu. Piemēram, veidojis tādas kā “Salna pavasarī”, “Nauris”, “Latviešu strēlnieku stāsts”, “Kā gulbji balti padebeši iet”, “Nāves ēnā” u. c.

Par Herbertu Līkumu vairāk uzziniet Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā: http://100.teatris.lv/personality/200/

 

2022. gada aprīlis.

9. aprīlī teātra kritiķim, tulkotājam ROBERTAM KRODERAM (1892–1956) – 130!

Roberts Kroders dzimis 1892. gada 9. aprīlī Aderkašu pagastā. Izglītību ieguvis Maskavas un Pēterburgas Universitātē, kā brīvklausītājs studējot vēsturi un filozofiju.

R. Kroders bija teātra kritiķis, dramaturgs, tulkotājs. Savos rakstos īpaši uzsvēris teātra suverenitāti no literatūras un akcentējis tā formas problēmas. 

Liepājā kopā ar savu brāli Arturu Kroderu nodibinājis laikrakstu “Latvijas Sargs”, kurā strādājis par redakcijas locekli. Strādājis arī tādos laikrakstos kā “Latvijas Vēstnesis”, “Rīgas Ziņas”, “Pirmdiena”, “Ilustrēts Žurnāls” u. c. Iztulkojis daudz darbu, tai skaitā arī lugas, kas izrādītas Dailes un Latvijas Nacionālajā teātrī.

Par Robertu Kroderu vairāk uzzini: https://www.literatura.lv/person/873070?lang=by

 

21. aprīlī teātra un kino aktierim VALENTĪNAM SKULMEM (1922 –1989)  – 100!

Valentīns Skulme dzimis 1922. gada 21. aprīlī Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas Valsts tehnikumā, Raiņa vakara vidusskolā un Dailes teātra 2. studijā. 1942. gadā ar Oto Skulmes palīdzību pieņemts kā Dailes teātra aktieris. Viņš bijis raksturlomu tēlotājs ar spilgti izteiktu intelektuālu ievirzi.

Spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā, izrādē “Pigmalions” (1951, Higinss), “Idiots” (1969, Kņazs Miškins), “Atjautīgā aukle” (1974, Mendozo), “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, Potifers), “Mirdzošais un tumši zilais” (1987, Vecis), “Kazanovas mētelis” (1989, Lamberts) un vēl daudzās citās. Filmējies arī kinostudijas spēlfilmās, kur galvenokārt sava izskata dēļ spēlējis vāciešu lomas.

“Zīmogu visam uzspiež mana āriene – garš, izkaltis, lielu, līku degunu, no tā es vaļā netieku. Arī radio, televīzija un kino mani izmanto negatīviem raksturiem ar komisku pieskaņu. Vienu reizi tēloju galveno mīlētāju; prese rakstīja labi, bet teātris šo eksperimentu vairs neatkārto. Manā lomu sarakstā ir daudz lielisku (lielāku vai mazāku) lomu gan no latviešu, krievu un Rietumu dramaturģijas, gan klasikas. Kopā savelkot, esmu problemātisks aktieris, kas ar svārstīgiem panākumiem cīnās ar uzdevumiem, kurus teātris, paldies Dievam, man piešķir pietiekami,” tā reiz teicis Valentīns Skulme.

 

30. aprīlī Latvijas Nacionālā teātra aktrisei LĪGAI ZEĻĢEI apaļa jubileja!

Līga Zeļģe dzimusi 1982. gada 30. aprīlī Rīgā. Kopš 2003. gada Nacionālā teātra aktrise.

Spēlējusi neskaitāmās izrādes, tai skaitā, izrādē “Aicinājums uz pērienu” (2005, Līna), “Karalis Līrs” (2006, Regana), “Skroderdienas Silmačos” (2010, Elīna), “Divu kungu kalps. Anno 1963” (2013, Dollija), “Migla” (2014, Donja Sinfo), “Svina garša” (2016, Hermīne), “Lepnums un aizspriedumi” (2020, Lidija Beneta), “Dzimusi vakardien” (2021, Billija Douna) un citas.

Nacionālā teātra mājaslapā par Līgu teikts: “Spēcīga raksturotāja ar labu humora izjūtu, Līga nebaidās no sulīgām krāsām un nostrādātas formas. Visvairāk pārsteidzošu atklājumu viņas darbā ir tad, kad Līgas varones ir no cita laika, nekā viņa pati, jo Līga prot atrast atbilstošo stilu un domāšanas veidu, it kā atsakoties no tā uzslāņojuma, ko pieprasa šī laika pasaules izjūta.”

Vairāk par aktrisi Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā: https://teatris.lv/makslinieks/liga-zelge/

Iesakām noskatīties LTV 1 raidījumu “Daudz laimes, jubilār!”: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/29.04.2022-daudz-laimes-jubilar

 

8. maijā 50 gadu jubileja scenogrāfei IEVAI JURJĀNEI!

Ieva Jurjāne dzimusi 1972. gada 8. maijā. Izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Viņa ir veidojusi kostīmus un scenogrāfiju vairākiem Latvijas Nacionālās operas iestudējumiem. Tāpat sadarbojusies ar “United Intimacy”, Jauno Rīgas teātri un Latvijas Nacionālo teātri.

Viņa ir viena no Jaunā Teātra Institūta dibinātājām, Latvijas Mākslinieku Savienības biedre un Jauno Mākslinieku apvienības biedre. Par savu darbu arī saņēmusi vairākas balvas, tai skaitā Lielo Kristapu kā labākā acimācijas filmu māksliniece par filmu “Doktora D. sala” (2005), Latvijas Lielo Mūzikas balvu, Latvijas Gāzes Gada balvu par LNO gada labāko izrādi “Micenskas apriņķa lēdija Makbeta”, Spēlmaņu nakts balvu par labāko scenogrāfiju izrādei “Čūska” (2000)  un citas.

 

11. maijā 90 gadu jubileja aktierim, baleta māksliniekam HARALDAM RITENBERGAM!

Haralds Ritenbergs dzimis 1932. gada 11. maijā Rīgā. Izglītību ieguvis Rīgas Ausekļa 46. pamatskolā, Rīgas pilsētas 22. pamatskolā, Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kā arī Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā. Bijis Latvijas Nacionālās operas un Latvijas Nacionālā teātra baleta solists (1950–1977). Strādājis arī par vadītāju  Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā.

Spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā bijis Pētera Čaikovska baletā “Gulbju ezers”, Romeo Sergeja Prokofjeva baletā “Romeo un Džuljeta”, baletā “Pērs Gints”, Princis S. Prokofjeva baletā “Pelnrušķīte”, Dezirē un Zilais putns baletā “Apburtā princese” u. c.

“Man patika dejot, un viss, ko mums mācīja, mani ļoti interesēja. Bez intereses par deju nebūtu iespējams pārvarēt tās grūtības, ko prasa stingrais režīms, sistemātiskie ikdienas treniņi. Bija jāstrādā daudz, no rīta līdz vakaram. Nedrīkstēja atlaisties ne mirkli. Jāsaka, ka tas bija ļoti smags darbs. Patiesībā, tas ir ogļrača darbs baleta čībiņās,” tā kādā no intervijām Haralds Ritenbergs.

Par Haraldu Ritenbergu vairāk uzzini: https://enciklopedija.lv/skirklis/95932-Haralds-Ritenbergs

 

22. maijā 120 gadu jubileja Dailes teātra aktrisei ELVĪRAI BRAMBERGAI (1902–1979)!

Elvīra Bramberga dzimusi 1902. gada 22. maijā Rīgā. Izglītību ieguvusi Rīgas 4. vidusskolā, Tuatas Augstskolas dramatiskajā studijā, ko vadījusi Anna Lācis. Bijusi Dailes teātra vadošā aktrise ar skaistu balsi, sievišķību un dabisko pievilcību.

Spēlējusi tādās izrādēs kā “Trejmeitiņas” (1929), “Jāzeps un viņa brāļi” (1933), “Princese Gundega” (1933), “Sniegbaltīte” (1948), “Visu savu mūžu” (1977), “Skroderdienas Silmačos” (Ieviņa, Kārlēns), “Meldermeitiņa”, “Divpadsmitā nakts” u. c.

“[..] arī tad, kad Elvīra Bramberga nerunā ne vārda, viņas darbošanās pastāsta ļoti daudz. Vismaz vienam skatītājam tovakar bija atklāsme: “sktuves zvaigznes” nav tādas vien, kādas tās rāda žurnāli, – greznās tualetēs ģērbtas, lepnas un valdonīgas dāmas, bet arī meitenes, kuras vienā mirklī var pārvērst rozes par nezālēm,” tā reiz laikrakstā rakstījis Kārlis Pamše.

Vairāk par aktrisi lasi: https://timenote.info/lv/Elvira-Bramberga

Iesakām arī: http://www.aprinkis.lv/index.php/kultura/25992-

 

2022. gada jūnijs.

4. jūnijā apaļa jubileja horeogrāfei INGAI KRASOVSKAI!

Inga Krasovska dzimusi 1972. gada 4. jūnijā. Izglītību ieguvusi Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijas laikmetīgās dejas mākslas programmā.

Kā horeogrāfe galvenokārt ir Dailes un Liepājas teātrī, kā arī strādājusi gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan Valmieras teātrī, gan Maskavas Puškina teātrī. Bijusi horeogrāfe vairāk kā 60 Dailes teātra izrādēm un konceriem. Vairākās izrādēs arī piedalījusies kā aktrise, kā arī kā režisora asistente.

Trīs reizes saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākā kustību režisore par izrādēm “Pūt, vējiņi”, “Ragana”, “Oņegins”, “Finita la comedia!”

“Viņas enerģija iedvesmo, viņas darbi apliecina, ka ir teātra horeogrāfe, kura labi jūt kustības vietu un nozīmi kopējā izrādes zīmējumā,” tā par horeogrāfi Dailes teātris.

Vairāk par Ingu Krasovsku lasi Dailes teātra mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/horeografi/inga-krasovska

 

4. jūnijā 130 gadu jubileja aktierim, skatuves runas pedagogam un režisoram EMĪLAM MAČAM (1892–1958)!

Emīls Mačs dzimis 1892. gada 4. jūnijā. Izglītību ieguvis Latvju dramatiskajos kursos. 1921. gadā kļūst par Dailes teātra aktieri. Viņa pirmā lielā loma Dailes teātrī ir likteņa aizlauztais Žans Valžāns izrādē “Nožēlojamie” (1922). Bijis Dailes teātra 1. un 2. studijas runas pedagogs.

Spēlējis tādās izrādēs kā “Spēlēju, dancoju” (1926, Aklais), “Gesta Berlings” (1933, Būrbijas mācītājs), “Uguns un nakts” (1947, Laiks), “Spēlēju, dancoju” (1956, Klibais) un daudzās citās.

“Emīls Mačs bija raksturlomu aktieris, kas tēlu veidoja ārēji askētisku, bet ar lielu gara spēku, lai katra replika un intonācija būtu trāpīga un vispilnīgāk atklātos idejiskais vēstījums. Emīlam Mačam piemita talants, kas varoņiem varēja piešķirt monumentālu vērienu, cilvēcisko kodolu piepildot ar personīgi tvertu, emocionāli izdzīvotu un izsāpētu saturu,” tā par aktieri Dailes teātris.

 

17. jūnijā Latvijas Nacionālā teātra aktrisei LĀSMAI KUGRĒNAI – 70!

Lāsma Kugrēna dzimusi 1952. gada 17. jūnijā Bauskā. Izglītību ieguvusi Latvijas Valsts konservatorijas Drāmas teātra aktieru kursā pie Alfrēda Jaunušana. Kopš 1975. gada ir Nacionālā teātra aktrise.

Spēlējusi neskaitāmās izrādēs, tostarp iestudējumos “Rudens dārzs” (1975, Sofija Takermene), “Skroderdienas Silmačos” (1975, Ieviņa; 1994, Pindacīša; 2022, Bebene), “Elektra – mana mīla” (1977, Elektra), “Ugunī” (1982, Kristīne), “Heda Gablere” (1991, Heda Gablere), “Mērnieku laiki” (2007, Oļiniete), “Anna Kareņina” (2010, grāfiene Lidija Ivanova), “Spoki” (2014, Helēna Alvinga), “Cīrulīši” (2018, Zelma) un daudzās citās.

Darbojusies arī kino jomā, kur nozīmīgākās bijušas tādas lomas kā Irita (“Atspulgs ūdenī”), Ārija (“Lietus blūzs”), Šarlote Amālija (“Laikmeta griežos”) u. c.

“Teātra “stūrakmens” daudzu gadu garumā – gan ar reto traģēdijas aktrises talantu un vērienu, gan ar absolūto artistiskumu raksturlomās, izjūtot un izceļot spēles elementu teātra būtībā. Aktrise, kas spēj sasmīdināt skatītāju, jo ar bērnišķīgu naivumu ļauj savām varonēm iekulties dažādās nepatikšanās, un spēj viņu arī saraudināt, turklāt līdz sirds dziļumiem,” tā par aktrisi lasāms Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā.

 

2022. gada jūlijs.

19. jūlijā aktierim ARTURAM KRŪZKOPAM – 40!

Arturs Krūzkops dzimis 1982. gada 19. jūlijā. Izglītību ieguvis Limbažu 1. vidusskolā, Latvijas Kultūras akadēmijas t. s. Liepājas teātra kursā. Nacionālā teātra aktieris kopš 2004. gada. Jau skolas laikā darbojies Limbažu Tautas teātrī pie režisores Intas Kalniņas.

Spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā, izrādē “Pazudušais dēls” (2004, Andis), “Pūt, vējiņi” (2004, Gatis), “Cietsirdīgās spēles” (2005, Kajs), “Makss un Morics” (2009, Morics), “Mirušās dvēseles” (2010, Maņilova dēls), “Skroderdienas Silmačos” (2010, Kārlēns), “Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (2011, Brālītis), “Divu kungu kalps” (2013, Alens), “Uguns un nakts” (2015, Melnais bruņinieks), “Idiots” (2015, Kņazs Ļevs Miškins), “Salome” (2018, Hērods Antipa, Jūdejas tetrahs), “Baltiešu gredzens” (2019, Aurels fon Heidenkampfs) u. c.

“Jūtīgs un dzīvesgudrs, Arturs Krūzkops ir uzticams režisora sabiedrotais ceļā uz mērķi, jo teātris viņa dzīvē spēlē milzīgu lomu. Artura pirmajās lomās režisoriem būtiskākā likās romantiskā un emocionālā talanta stīga, vēlāk tā izmantota retāk, priekšroku dodot viņa teicamajai humora izjūtai. [..] aktierdarbu raksturo profesionāls dziļums, spēja aizraut un vest sev līdzi lielu cilvēku skaitu uz skatuves un zālē, bauda no intelektuāli piepildītiem uzdevumiem,” tā par aktieri rakstīts Nacionālā teātra mājaslapā.

Vairāk par aktieri lasi Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā: https://teatris.lv/makslinieks/arturs-kruzkops/

 

27. jūlijā teātra un literatūras zinātniekam KĀRLIM PĒTERIM KUNDZIŅAM – 120 (1902–1992)!

Kārlis Pēteris Kundziņš dzimis 1902. gada 27. jūlijā Sasmakā (tag. Valdemārpilī). Izglītību ieguvis Dundagas 6-klašu pamatskolā, Tirdzniecības skolā Sanktpēterburgā un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē (studējis Baltu filoloģiju).

Veidojis literatūras un teātra pētniecības pamatus, skolojis literatūrvēsturnieku un teātra zinātnieku paaudzi. Īpaši nozīmīgs ir viņa sarakstītais pirmais sistemātiskais pētījums par latviešu teātra vēsturi (“Latviešu teātra repertuārs līdz 1940. gadam”, 1953). Sarakstījis arī “Latviešu teātra vēsturi” divos sējumos (1968, 1972) un “Latviešu teātra hroniku” (1977). Tāpat publicējis recenzijas un rakstus par latviešu teātri, kā arī par Raiņa un Andreja Upīša dramaturģiju.

“Apbrīnas un parauga vērta ir Kārļa Kundziņa vienreizīgā, droši vien – neatkārtojamā prasme vēstures notikumu un parādību izklāstā nevainojamu zinātnisko objektivitāti apvienot ar šo notikumu un parādību sabiedriskās nozīmības, vēsturiskās cēloņsakarības un pat nākotnes perspektīvas izpratni un skaidrojumu,” tā par zinātnieku J. Pabērzs.

 

2022. gada augusts.

1. augustā kostīmu māksliniecei KRISTĪNEI PASTERNAKAI – 70!

Kristīne Pasternaka dzimusi 1952. gada 1. augustā. Izglītību ieguvusi Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu gleznotājas specialitātē, Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļā. Veidojusi neskaitāmus kostīmus Latvijas Nacionālajā operā, Latvijas Nacionālajā teātrī, kā arī citos teātros un operās gan Latvijā, gan citur, piemēram, Austrijā, Horvātijā, Islandē, Krievijā. Kopš 1996. gada Latvijas Nacionālās operas galvenā kostīmu māksliniece. Ieguvusi piecas reizes Latvijas Teātra gada balvu “Gada kostīmu mākslinieks”, kā arī četras reizes ieguvusi Lielo Mūzikas balvu.

Kostīmus veidojusi tādiem uzvedumiem kā Dž. Goldmena “Lauva ziemā”, A. Strindberga “Nāves deja” (1996), V. Šekspīra “Liela brēka maza vilna” (1995), T. Viljamsa “Piena upes šeit jau izsīkušas” (1995), G. F. Hendeļa “Alčīna” (1998), Dž. Verdi “Makbets” (2003), P. Čaikovska “Pīķa dāma” (2005), Dž. Rosīni “Seviljas bārddzinis” (2011), Ž. Bizē “Karmena” (2018) un daudzām citām.

Vairāk par kostīmu mākslinieces darbu varat uzzināt LNOB mājaslapā: https://www.opera.lv/lv/makslinieki/izrazu-veidotaji/kostimu-makslinieki/kristine-pasternaka

 

8. augustā apaļa jubileja Dailes teātra aktrisei ĒRIKAI EGLIJA-GRĀVELEI!

Ērika Eglija-Grāvele dzimusi 1982. gada 8. augustā Liepājā. Izglītību ieguvusi Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, Liepājas 48. arodskolā, Dailes teātra 9. studijā un Latvijas Kultūras akadēmijā. Teātra izrādēs jau piedalās kopš 2007. gada, bet Dailes teātra štata aktrise kopš 2010. gada.

Spēlējusi neskaitāmās izrādēs, tai skaitā izrādē “Zagļi” (2011, Maja), “Džons Neilands” (2012, Eisbeina kundze), “Saules bērni” (2015, Liza), “Karmena” (2017, Fraskita), “Inspektors Tutū” (2019, Brokoļu feja), “Zemdegas” (2021, Aurora), “Izrāde, kas saiet sviestā” (2022, H. Luisa, Dž. Seiera, H. Šīlda) u. c.

“Man ļoti paveicies, jo piederu pie tiem, kuri var darīt darbu, kas patīk. Aktiera darbs mani iedvesmo, kaut, protams, tajā ir arī grūtības un daudz izaicinājumu. Bet līdz ar to esmu brīva no rutīnas, varu nemitīgi augt un pilnveidoties, jo teātris dod plašāku skatījumu uz pasauli un dzīvi, liek analizēt arī pašai sevi,” tā Ērika Eglija-Grāvele.

Par aktrisi vairāk lasi Dailes teātra mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/erika-eglija

 

20. augustā Latvijas Nacionālā teātra aktrisei IVETAI BRAUNAI (1952–2003) – 70!

Iveta Brauna dzimusi 1952. gada 20. augustā Rīgā. Izglītību ieguvusi Rīgas 7. vakara vidusskolā, Leļļu teātra studijā un Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju. Iegūstot diplomu, kļuvusi par vienu no vadošajām Nacionālā teātra aktrisēm.

Savulaik spēlējusi neskaitāmās izrādēs, tai skaitā izrādē “Skroderdienas Silmačos” (1975, Zāra; 1994, Tomuļmāte), “Iela” (1981, Džinna), “Mirabo” (1987, Kleo de Ksaviē), “Zvejnieka dēls” (1997, Olga), “Divas Lotiņas” (2997, Ulrikas jaunkundze, “Svenson, Svenson…” (2001, Lēna), “Viņš taču ir muļķis” (2002, Bitīte-māte) u. c.

“[..] Viņa saviem tēliem allaž prot piešķirt spilgtu ārējo formu, taču to iekšējā dzīvē palaikam jūtams kāds aktieriski neuzpildīts vakuums. Īpaši tas jūtams tik psiholoģiski smalki stīgotā izrādē kā “Hamilkara kungs”, kurā viņas Virdžīnija dvēseles intensitātes ziņā ir maz pārliecinoša,” tā L. Bērziņa savā rakstā “Kad sākas aktieris”.

Vairāk par aktrisi un viņas lomām lasi Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā: http://100.teatris.lv/personality/295

 

22. augustā publicistam, teātra kritiķim ARTURAM BĒRZIŅAM (1882–1962) – 140!

Arturs Bērziņš dzimis 1882. gada 22. augustā Vecpiebalgas pagastā. Izglītību ieguvis Vecpiebalgas draudzes skolā un Latvijas Universitātē, kur studējis tiesību zinātnes. Bijis Nacionālā teātra dramaturgs, žurnāla “Stari” un laikrakstu “Latvija”, “Dzimtenes Vēstnesis” un “Jaunākās Ziņas” redaktors un viens no ievērojamākajiem teātra vēsturniekiem.

Savulaik rakstījis recenzijas par teātra izrādēm, kā arī apceres par latviešu aktieriem un rakstniekiem. Sarakstījis grāmatu “Latviešu teātra attīstības gaitas” (1932), “Latvijas lauku teātra sākumi” (1948), pētījumu “Latvju teātra vēsture” un “Ādolfs Alunāns latviešu teātrī”. Tulkojis arī vairāk kā 30 lugu, kas turpmāk izmantotas teātrī.

Par Arturu Bērziņu vairāk lasi: http://100.teatris.lv/personality/324

 

23. augustā kostīmu māksliniecei LIENEI ROLŠTEINAI – 50!

Liene Rolšteina dzimusi 1972. gada 23. augustā Aizputē. Izglītību ieguvusi Liepājas Lietišķās Mākslas vidusskolā, Viļņas Mākslas akadēmijas tērpu un dizaina nodaļā.

Kopš 1995. gada veidojusi tērpus teātra izrādēm, reklāmām, mākslas filmās gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Igaunijā. Vairākas reizes nominēta kā gada labākā kostīmu māksliniece, kā arī atzīta par Liepājas teātra labāko kostīmu mākslinieci.

Veidojusi kostīmus Latvijas Nacionālajā teātrī, Liepājas teātrī, Dailes teātrī, Valmieras teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī un citos teātros. Radījusi tādām Latvijas Nacionālā teātra izrādēm kā “Magnolija” (2002), “Vivat! Vivat, Regina!” (2002), “Brīva istaba” (2004), “Aija” (2009), “Vadonis” (2009), “Osedžas zeme” (2012), “Sieviete, kura nav uzmanības vērta” (2013), “Pulkstenis ar dzeguzi” (2014), “Tango bez asinīm” (2018) u. c., kā arī tādām Liepājas teātra izrādēm kā “Sniegbaltītes Skola” (2007), “Viss par sievietēm” (2008), “Trīs draugi” (2012), “Pavasara atmoda” (2013) u. c.

Iesakām noklausīties LR 3 raidījumu ar Lieni Rolšteinu: https://replay.lsm.lv/ru/statja/lr/14380/terpu-maksliniece-liene-rolsteina

 

29. augustā apaļu 100 gadu jubileju būtu svinējis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris VOLDEMĀRS DZIEDĀTĀJS (1922–2015).

Voldemārs Dziedātājs 43 gadus strādājis Latvijas Leļļu teātrī, pēdējos desmit gadus (1990–2000) būdams tā direktors. Tieši šajā laika periodā

iestudētas dažādas atzinību guvušas izrādes, piemēram, “Kaķīša dzirnaviņas” (režisore T. Hercberga), “Īkstīte” (režisors P. Anteins), “Pauks un Šmauks” (režisori V. Pavlovskis, M. Koristins), “Sniegbaltītes skola” (atkārtoti, režisors V. Pavlovskis),  Eža kažociņš” (režisore V. Blūzma) un izrāde pieaugušajiem “Simbelīns” (režisors R. Agurs).

 

2022. gada septembris.

11. septembrī apaļa jubileja kostīmu māksliniecei ILZEI VĪTOLIŅAI (1972)!

Ilze Vītolņa ir viena no Latvijas teātra vadošajām kostīmu māksliniecēm, kuru raksturo spēja strādāt ar vērienīgiem plaša diapazona projektiem, nezaudējot iztēles kapacitāti kā tehniskajos risinājumos, tā vēsturiskajās interpretācijās.

I. Vītoliņa veidojusi tērpus vairāk nekā 200 izrādēm visos Latvijas teātros, arī Maskavā, Sanktpēterburgā un Jekaterinburgā. Četras reizes ieguvusi “Spēlmaņu nakts” balvu kā labākā tērpu māksliniece.

Absolvējusi J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļu. 1996. gadā pilnveidojusi prasmes R. Viljamsa animācijas meistardarbnīcā Ebeltofā, Dānijā, un 2000. gadā starptautiskā animācijas producentu meistardarbnīcā “Baltic Media Centre” Bornholmā, Dānijā. Ieguvusi maģistra grādu Modes dizainā Latvijas Mākslas akadēmijā (2003).

Strādājusi kā zīmēšanas skolotāja Mazsalacas vidusskolā, māksliniece, animatore, scenāriju un reklāmu autore animācijas filmu studijā “Dauka”, ir žurnāla “UNA” stiliste, kostīmu māksliniece  Dailes teātrī un kopš 2001. gada – pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijas Modes dizaina nodaļā.

Veidojusi kostīmus režisoru Dž. Dž. Džilindžera, Lauras Grozas, Romāna Kozaka, Igora Korņajeva, Aleksandra Morfova, Jana Vilema van den Bosa, Oļģerta Krodera, Mihaila Gruzdova, Kārļa Auškāpa, Valda Liepiņa u. c. režisoru izrādēm dažādos Latvijas teātros.

Ilze Vītoliņa ir māksliniece vairāk nekā piecpadsmit leļļu teātra izrādēm, vairākām animācijas filmām un grāmatām. Kopš 1992. gada veidojusi modes kolekcijas.

13. septembrī 70 gadu jubileju svin aktieris, režisors, pedagogs JĀNIS KAIJAKS!

Jānis Kaijaks dzimis 1952. gada 13. septembrī Rīgā. Mācījies E. Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas kora klasē. Kaut arī J. Kaijaka ceļš turpmāk saistīts ar teātri, mūzika viņa radošajā biogrāfijā vienmēr ieņēmusi lielu lomu, tostarp 70. gados izveidojot mūzikas programmu “Klavierkoncerts” ar Ojāra Vācieša dzeju.

1975. gadā J. Kaijaks absolvējis Latvijas Valsts Konservatorijas t.s. Nacionālā teātra aktierkursu, līdz 2002. gadam bijis Latvijas Nacionālā teātra aktieris. Nozīmīgāko lomu vidū ir tādi skatuves tēli kā Orests (L. Ģurko “Elektra, mana mīla”, 1977), Filips (Dž. Goldmena “Lauva ziemā”, 1979), Velsas princis (“Princis un ubaga zēns”, 1983), Tibalds (V. Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, 1984), Tots (Raiņa “Spēlēju, dancoju”, 1990) u.c. Jāņa Kaijaka lomām raksturīga askētiska forma un intelektuāls piepildījums, atklājot varoņu ētisko imperatīvu.

Režijas profesijai J. Kaijaks pievērsies 1992. gadā, ir stažējies pie izcilā režisora Arkādija Kaca. Nozīmīgāko iestudējumu vidū ir tādi skatuves darbi kā A. Čehova “Ivanovs” (Ogres teātris, 2018), O. Vailda “Cik svarīgi būt nopietnam” (Ogres teātris, 2016), F. Lehāra “Jautrā atraitne” (Operetes fonds, 2015), H. Ibsena “Bernika projekts” (“Sabiedrības balsti”, Ogres teātris, 2015), J. Štrausa “Čigānu barons” (Rīgas Muzikālais teātris, 2007), J. V. Mocarta “Dons Žuans” (Siguldas opermūzikas svētki, 2004), A. Lindgrenas “Superdetektīvs Blumkvists” (LNT, 2003), Č. Dikensa “Sīkstulis” (LNT, 1997) u.c.

Paralēli darbam teātrī J. Kaijaks kopš 1996. gada kā pedagogs strādā J. Mediņa mūzikas vidusskolā. Bijis Rīgas Muzikālā teātra mākslinieciskais vadītājs (2006-2007), kopš 2007. gada ir Ogres teātra mākslinieciskais vadītājs.

J. Kaijaks ieguvis Latvijas Nacionālā kultūras centra apbalvojumus “Gada režisors” (2015, 2016, 2018), titulu “Ogres goda pilsonis” (2019), Valsts Atzinības krustu (2021). J. Kaijaka bērnu izrāde “Pepija” (LNT, 2002) saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Labākā izrāde bērniem un pusaudžiem”. Pēc J. Kaijaka ierosinājuma 90. gados par tradīciju kļuvusi tematisku Ziemassvētku uzvedumu iestudēšana Latvijas Nacionālajā teātrī.11.09.2022.

18. septembrī apaļa jubileja Latvijas Leļļu teātra aktrisei LILIJAI SŪNAI!

Lilija Sūna dzimusi 1962. gadā, beigusi Voronežas mākslas institūtu (Teatra fakultāti, Kino un teātra aktieru nodaļu). Kopš 1987. gada ir Latvijas Leļļu teātra aktrise.

“Lilija Sūna savulaik nesapņoja kļūt par aktrisi, bet pirmās spilgtās bērnības atmiņas viņai saistās tieši ar leļļu teātri. Stājoties Voroņežas mākslas institūta teātra fakultātē, pateicoties liktenim, viņa nokļuva leļļu teātra nodaļā. Lilija ir diplomēta drāmas teātra un kino aktrise, un specializējusies arī leļļu teātra makslā. Kā pati saka – viņa var vairāk nekā citi! Leļļu teātri Lilija sauc par savu dzīvi un to ļoti mīl. Lilijai patīk lelles un tas, ka leļļu teātrī var nospēlēt pilnīgi visu, tādā veidā piepildot aktiera sūtību,” rakstīts Leļļu teātra mājaslapā.

26. septembrī aktierim un tulkotājam MĀRCIM ZĪRAKAM – 170 (1852–1915)!

Mārcis Zīraks dzimis 1852. gada 26. septembrī Cēsu novadā. Izglītību ieguvis Cēsu draudzes skolā. Ar pseidonīmu M. Zirnītis strādājis par otrā plāna aktieri Ādolfa Alunāna vadītajā Rīgas Latviešu teātrī.

Īpaši izpildījis raksturlomas, piemēram, Mantrausi Rūdolfa Blaumaņa lugā “ļaunais gars” (1891), Seski Jēkaba Rozentāla-Krūmiņa lugā “Sarkanais kungs” (1889). Tāpat tulkojis dažādu slavenu Eiropas dramaturgu lugas, kas pēc tam uzvestas uz Rīgas Latviešu teātra skatuves. Tulkojis Frīdriha Šillera, Moljēra, Henrika Ibsena, Johana Volfganga fon Gētes un citu autoru lugas. Zinājis un tulkojis no tādām valodām kā krievu, beļģu, čehu, itāļu, franču, zviedru, igauņu, angļu, dāņu, ungāru, bulgāru, poļu, vācu un somu.

1885. gadā Mārcis Zīraks kopā ar citiem aktieriem pametis darbu teātrī un gadu piedalījies Ā. Alunāna trupas izbraukuma izrādēs dažādās Latvijas pilsētās. Turpretī 1887. gadā ar pseidonīmu Ziemcietis atsācis strādāt Rīgas Latviešu teātrī.

 

29. septembrī Dailes teātra aktierim NIKLĀVAM KURPNIEKAM – 30!

Niklāvs Kurpnieks dzimis 1992. gada 29. septembrī Jelgavā. Izglītību ieguvis Jelgavas 3. pamatskolā, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā, Jelgavas 1. ģimnāzijā, Jelgavas Mūzikas skolas sitamizstrumentu klasē, kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra aktiermākslas kursā pie Māras Ķimeles un Elmāra Seņkova. Dailes teātrī kopš 2017. gada, turpretī izrādēs piedalās jau kopš 2014. gada.

Spēlējis tādās izrādēs kā “Pīters Pens” (2014, Sprodziņš, Auklīte Nena), “Brutāls un dēls” (2016, Liams), “Zēni” (2017, Benijs), “Lauva ziemā” (2018, galmnieks), “Purva bērni” (2019, Rolands), “Sidraba šķidrums” (2020, Rihards), “Izrāde, kas saiet sviestā” (2022, Maksis, Tesils Haveršams, dārznieks) un citās izrādēs.

Vairāk par aktieri lasi Dailes teātra mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/niklavs-kurpnieks

 

2022. gada oktobris.

2. oktobrī kostīmu māksliniecei, tekstilmāksliniecei LARISAI BRAUNAI – 80!

Larisa Brauna dzimusi 1942. gada 2. oktobrī. Savulaik veidojusi tērpus gan vairākām teātra izrādēm, gan filmām. Kostīmus galvenokārt veidojusi Latvijas Nacionālā teātra un Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādēm. Piemēram, izrādei “Viens no jums” (2005), “Divas Lotiņas” (1997), “Momo” (1998), “Dons Žuans” (1982), “Emīls un Berlīnes zēni” (1979), “Suns” (1992), “Trīs draugi” (1990), “Kliedziens” (1996), “Mirabo” (1987) u. c. izrādēm.

“Fantastiski darbīga. Līdz galam ieinteresēta. Ja nepieciešams – pārtaisa skices. Seko kostīmu tapšanas gaitai līdz galam, arī pēc skiču iesniegšanas mākslas padomei. Noteikti jāpiebilst, ka par viņu vislabākajiem vārdiem atsaucas cilvēki, kuri vistiešāk ar mākslinieci saistīti, – šuvējas, un viņas jau nu ir daudz redzējušas un pieredzējušas… Par Larisu saka – modīga māksliniece. Tā arī ir. Bet viņa ir spēcīga tieši ar to, ka transformē šo modīgumu caur sevi. Nekad nepārceļ modes žurnālu variantus uz skatuves pa tiešo vai, teiksim, vēsturisku tērpu visās detaļās,” tā par L. Braunu rakstīts kādā laikrakstā.

Iesakām izlasīt interviju ar kostīmu mākslinieci: https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/ka-kaija-debesu-zilgme-14015910

 

5. oktobrī apaļa jubileja dramaturģei INGAI ĀBELEI (1972)!

Prozaiķe, dzejniece un dramaturģe Inga Ābele sava unikālā rakstīšanas stila dēļ tiek uzskatīta par vienu no nozīmīgākajām mūsdienu latviešu rakstniecēm. 2001. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju, kur dramaturga un režisora Laura Gundara vadībā apguvusi teātra un TV dramaturģiju.

Līdzdarbojusies dažādos literāros, teātra un kino projektos, tostarp I. Ābeles sarakstītās lugas un veidotie citu autoru darbu dramatizējumi iestudēti vairākos Latvijas teātros. Dramaturģes nozīmīgāko lugu vidū ir tādi darbi kā “Tumšie brieži”, “Sibīrija”, “Dzelzszāle”, “Skola”, “Jasmīns”, “Aspazija. Personīgi” u. c. Arī I. Ābeles romāns “Klūgu mūks” ticis iestudēts Latvijas Nacionālajā teātrī I. Rogas režijā (2017).

Plašāko atzinību I. Ābele Latvijas teātrī ieguvusi ar lugas “Tumšie brieži” iestudējumiem – M. Ķimeles skatuves versiju Valmieras Drāmas teātrī (2001), V. Kairiša iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī (2000) un D. Petrenko režijā tapušo izrādi Daugavpils teātrī (2021).

Saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu par grāmatu “Lugas” (Atēna, 2003), par stāstu krājumu “Sniega laika piezīmes” (Atēna, 2004) un romāniem “Paisums” (Dienas Grāmata, 2008) un “Klūgu mūks” (Dienas Grāmata, 2014). Ingas Ābeles grāmatu tulkojumi iznākuši Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā, Čehijā, Slovēnijā, Francijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

 

11. oktobrī 50 gadu jubileja Dailes teātra aktierim DAINIM GAIDELIM!

Dainis Gaidelis dzimis 1972. gada 11. oktobrī Rīgā. Izglītību ieguvis Tukuma 2. vidusskolā, Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumā, Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā režisora specialitātē, kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas nodaļā dramatiskā teātra aktiera specialitātē. Savulaik stažējies režijā Maskavas “Lenkom” teātrī pie režisora M. Zaharova. Kopš 1997. gada Dailes teātra aktieris, turpretī izrādēs piedalījies jau kopš 1994. gada.

Spēlējis neskaitāmās izrādēs gan Dailes teātrī, gan Latvijas Nacionālajā teātrī, gan Jaunajā Rīgas teātrī. Tai skaitā tādās izrādēs kā “Meža gulbji” (1995, Princis), “Šveika jaunākās dēkas” (1998, 2000, Izmeklēšanas tiesnesis, Apakšleitnants Karderaza, Virsnieks, kadets Bīgels, sģents), “Runcis zābakos” (2000, Pjērs), “Ķersim ķertos” (2003, Seržants Mečs), “Suņa sirds” (2008, Švonders), “Amadejs” (2011, Ventičello Fridrihs), “Izraidītie” (2014, Azims, pakistānietis / Policists), “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (2015, Tērkls), “Svinības” (2017, Helmuts), “Iemīlējies Šekspīrs” (2019, Edmunds Tilnejs), “Pavasaris” (2022, Ķesteris) un daudzās citās. Bijušas lomas arī kino un TV.

Bijis režisors tādām izrādēm kā “Pils Zviedrijā” (1997), “Mūsu jumti” (1997), “Tēlu meistari” (1999), “Gads = 12 mēneši” (2005) u. c.

“[..]Bet man tas teātris galvā sēž no sešu gadu vecuma. Mamma negribēja, lai mājās trokšņoju ar klavierēm un aizveda mani uz dejošanu, ko es veiksmīgi nomainīju uz teātra spēlēšanu. Jā, man bija seši gadi. Lielajiem izrādē vajadzēja mazu puiku. Tas sākums bija interesants, jo pirmoreiz, kad   iegāju tai zālē, kur viņi mēģināja – tur bija pilnīga tumsa. Un es tiem lielajiem prasīju, ko viņi tai tumsā dara. Viņi teica, ka spēlē teātri. Jā, es tur labi jutos,” tā aktieris kādā intervijā par teātri savā dzīvē jau no 6 gadu vecuma.

Par aktieri uzzini vairāk Dailes teātra mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/aktieri/dainis-gaidelis

 

14. oktobrī komponistam, bijušajam LNOB valdes priekšsēdētājam ZIGMARAM LIEPIŅAM – 70!

Komponists un taustiņinstrumentālists Zigmars Liepiņš dzimis 1952. gada 14. oktobrī Liepājā, mūziķu ģimenē. Beidzis Liepājas mūzikas vidusskolu (1971) un LVK (Ilzes Graubiņas klavieru klase, 1976).

Paralēli aktīvai darbībai mūzikas jomā komponists sacerējis arī daudzus nozīmīgus dažāda žanra darbus Latvijas teātriem. Z. Liepiņš komponējis mūziku tādām Latvijas teātru izrādēm kā “Spartaks” (1976, Latvijas Nacionālais teātris), “Emīls un Berlīnes zēni” (1979, LNT), “Punktiņa un Antons” (1985, Liepājas teātris), “Ķiršu dārzs” (1986, VDT), “Mirabo” (1987, LNT), “Trīs draugi” (1990, LNT), “Trīs musketieri” (1994, LNT), “Trešais vārds” (1996, LNT) u. c.

Starp komponista nozīmīgākajiem darbiem teātra jomā pieder rokopera “Lāčplēsis”, operas “Parīzes Dievmātes katedrāle” un “No rozes un asinīm” (“Turaidas Roze” 2. redakcijā). Rokoperai “Lāčplēsis” Atmodas laikā bija arī politiska nozīme – tās pirmizrāde notika datumā, kad tika parakstīts Molotova-Rībentropa pakts. Rokoperu kopumā noskatījās ap 160 000 cilvēku, kuri uz izrādi devās kā uz politisku demonstrāciju.

Lielu popularitāti guva arī muzikālās drāmas “Adata” (2007, aut. Andra Manfelde, rež. Ramūns Kaubris) un “Vadonis” (2009, aut. Kaspars Dimiters, rež. Edmunds Freibergs).

Z. Liepiņš saņēmis Triju zvaigžņu ordeni (IV šķira, 2002) un Latvijas Lielo mūzikas balvu (par operu “Parīzes Dievmātes katedrāle”, 1997).

 

24. oktobrī 60 gadu jubileja Latvijas Nacionālā teātra aktierim NORMUNDAM LAIZĀNAM!

Normunds Laizāns dzimis 1962. gada 24. oktobrī Ērgļu novadā. Izglītību ieguvis Ērgļu vidusskolā, kā arī LVK Teātra fakultātes Nacionālā teātra kursā Edmunda Freiberga vadībā. Latvijas Nacionālā teātra aktieris kopš 1990. gada.

Sākuma gados vairāk spēlējis raksturlomas, bet vēlāk jau uzticētas varoņlomas. Spēlējis neskaitāmas lomas, tai skaitā “Aplis” (Edvarts Lūtons, 1993), “Skroderdienas Silmačos” (Pičuks, 1994), “Dūdieviņš” (Ģirts, 1997), “Sapnis vasaras naktī” (Pamatiņš, 1999), “Divi šūpolēs” (Džerijs Raiens, 2004), “Minhauzena precības” (Nariškins, 2005),  “Melnais strazds” (Rejs, 2009), “Venēcijas tirgotājs” (Antonio, 2013), “Divu kungu kalps. Anno 1963” (Harijs Dengels, 2013), “Ak, tētīt…” (Pjērs, 2016), “Savādais atgadījums ar suni naktī” (Rodžers, Policijas seržants), “Arī vaļiem ir bail” (Mārtiņš Bērziņš, 2018) u. c.

“Vīrišķīga elegance, intelekts, stāja un skatuviskā pievilcība piemīt gan pašam Normundam, gan lielākajai daļai viņa varoņu, kaut tieši Normunds savā karjerā paguvis nospēlēt arī dažāda kalibra viltvāržus, neliešus un nelaimīgus vīrieškārtas radījumus, jo eleganci bez īpašas piepūles spēj aizstāt ar noslēpumainību un nihilismu, sparu un enerģiju ar nogurumu un pašdestrukciju,” tā par aktieri rakstīts Nacionālā teātra mājaslapā.

Par aktieri uzzini vairāk: http://100.teatris.lv/personality/11/

 

2022. gada novembris.

13. nobembrī 90 gadu jubileja Dailes teātra aktierim ARTURAM BĒRZIŅAM (1932–2011)!

Arturs Bērziņš dzimis 1932. gada 13. novembrī. Izglītību ieguvis Latvijas Valsts Konservatorijas (tag. Mūzikas akadēmijas) Teātra fakultātes Aktieru nodaļas Vera Baļuna kursu. Pēc tās beigšanas saņēmis Eduarda Smiļģa uzaicinājumu strādāt teātrī, kur arī bijis aktieris līdz 90. gadu otrajai pusei.

No 1989. līdz 1994. gadam kā aktieris strādājis Rīgas Muzikāli poētiskajā teātrī, piedaloties tādās izrādēs kā “Labulis un Čabulis”, “Raksti sniegā”, “Dzied ziemas vidū Cīrulīši”, “Nesakarīgu lietu sakarības”. Arturam Bērziņam interesējusi arī režija. Savulaik iestudējis Jāņa Jaunsudrabiņa lugu “Invalīds un Ralla. Es stāstu savai sievai”, kurā arī atveidojis Autora lomu. 

Viņš bija aktieris, kurš savulaik spēlējis dažādas lomas visdažādāko žanru iestudējumos. Spēlējis tādās izrādēs kā “Romeo un Džuljeta” (mūks Lorenco), “Uguns un nakts” (Kangars), “Barbaros” (Redozubovs), “Mūsu jaunības putni” (Pāvels Rusa), “Idiots” (Rogožins).

Arturs kā kolēģis esot bijis sirsnīgs, jauks un tāds, kurš vienmēr gatavs palīdzēt, viņam neviens darbs nav bijis par smagu. Kā raksta Dailes teātris, tad viņam kā aktierim piemitušas “labas raksturotāja dotības, viņš spējis emocionāli atklāt psiholoģiski sarežģītu tēlu iekšējos konfliktus. Bija savdabīgs spilgtas formas aktieris ar dedzīgu temperamentu. Lai cik izkāpinātus izteiksmes līdzekļus lietotu, viņa tēli vienmēr bijuši pārliecinoši, jo aktieris ticējis visam, ko dara un pratis savu rīcību attaisnot”.

 

24. novembrī apaļu jubileju svin Liepājas teātra aktrise SAMIRA ADGEZALOVA!

Samira Adgezalova dzimusi 1992. gada 24. novembrī Rīgā. Izglītību ieguvusi Ziemeļvalstu ģimnāzijā un Latvijas Kultūras akadēmijā. Bijušas lomas ne tikai Liepājas teātrī, bet arī Dailes teātrī un Latvijas Nacionālajā teātrī. Ierunājusi arī radio pasakas bērniem.

Spēlējusi vairākās izrādēs, tai skaitā “Sniegbaltītes skola” (2007, Vārna), “Paradīze” (2015, Ieva), “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (2015, Sniegbaltīte), “Žanna” (2016, Olga), “Mūsu pilsētiņa” (2016, Amina Svikle), “Precības” (2017, Fjokla Ivanovna), “Bernardas Albas nams” (2018, Magdalēna), “Polianna” (2019, Nensija) u. c.

“Lomās es paļaujos uz dzīvi, likteni un Dievu. Kā Tas tur augšā būs lēmis, tā arī būs. Kur es atradīšos pēc mēneša vai gada, tas nav manā ziņā,” tā kādā intervijā atzīst aktrise.

Vairāk par aktrisi lasi Liepājas teātra mājaslapā: https://liepajasteatris.lv/makslinieks/samira-adgezalova/

 

24. novembrī 70 gadu jubileja Latvijas Nacionālā teātra aktierim VOLDEMĀRAM ŠORIŅAM!

Voldemārs Šoriņš dzimis 1952. gada 24. novembrī Liepājā. Izglītību ieguvis Vērgalē, Liepājas 1. vidusskolā, Latvijas Valsts Konservatorijas Aktiermākslas fakultātes Nacionālā teātra kursā Alfreda Jaunuša vadībā. Kopš 1975. gada strādā Latvijas Nacionālajā teātrī.

Spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā izrādē “Skroderdienas Silmačos” (1975, Rūdis), “Romeo un  Džuljeta” (1984, Merkucio), “Cilvēks grib dzīvot” (1997, Moriss Mersjē), “Pasaulīt, tu ļaužu ēka” (1978, Zintis), “Dots pret dotu” (1981, Lučo, uzdzīvotājs), “Momo” (1988, Ārzemnieks), “Tavas dvēseles laiks” (1995, Džo), “Indulis un Ārija” (1999, Mintauts), “Salmu cepurīte” (2002, Nonankūrs), “Aicinājums uz… pērienu” (2005, Habihts), “Tartifs” (2007, Kleants), “Vadonis” (2009, Trimdas Kārlis), “… bagātā kundze” (2013, Aktieris), “Svina garša” (2016, Volfgangs un citi), “Baltiešu gredzens” (2019, Kārlis, vecais kalps)  u. c. Veidojis arī režiju Dž. Patrika “Dīvainā misis Sevidža” (2002), R. Blaumaņa “Ugunī” (2003) u. c.

“[..] Man vieglāk pie tā tēla tikt nevis no iekšpuses, bet… man viņš tā kā dzimst blakus. Es nevis mēģinu viņu vizualizēt, bet viņš pats tā kā vizualizējas. Bet pats galvenais ir atrast tēla domāšanu – noķert domāšanu jeb kodolu [..],” tā Voldemārs Šoriņš.

Par aktieri vairāk uzzini: http://100.teatris.lv/personality/393/

 

2022. gada decembris.

1. decembrī 70 gadu jubileja Dailes teātra aktierim JURIM KALNIŅAM!

Juris Kalniņš dzimis 1952. gada 1. decembrī Siguldā. Izglītību ieguvis 1. vidusskolā, Fiziskās kultūras institūtā, Tautas kinoaktieru studijā, 1973. gadā iestājies Dailes teātra VI studijā, kā arī studējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē aktiera specialitātē, vēlāk arī turpinājis studijas Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā. Dailes teātra izrādēs piedalās kopš 1974. gada.

Spēlējis neskaitāmās izrādēs, tai skaitā izrādē “Putenī” (1978, Zemnieks, Karavīrs), “Mācību trauksme” (1980, Benedikts), “Dons Kihots” (1984, Hercogs) , “Kāds, kura nav” (1991, Iraids), “Kā mīl tā otra puse” (1996, Frenks Fosters), “Mazs ģimenes bizness” (2001, Džeks Makkrakens), “Zaļais putniņš” (2003, Tartalja), “Kaija” (2008, Iļja Afanasjevičs Šamrajevs), “Gūsteknis pilī” (2011, Kārlis Ulmanis), “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” (2015, Skenlons), “Trīs māsas” (2016, Čebutkins) u. c.

Veidojis arī režijas tādām izrādēm kā “Kam vajadzīgs efekts?” (1986), “Venēcijas tirgotājs” (1989), “Sprīdītis” (1992), “Astoņas mīlošas sievietes” (1993), “Ugunī” (1994) u. c.

“Režijā Juris Kalniņš tiecies atklāt cilvēcisko attiecību līkločus, lai rastu atbildes uz būtiskiem jautājumiem, lai tās nestu pozitīvu vēstījumu, izgaismotu ceļu uz harmonisku esību,” tā Dailes teātris.

Vairāk par aktieri uzziniet Dailes teātra mājaslapā: https://www.dailesteatris.lv/lv/makslinieki/arhivs-1/juris-kalnins