Valentīnu Freimani, mūsu Valiju, pieminot

Ziņa, kas 16. februāra rītā pienāca no Berlīnes un dažās minūtēs izskrēja cauri visiem iespējamajiem saziņas līdzekļiem, vēstīja gluži neticamo – beigušās Valentīnas Freimanes zemes gaitas. Turpmāk par viņu, mūsu Valiju, būs jārunā pagātnē.

Kaut arī beidzamos gadus cienījamā kino un teātra zinātniece dzīvoja savā bērnības pilsētā Berlīnē, mums, tiem, kam bijis gods un laime ar viņu kopā būt kaut tikai kādā savas dzīves posmā, arvien šķita – Valentīnas Freimanes klātbūtne ir būtiska un iedvesmojoša. Lai nenogrimtu provinciālismā, lai nekultivētu ļaunumu un atriebību sevī un apkārtējos, lai arvien tiektos uz plašāku iekšēju brīvību un garīgu neatkarību. Dzīves beigu posmā publicētais jaunības atmiņu stāsts “Ardievu, Atlantīda!” saviļņoja ne tikai Latvijas sabiedrību, bet turpat vai pusi Eiropas. Tas piedzīvoja tulkojumus, atkārtotus izdevumus, tika daudzkārt lasīts un citēts. Lasītājus, bez šaubām,  aizkustināja vēstījums par ebreju meitenes bērnību un izaugšanu daudznacionālajā Rīgā, atmiņas no Parīzē un Berlīnē pavadītā laika, par sastaptiem cilvēkiem. Tad nāca laika grieži, pirmā mīlestība, karš ar visām iespējamajām konsekvencēm: tuvu cilvēku bojāeju, bēguļošanu no vācu okupācijas iestādēm, slēpšanos. Un atkal sastapšanās ar pašaizliedzīgiem ļaudīm – režisora Pētera Meļņiķova ģimeni un izcilo politiķi un juristu Paulu Šīmani, kuram Valentīna palīdzēja pierakstīt atmiņas. Taču, atklājot savas dzīves dramatiskās kolīzijas, šai grāmatā autore mūs pārliecina par savas spēcīgās personības spēka avotiem. Tā ir iedzimtā inteliģence, alkas arvien pēc jaunām zināšanām, prasme nenogrimt sīkmanībā…

[C] Visu mūžu tiecoties pretī pasaules kultūras vērtībām, liekot lietā lieliskās valodu prasmes un pasmejoties par padomju funkcionāru centieniem ierobežot viņas dabiskās tieksmes, Valentīna Freimane dzīvoja neatkarīgi un skaisti, pati būdama iekšēji neatkarīga un ārēji skaista.[C2]

Par Valiju vēl ilgi un daudz runās un rakstīs, par viņas darbavietām un veikumu katrs var izlasīt pats. Atmiņās katram  viņa būs citāda. Personiska, tuva, nozīmīga. Nespējot aptvert neaptveramo, pieminēšu tikai dažas savas atmiņu ainas.

Kad pagājušā gadsimta septiņdesmit pirmā gada rudenī sāku darba gaitas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Mākslas sektorā, tur valdīja dāmu trejsavienība. Cēli karaliskā Lilija Dzene, rosīgi jūsmīgā Līvija Akurātere un sievišķīgi šarmantā Valija. Katrai bija savs darbalauks un pētnieciskās intereses, taču viņas tik skaisti prata turēties kopā. Kā trīs grācijas vai pat mūzas, viņas patiesi šķita  izredzētās, jo mākslas procesiem stāvēja apskaužami tuvu.  Tiesa gan, ik pa brīdim mīļi tika apcelta Valija, galvenokārt par to, ka viņas intereses arvien tiecās pārkāpt darba plānu nospraustās robežas. Šīs robežas gluži vienkārši  bija par šauru, lai nodotos  tikai un vienīgi latviešu kinomākslas vēstures pētījumiem. Valijas vadītajā kinogrupā, kurā sākumā bija tikai aspirante Silvija Līce un laborants Andris Krauze, piektdienas, kas nosacīti bija “kino dienas”, ikreiz sākās ar Andra sveiciena vietā izteikto jautājumu: “Vai mana bosiene jau atnākusi?” Lieki piebilst, ka itin drīz Valijai šī iesauka pielipa, nu viņu visi dēvēja par bosieni.

Pirmā darba gada beigās, pavasarī, kad tuvojās “Padomju teātra vēstures” nodošanas termiņš, Lilija noorganizēja vairāku dienu “darba sesiju” Murjāņos, Rūķīšos, toreizējā Teātra biedrības atpūtas mājā. Visas trīs mūzas, šoreiz autores, un mēs ar Ligitu Bērziņu kā tehniskās sekretāres. Dāmas lasīja, precizēja, saskaņoja un laboja tekstu, mēs – kārtojām personu rādītāju un klausījāmies kā noburtas. Kā sprēgāja diskusijas, kā šķīlās asprātības un joki! Cik skaisti un iedvesmoti strādāja trīs draudzenes! Kamēr ārā plauka simtgadīgie ozoli un balsis vingrināja  lakstīgalas.

Pēc dažiem gadiem ar Valiju vienojāmies amizantā tēzē, ka “mums abām ir kopīga vīramāte”. Un tā bija vistīrākā patiesība. Tikai viņas dzīvesbiedrs Valts Grēviņš bija miris jau 1961. gadā, savukārt es apprecēju viņa jaunāko brāli Māri 1973. gadā. Taču vīramāte – kopīga. Un, ja jau par pilnīgi privātiem jautājumiem, tad sava veida “radniecība” pastāvēja arī apstāklī, ka Valijas mazdēls Aleksandrs un mans dēls Toms nākuši pasaulē ne tikai vienā un tajā pašā dzemdību nama nodaļā, bet arī vienā dienā. Šogad tieši šajā dienā Valijai bija lemts aiziet Mūžībā.

Lai kur sabiedrībā viņa parādījās, arvien apkārt spietoja jaunieši. Pievilka Valijas zināšanas un prasme sarunāties, neradot nekādas paaudžu barjeras, arī inteliģentais, maigais humors. Viņa skoloja jaunos aktierus Teātra fakultātē un Dailes teātra studijās, sekoja studentu gaitām izrādēs. Un tieši jaunajai paaudzei izlolotais kinolektorijs paplašināja redzesloku simtiem un tūkstošiem klausītāju, kļūstot par pamatīgu mūsu stagnācijas laiku kultūras leģendu. Bet par to, esmu pārliecināta, vēl daudzkārt izteiksies tolaik pateicīgie apmeklētāji.

[C] Valija allaž mīlējusi jaunus cilvēkus, viņai bijis interesanti ar tiem sarunāties, ieklausīties to spriedumos. Gan būdama Rīgā, gan vēlāk arī Berlīnē, viņa labprāt tikās ar kādreizējiem audzēkņiem, gaidīja viņu tālruņa zvanus, allaž bija lietas kursā par jaunākajām mākslas parādībām arī Latvijā.[C2]

Valija prata draudzēties, būt draudzībā uzticīga. Tā, aizstāvot un atbalstot Arnolda Liniņa centienus Dailes teātra atjaunotnē atbilstoši laikmeta prasībām, ilgus gadus darbojās teātra Mākslas padomē. Freimane arī ieteica repertuāram lugas, tulkoja tās, savu radošo likteni lielā mērā saistot ar Liniņa laiku šajā teātrī. Un reiz atstāstīja senu atmiņu epizodi, kad Valts Grēviņš iecerēto Valiju vedis “rādīt savam krusttēvam Smiļģim”.  Atcerējās Meistara pētījošo skatienu un siltu labvēlību. Viņas garajā mūžā kā labā kinofilmā kopā bija savijusies tagadne ar pagātni. It īpaši to izjutām Valentīnas 90. dzimšanas dienā – kad Kultūras akadēmijas kolēģi cēla priekšā memuāros pieminētās bērnības filmas fragmentu, likās, tas izcelts ne no interneta plašumiem, bet no visīstākajām vēstures dzīlēm.  

Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Valentīna Freimane, mūsu Valija, vēl ilgi mudinās mūs atraisīties no sīkumiem un domāt par dzīves lielajām likumsakarībām. Par garīgām un morālām vērtībām, kuras nosaka cilvēka būtību, par mīlestību, kas silda visa mūža garumā un vēl pēc tam.

Gundega Saulīte