Pārāk agri…

IN MEMIORIAM. Valdis Liepiņš (1966.16. aug. – 2017.4. dec.)

Cik gan kaitinoši vārdi oficiālajos paziņojumos: „Valdis Liepiņš devies mūžībā…” Viņa, Dailes teātra aktiera un režisora, dzīves pavediens aprāvās, tas pārtūka visiem mums negaidīti. Tikko bijām paguvuši nopriecāties, ka Valdis pēc ilgāka laika atgriezies radošā darba apritē, vēl jau afišā ir vairākas ieplānotas un nenospēlētas viņa iestudētā mūzikla „Tobago” izrādes dažādās Latvijas vietās, bija arī nopietnas ieceres nākotnei. Bet nebija lemts.

Aiziet piecdesmit viena gada vecumā ir nepielūdzami agri un nežēlīgi. Savā ziņā arī netaisni pret cilvēku, kurš varēja strādāt par prieku mums visiem un pats sev.

Kad 1990. gadā pēc Konservatorijas aktieru nodaļas beigšanas Valdis Liepiņš piepulcējās Dailes saimei, slaidajā tumšmatī, sākumā gan visai saspringtā un sasaistītā, režisori tomēr saskatīja jauna romantiskā varoņa dotības. Arnolds Liniņš iesācējam iedalīja Andra lomu „Velna kalpos”, uzvārda brālis Harijs Liepiņš viņu gribēja redzēt par savas aktieriskās būtības turpinātāju un uzticēja spēlēt Gestu Berlingu, Kārlis Auškāps piešķīra Romeo lomu. Ar dažādiem panākumiem jaunais aktieris cīnījās ar šiem uzdevumiem. Ja Gestu Berlingu un Romeo iespējams salīdzināt ar citiem šo varoņu atveidotājiem, tad dons Rodrigo Liniņa režisētajā Korneja „Sidā” pieder vienam vienīgajam Valdim Liepiņam. Tas ir viņa varonis – iekšēji trausls un jūtīgs, plastiski izteiksmīgs un pārdzīvojumā dedzīgi kvēls.

Vēlāk izrādījās, ka aktierim labi padevās arī raksturlomas, iespējams, tajās viņš jutās pat ērtāk nekā varoņu tēlos. Viena no viņa beidzamajām spožajām raksturlomām bija kaimiņš Jānis H. Gulbja „Cīrulīšos”. Gandrīz bez vārdiem Liepiņš nospēlēja mūsdienu Latvijas lauku diagnozi – „nodzerto nelaimi”.

Režijā Valdis Liepiņš debitēja jau 1994. gadā, un tā bija muzikāla izrāde G. Godiņa un U. Prauliņa „Pilsēta”. Tā acīmredzot bija jaunā režisora muzikālā apdāvinātība, kas viņam ļāva ķerties pie muzikāliem iestudējumiem un pieveikt visai grūtus uzdevumus. Lai atceramies kaut vai „Leģendu par Zaļo jumpravu”, „Tobago”, „Mežā gulbju” atjaunojumu. Un kur tad neskaitāmās koncertu un dažādu ceremoniju režijas! Ar dramatiskajiem iestudējumiem tik labi neveicās, šķiet, ka pietrūka profesionālu pamatu un dziļāku zināšanu, turklāt teātrim arvien bija vajadzīgs muzikālais Liepiņš, kurš visos koncertos, ja vajadzīgs, varēja arī dziedāt un dejot.  

Savu likteni jau cilvēks veido pats, tomēr bija arī objektīvi iemesli, kas kavēja sasniegt augstāko piepildījumu – profesionālo meistarību. Aktiera gaitās Valdim pietrūka sava režisora, kas daudzsološi iesākto ceļu veidotu par mērķtiecīgu izaugsmi. Režijā arī  visu deva tikai paša vērojumi, mēģinājumi un pieredze –  ne meistara, ne īstas skolas… Un tad vēl – cīņa ar savām emocijām, ar pašam vien zināmiem dēmoniem. Tad jau arī tas liktenis kopā veidojas tāds salauzīts, saplosīts un samocīts. Un tagad ir miers.

Lai viegla turpmākā gaita!

Gundega Saulīte