NORMUNDAM NAUMANIM AIZEJOT

Portreta foto – Kristaps Kalns

Normunds nebija viegls cilvēks. Bet kurš talantīgs cilvēks gan tāds ir? Un Normunds bija ļoti, ļoti, ļoti talantīgs. Ar ne ar ko nesajaucamu stilu un izteiksmi. Ar lielisku valodas un teksta formas izjūtu. Ar fundamentālu, Maskavā iegūtu profesijas izglītību un kultūras impulsu bagāžu. Ar Dieva dotu un profesionāli izkoptu spēju ne tikai redzēt, bet arī ieraudzīt un saprast teātri.

Normunds nebija ideāls. Viņš varēja būt arī paviršs un publiski aizskarošs pret tiem, kas to nebija pelnījuši. Ne visam, ko viņš rakstīja vai darīja, varēja piekrist. Bet ar viņu varēja ilgi un draudzīgi pļāpāt un strīdēties par filmām un izrādēm. Viņa rakstus VIENMĒR bija bezgala interesanti lasīt. Viņa rakstītais bija neparedzams, subjektīvs un spilgts. Ar savām ironiskajām pasāžām Normunds nereti pamanījās nokaitināt ne tikai savu sarkastisko recenziju “objektus”, bet arī kolēģus, taču uz viņu nebija iespējams ilgstoši dusmoties. Jo tāds Normunds vienkārši bija.

Normunds Naumanis kopā ar laikabiedru Gunti Bereli deviņdesmitajos gados bija pirmie, kuri jaunās Latvijas jaunajā kultūrā ar visām tās agrāk nepazītajām brīvestībām arī kritikas principus definēja un savos rakstos praksē pierādīja pa jaunam. Skaidri pasakot, ka kritika nav mākslu pakalpojoši apkalpojoša nozare, bet radoši subjektīva izpausme. Tieši Normunds deviņdesmito gadu vidū izdomāja īsrecenziju ciklu “Ābolu ķocis”, kura dažādas transformācijas līdz šim brīdim dzīvo ne tikai Normunda vienīgajā laikrakstā “Diena”, bet arī citos kultūras medijos. Pateicoties Normunda aicinājumam piedalīties ābolīšu likšanā, aktuālajā kritikā atgriezās tobrīd no aktīvajiem darbiem aizgājusī Lilija Dzene, kura līdz sava zemes mūža beigām ļoti mīlēja Normundu. Par viņa talantu, par domas asumu un brīvību.

12. septembra rītā, saņemot neticamo ziņu, ka Normunda vairs nav, nez kādēļ uzreiz atcerējos ainiņu pirms diviem gadiem Zalcburgā pirms Alvja Hermaņa “Zaldātu” pirmizrādes. Siltā un saulainā augusta vakarā vienā no skaistākajām Eiropas pilsētām un vienā no starptautiski prestižākajiem teātra festivāliem Normunds, tolaik jau veselības problēmu nogurdināts, sēdēja uz Maksa Reinharda teātra kāpnītēm, gaidot latviešu režisora izrādi. Viņš ironiski vēroja un komentēja glamūrīgo publiku, vienlaikus būdams šai vietā un situācijā gan absolūti iederīgs, gan tomēr palikdams malā…

Būt ar Normundu vienā kritikas – teātra – publiskajā telpā nebija vienkārši. Bet viņš tāds bija vienīgais. Un viņa ļoti, ļoti, ļoti pietrūks.

Lai viegls ceļš!