Jānim Reinim aizejot

Jāņa Reiņa aiziešana ir ļoti, ļoti skumja. Ne tikai tāpēc, ka viņš bija tik ļoti, ļoti talantīgs un viņam bija tikai 55 gadi. Bet arī tāpēc, ka, kaut teātrī Jānis Reinis tā īsti nebija tikai apmēram pēdējos sešus gadus, izrādās, ka izcila aktiera biogrāfiju publiskajā telpā it viegli var aizslaucīt viens TV seriāls.

Bet biogrāfija bija, ir un paliks. Formāli ieliekama izmērāmos gadskaitļos: no 1982. līdz 1994. gadam aktieris Nacionālajā (Drāmas) teātrī, no 1999. līdz 2003. gadam Dailes teātrī, no 2005. līdz 2010. gadam atkal Nacionālajā. Pa vidu arī vairāki darbi teātrī “Skatuve”, JRT, Valmierā un laikam pēdējā dramatiskā loma 2012. gadā – Hamilkāra kungs Ditas Balčus iestudējumā. Visvairāk Edmunda Freiberga, Mihaila Kublinska, Pētera Pētersona, Annas Eižvertiņas, Kārļa Auškāpa, Viestura Kairiša izrādēs.

Nacionālā teātra dumpīgā 1982. gada kursa absolvents, kura diplomdarbā nospēlētais Blaumaņa Taukšķis joprojām minams kā paraugs absolūtajam aktierdarbam – pilnīgai pārtapšanas spējai no divdesmitgadīga jaunekļa amizantā večukā.

Šekspīra Romeo un Kents, Tvena Toms Kentijs, Moljēra Skapēns, Šillera Mortimers, Hašeka virsleitnants Lukašs, Frīla Frenks, Čehova tēvocis Vaņa… Un latviešu autoru radītie – Blaumaņa Taukšķis, Leldes Stumbres Jānis, Pētera Pētersona Klāvs un Ģederts, Andreja Upīša Marats un Ješka, Mārtiņa Zīverta Džigs… Un daudzi, daudzi citi. Arī vairākas ļoti atšķirīgas un intriģējošas kinolomas – Andreja Upīša Jānis Robežnieks Rolanda Kalniņa “Ja mēs visu to pārcietīsim” (1987), Knuta Hamsuna Juhanness Oļģerta Dunkera “Viktorijā” (1988), brāļu Kaudzīšu Pietuka Krustiņš Vara Braslas “Mērnieku laikos” (1991), Mārtiņš “Rīgas sargos” (2007) …

Ne visas Jāņa Reiņa lomas paliks teātra vēsturē neizdzēšamiem burtiem, bet viņa aktieriskās personības intonācija bija un ir unikāla un nesalīdzināma. Silvija Radzobe, rakstot par muzikanta Klāva lomu Pētera Pētersona izrādē “Tikai muzikants” (1987) – laikam taču pašu būtiskāko darbu Jāņa Reiņa teātra mūžā, precīzi raksturojusi aktiera talanta savdabību: “Izcili apdāvinātajam, par Mocartu aktiermākslā, fakultāti beidzot, nodēvētajam Jānim Reinim Klāvs kļuva par visnozīmīgāko lomu pēcstudiju periodā. Pēteris Pētersons jaunajā māksliniekā bija saskatījis un konkrētā mākslas tēlā palīdzējis atraisīties cilvēciski ļoti pievilcīgai personībai, kurai līdzīgas tai laika latviešu teātrī nebija. Jāņa Reiņa Klāvs bija ļoti latvisks, varētu pat teikt arī – rainisks tēls, viņā bija Tota un Antiņa, un Uģa dvēseles struktūra – maiga, jūtīga un stipra, dabiski uzupurēties spējīga.” Jeb, kā rakstīja Ojārs Vācietis savā “Klavierkoncertā”, “no pirkstu lāstekām / pil dvēsele…”

Arī pēc 2016. gada 27. augusta var teikt to pašu. Jāņa Reiņa tēlos bija drošs, uzticams un vīrišķīgs maigums. Lirisms. Jūtīgums. Amplitūdā no Romeo līdz tēvocim Vaņam. Absolūta organika un godīgums, kas ļāva uz skatuves un ekrāna padarīt ticamus arī ļoti pozitīvus varoņus – tādus kā Rīgas sargu Mārtiņu. Arī artistiskums un labsirdīgs humors, kas radīja daudzus aizkustinošus “mazos” cilvēkus. No Taukšķa līdz Ješkam.

Ne bez paša aktiera līdzdalības pēdējos gados notika mākslinieka izmainīšanās sīknaudā. Bet to, kas bijis, tas nemaina. Un pianista Klāva aiziešana gaismas starā skaistajā Pētera Pētersona izrādē nu pārtapusi paša aktiera ceļā. Tāpēc vēlreiz Ojāra Vācieša “Klavierkoncerts”: “Tik bezdievīgi balts! / Tik bezdievīgi īss! / Viens taustiņš balts. / Viņš nesadzīs. / Viņš nesadzīs.”

Lai viegls ceļš!