Jānim Makovskim aizejot

Uz Liepājas teātra skatuves Jānis Makovskis bija tikai apmēram piecpadsmit gadus. No Liepājas teātra 2. studijas absolvēšanas 1974. gadā līdz pēdējām lomām 1989./1990. gada sezonā.

Jānis Makovskis nebija teātrī jau divdesmit sešus grūtus gadus. Kopš 1990. gada vasaras līdz šī gada 28. jūlijam.

Pirms pāris dienām Jānim Makovskim palika tikai 63 gadi, bet viņa pēdējo sezonu varoņiem – Jukumam Vācietim “Psihiskajā uzbrukumā”, Džigam “Ākstā” un Leofroldam Brempelim “Par purna tiesu” – vienmēr būs ne vairāk kā 36.

Tomēr nežēlīgajiem cipariem nav nekādas nozīmes, jo tiem, kas Jāni Makovski redzējuši uz skatuves,  aizmirst šo AKTIERI ir neiespējami.

Ne ar ko nesajaucams – melodisks un it kā mazliet sāpīgs – balss tembrs; trausla, pat zēniska āriene, ko jau pēdējos skatuves gados maskēja skarbi vīrišķīgā bārda; saasināts jūtīgums un emocionalitāte savienojumā ar intelektuālu refleksiju un neierobežotu temperamentu. Bet pāri visam –  fascinējošs iekšējais spēks. Un absolūta skatuviskā pievilcība.

Tikai divas bildes, kas nesauktas atmiņā uzpeld pirmās.

Aleksandra Čaka un Jura Rijnieka izrādes “Psihiskais uzbrukums” Jukums Vācietis, kurš Piņķu baznīcas sprediķa ainā ar sarkaniem cimdiem rokās turēja Bībeli, bet vārsmā “Savam spēkam, zemgalieši, ticiet!” uzsvērti akcentēja pirmos divus vārdus un Bībeli izmisumā trieca pret grīdu.

Un Mārtiņa Zīverta un Oļģerta Krodera izrādes “Āksts” skumjais klauns Džigs, kurš sēdēja uz skatuves malas un zināja, ka dzīve ir teātris.

Jānis Makovskis bija viens no 20. gadsimta 70., 80. gadu izcilākajiem trīsdesmit/četrdesmitgadnieku paaudzes latviešu aktieriem. Caur un caur Oļgerta Krodera aktieris – Raskoļņikovs, Gēsta Berlings, dons Karloss, Hamlets, Džigs… Kaut spēlējis arī komēdijās un sirsnīgās bērnu izrādēs, viņš bija varbūt vienīgais patiešām īstais traģēdijas aktieris savā paaudzē. Līdz katarsei.

Lai viegls ceļš!