IN MEMORIAM. Valentīna Freimane

Īsi pirms savas deviņdesmit sestās dzimšanas dienas mūžībā aizgājusi leģendārā Latvijas kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane.

Ar ārkārtīgi plašām zināšanām un harismu apveltītā Freimane bija ikona vairākām pēckara paaudzēm, kas pie viņas apguva teātra vēsturi un apmeklēja viņas veidotos leģendāros kinolektorijus.

Ebreju izcelsmes zinātniece dzimusi 1922. gadā Rīgā, un savas atmiņas no bērnības un izdzīvošanu holokaustā viņa aprakstījusi autobiogrāfijā „Ardievu, Atlantīda!”, kas iznāca 2010.gadā un tulkota vairākās valodās.

Freimane dzimusi 1922. gada 18. februārī Rīgā jurista Leopolda Lēvenšteina ģimenē. Bērnībā dzīvoja Rīgā, Parīzē un Berlīnē, kur viņas tēvs strādāja vācu kinokompānijā UFA, pēc Hitlera nākšanas pie varas viņas ģimene 1935. gadā atgriezās Rīgā. 1941. gada jūnijā apprecējās ar medicīnas studentu Dītrihu Feinmani. Vācu okupācijas laikā slēpās pie vīra, bet pēc viņa apcietināšanas vairākos citos Rīgas dzīvokļos, arī pie vācbaltiešu žurnālista Paula Šīmaņa.

Pēc Otrā pasaules kara 1949. gadā absolvēja Latvijas Valsts Universitātes Vēstures fakultāti. 1962.-1965. gadā studēja neklātienes aspirantūrā Valsts Teātra mākslas institūtā Maskavā. Strādāja izglītības iestādēs Liepājā un Liepājas laikraksta “Komunists” redakcijā (1950-1963), vēlāk Radio un televīzijas komitejas Drama­tisko radio raidījumu redakcijā Rīgā (1963-1968). 

No 1968. gada līdz 1980. gadam strādāja par Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. Vienlaikus, līdz 1989. gadam bija teātra vēstures pasniedzēja Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē. Nodibināja un vadīja Latvijas Teātra biedrības un Kinematogrāfistu savienības kinolektoriju. Piedalījās kinoforuma “Arsenāls” dibināšanā un darbībā.  

Šeit  teātra kritiķes Gundegas Saulītes atvadu vārdi kino un teātra zinātniecei Valentīnai Freimanei.