IN MEMORIAM. Silvija Radzobe

Edīte Tišheizere

21. aprīļa priekšpusdienā sasniedza apstulbinoša ziņa – mūžībā devusies Silvija Radzobe, teātra zinātniece un kritiķe, rakstniece un pedagoģe. Silvija un miers likās nesavienojami jēdzieni, viņa vistiešākajā veidā bija, Imanta Ziedoņa vārdiem runājot – “garainis, kas veicina vārīšanos”. Viņas raksti – spoži analītiski un subjektīvi, nesamierināmi un karsti gan uzslavās, gan nopēlumos, radīja viļņus, kā mierīgā ūdenī iemesti akmeņi. Teātra cilvēki uz viņu dusmojās un viņu dievināja, ar interesi gaidīja, ko viņa teiks, lai tūdaļ sacīto apstrīdētu. Vienaldzīgo – to gan nebija.

Pagājušā gadsimta 80. gados Silvija Radzobe kā jauna kritiķe un pētniece nonāca Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta Teātra, mūzikas un kinomākslas sektorā – slavenajā, apskaustajā Lilijas Dzenes “salonā”, kur virda kaislības un notika gan profesionālas informācijas, gan elegantu tenku apmaiņa, tur koncentrējās teātra un kinomākslas intelektuāļi. Silvija ne bez asarām un piepūles izcīnīja savu vērā ņemamu vietu šajā lokā. Piedalījās sektora lielajos darbos – vēstures liecinājumos par Rīgas Krievu drāmas teātri, Latvijas teātri 70. un 80. gados.

90. gadu sākumā Silvijas sirds jau krietni vairāk piederēja fascinējošam un ambiciozam sapnim, proti, iedibināt Latvijā teātra kritikas skolu. Viņa sāka no nulles un izaudzināja veselu plejādi spožu un sevi Latvijas kultūrā apliecinājušu personību – Valmieras teātra direktori un dramaturģi Evitu Sniedzi (Ašeradenu), rakstnieci, pētnieci, Latvijas Nacionālā teātra “smadzeņu centru” Ievu Struku, kultūras žurnālistes Undīni Adamaiti un Henrietu Verhoustinsku, pedagoģiskā darba turpinātāja lielā mērā ir Līga Ulberte. Jau pašai savs profesionāls vārds ir Silvijas meitai Zanei Radzobei. Arī LU LFMI strādā Silvijas Radzobes audzēknes Dita Jonīte un Ieva Rodiņa.

Tomēr sadarbība ar Valodas un literatūras institūta pēcteci – Literatūras, folkloras un mākslas institūtu turpinājās arī vēlāk, gan rediģējot Gunas Zeltiņas pētījumu par Šekspīru, gan tagadējām institūta pētniecēm piedaloties Silvijas vērienīgajos projektos – trīssējumu pasaules režijas vēstures tapšanā (2002–2011), krājumos “Latvijas jaunā režija” (2015) un “100 izcili Latvijas aktieri” (2019). Par režijas vēstures otro sējumu “Teātra režija Baltijā” viņa saņēma Baltijas Asamblejas balvu. Pavisam nesen – 6. janvārī uz Jaunā Rīgas teātra skatuves viņa stāvēja, saņēmusi Normunda Naumaņa gada balvu mākslas kritikā. Mums bija kopējas ieceres pārskatīt Latvijas teātra padomju mantojumu, Silvijai bija ambiciozi plāni par latviešu teātra kritikas vēstures rakstīšanu. Strādāt ar viņu bija grūti, strīdēties – sarežģīti. Taču iztikt bez viņas entuziasma un vēriena, un tālejošajiem mērķiem – tas liekas neiespējami.

—

Ingrīda Vilkārse

Man patika Tevi saukt par savu Skolotāju. Skolotāju ar Lielo burtu. Jo tas man liekas lepns un cienīgs vārds. Un patika ar Tevi diskutēt un drusku strīdēties, un paklausīt, rakstot disertāciju, un runāt pretī par mūziku un mūzikas dramaturģiju, un apbrīnot Tavas darba spējas, un piktoties, kad biji paštaisna, un Tavs neviltotais prieks par hiacintēm un labi padarītiem darbiem. Tā varētu turpināt vēl un vēl…  jo laiks, kuru vadījām kopā, mērāms 20 gados. Tāpēc turpini pieskatīt mūs visus – savus skolēnus, tagad jau no augšas…