Balss, kas netika pieklusināta

IN MEMORIAM. Pauls Putniņš (1937. gada 12. novembris – 2018. gada 1. decembris) 

Pauls Putniņš, varena auguma piebaldzēns ar balsi, kas netika pieklusināta, lai kādam netraucētu, latviešu teātrī ienāca 60. gadu vidū un vispirms kā režisors. Taču viņa būtiskais ieguldījums ir lugas. Tagad, kad uz vēsturi var paraudzīties ar brīvu perspektīvu, palaikam satriec notiekošā līdzība abpus šķietami necaurlaidīgajam “dzelzs priekškaram”. 50. gadu vidū britu dramaturģijā bija ienācis Džons Osborns ar izaicinošo lugu “Atskaties naidā” un viņam sekoja vesela karojoša “jauno un nikno paaudze”. Pauls Putniņš varētu būt daļa no viņiem, arī viņš bija jauns, principiāls un nikns. Viņa pirmās lugas ar izciliem nosaukumiem – “Lauzīsim galvas dotajā virzienā”, “Kā dalīt Zelta dievieti”, “Muļķis un pletētāji” bija izaicinošas un trakas, īpaši līdzās apcerīgajam un rāmajam Gunāram Priedem. Viņš bija nikns uz absurdu, kurā bija jādzīvo. Un šajā viņa niknumā dalījās cits tāds pats “pretnis” – aktieris Uldis Pūcītis, kas bijis protagonists gandrīz visās Putniņa agrīnajās lugās.

Paula Putniņa spēks bija dzīves pazīšana un raksturu vērojumi. Viņa “tautas luga” “Paši pūta, paši dega” Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī gāja gadiem, publikai gavilējot, kad akadēmiskā teātra spožās karalienes Elza Radziņa, Velta Līne un Lidija Freimane ar baudu kāpa gumijniekos, līmēja uz virslūpas ūsu pūku un ļāvās “uz zemēm” izdzirdētas valodas krepkumam.

Izcilajā laikmeta komēdijā “Ar būdu uz baznīcu” Pauls Putniņš uzdāvināja Antrai Liedskalniņai vienu no viņas mūža lomām – Mariannu Okolokolaku, Žannu d’Arku ar kūtsdakšām rokā un lielo sapni sirdī. Tas bija pirmsatmodas darbs, kurā jau skaidri iezīmējās nepieciešamība pēc garīgas vertikāles, bez kuras nekādas tautas vienkārši nebūs, būs pūlis.

Pēc neatkarības atgūšanas Pauls Putniņš pats kļuva par tādu Mariannu Okolokolaku, ideālu un ilūziju vadīts, devās lielajā politikā. Dramaturgs viņš noteikti bija labāks.