Teātra zinātniecei Silvijai Geikinai – 80!

2019. gada 17. augustā 80 gadu jubileja teātra kritiķei un zinātniecei Silvijai Geikinai!

Silvija Geikina dzimusi 1939. gadā Daugavpilī, Latvijas armijas virsnieka ģimenē. 1941. gadā Silvijas Geikinas tēvu Latvijas armijas virsnieku Hugo Galdiņu apcietina Litenes nometnē un deportē uz Sibīriju, kur viņš 1944. gadā Noriļskā mirst. Pirmajos pēckara gados māte ar meitu spiestas bieži mainīt dzīvesvietas, jo māti – Latvijas armijas virsnieka sievu – vairākkārt grasās apcietināt un izsūtīt uz Sibīriju. Ģimene apmetas uz dzīvi Ogrē, kur māte iekārtojas darbā par grāmatvedi.

Silvija Geikina beidz Rīgas 1.vidusskolu, mācījusies Dailes teātra aktieru studijā (1959-1962), paralēli aktiermākslas studijām iestājusies arī Maskavas Teātra mākslas institūtā. 1962. gadā Silvija Geikina kā aktrise sāk darbu Liepājas teātrī, neklātienē turpinot apgūt teātra kritikas profesiju. 1965. gadā viņa atgriežas Ogrē, lai sāktu jaunu posmu savā profesionālajā dzīvē.

Kopš 1969. gada Silvija Geikina publicējas dažādos periodiskajos izdevumos: laikrakstā “Literatūra un Māksla”, žurnālā “Māksla”, “Teātra Vēstnesis”, almanahā “Teātris un dzīve”. Recenzijās un pārskatos Silvija Geikina atspoguļojusi teātra dzīves parādības, nevairoties analizēt arī mākslinieciskas neveiksmes.

No 1973. līdz 1980. gadam Silvija Geikina strādā par Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Piedalījusies Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dibināšanā, laikā no 1980. līdz 1987. gadam bijusi tā vadītāja.

Atmodas gados Silvija Geikina vadījusi laikraksta “Literatūra un Māksla” teātra nodaļu (1988-1995). Kopš 1984. gada Silvija Geikina Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē pasniegusi nodarbības izteiksmīgas runas pamatos un oratora mākslā topošajiem skolotājiem (savu darba pieredzi viņa apkopojusi grāmatā “Retorikas pamati”, 2003).

Silvija Geikina ir autore vairākām aktieru personībām veltītām grāmatām: “Ironiskais romantiķis Valentīns Skulme” (1997), “Noslēpumainā spēlmane Ļena” (par aktrisi Helēnu Romanovu), monogrāfijas par aktieru dzimtām “Klētnieki ar grimu, bez grima” un “Vazdiku dzimta: ar teātri saindētie”. Tāpat Silvija Geikina ir autore vairākām Latvijas teātra vēsturei veltītām zinātniskām monogrāfijām – “Jaunatnes teātris” (2011), “Daugavpils teātris” (2015). Pētnieces grāmatas izceļas ar asprātīgu valodu, precīziem neparastu sakarību izgaismojumiem un dziļu teātra procesu analīzi.

Kopā ar Kroders.lv redakciju teātra zinātnieci sveic arī kolēģes Gundega Saulīte un Silvija Radzobe!

 

Gundega Saulīte: Silvijai Geikinai 80

Silviju Geikinu cienu un apskaužu viņas nenogurstošo darbaspēju, čakluma un mērķtiecības dēļ. Pazīdama teātra mākslu “no iekšienes” (aktrises diploms, kā nekā) un “no ārpuses” (Maskavas teātra institūta teorētiskā bagāža), viņa pieder mūsu kritikas iejūtīgajam zaram, jo allaž vēlējusies ne bargi kritizēt, bet saprast, līdzi domāt, atbalstīt skatuves mākslas radītājus. To lasām arī viņas grāmatās.

Gari gadi Teātra muzejā, kam ilgu laiku Silvija bija vadītāja, viņas personībai devuši zinātnisku rūdījumu, uzticēšanos faktiem un vēstures liecībām. Lai pētnieciskais darbs arī turpmāk nes gadarījumu un garīgu piepildījumu! Lai skaisti svētki vistuvāko cilvēku lokā!

Silvija Radzobe: Sirsnīgs sveiciens vārdamāsai dzimšanas dienā!

Apsveicot Silviju Geikinu dzimšanas dienā, nevaru atturēties, necitējusi Konstantīnu Staņislavski: “Neticu, neticu!” Neticu, ka vienmēr un joprojām tik elegantā un tieši pēdējā desmitgadē īstus radošā darba apgriezienus uzņēmusī dāma šodien svin TIK apaļu jubileju! Bet, lai nu kā – no sirds sveicu!

Mēs ar Silviju kopīgi strādājām divos, manuprāt, nozīmīgos, kā tagad mēdz teikt, projektos. Tālajā 1992. gadā, kad Silvija laikrakstā “Literatūra un Māksla” vadīja teātra nodaļu, līdz galējībai bija saasinājušās Jaunatnes teātra galvenā režisora Ādolfa Šapiro un toreizējā kultūras ministra Raimonda Paula attiecības. Ministrija teātri gatavojās slēgt, bet demagoģiski tika pausts – tas tiks aizvērts reformēšanai. Pastāvēja kaut neliela, bet tomēr cerība, ka varētu atrast iespēju, kā ar cieņu pret mākslnieku viņam darbu Latvijā tomēr turpināt. Manu ierosinājumu sarīkot “apaļā galda” sarunu, iesaistot ne tikai abas konfliktējošās puses, bet arī kritiķus, Silvija uztvēra, kā man likās, pat ar entuziasmu un sāka organizēt satikšanos. Šis process, cik jautu, tik delikātam cilvēkam kā Silvijai nebūt nebija viegls, jo katrai pusei bija savas pretenzijas un prasības. Kad laiks un dalībnieki bija saskaņoti, atlika izlemt, kur tikties. Un te nu mēs abas tikām “piečakarētas” – ministrijas pārstāvji viltīgi pieprasīja tikties ministrijā, draudot citādi neierasties. Tā kā Šapiro nebija draudējis neko, piekritām. Taču, kad ieradāmies ministrijā un sarunai vajadzēja sākties, režisora nebija. Viņš atsūtīja vēstuli, ka šī tikšanās vieta viņam nav pieņemama. Droši vien var režisoru saprast. Vienlaicīgi konstatējot, ka viņš ne tikai Latvijas ierēdņus, bet arī kritiķus tātad uztvēra kā ienaidniekus. Protams, bija žēl un sāpīgi. 

Silvija pēc sarunas sagatavoja apjomīgu materiālu, ko nopublicēja avīzes atvērumā, uzliekot sarunai nedaudz ironisku virsrakstu: “Jaunatnes teātra lietā jeb saruna Kultūras ministrijā par klātneesošo Šapiro kungu” (1992, 10.04). Ironisku tādēļ, ka tā bija atsauce uz Pētera Pētersona Jaunatnes teātrī iestudēto Pētera Haksa lugu “Saruna Šteinu namā par klāt neesošo fon Gētes kungu”. Silvijai bija izdevies ļoti precīzi un objektīvi satvert un izcelt būtiskāko no to personu teiktā, kas toreiz uzskatīja par vajadzīgu būt klāt: tur bija, protams, pati Silvija, arī Anda Burtniece, Valda Čakare, es, Māra Zālīte, Imants Zemzaris, ministrs, ministrijas ierēdnes Nellija Janaus un Antra Torgāne. Viedokļi bija asi un nebūt ne viennozīmīgi. Vēl šodien uzskatu, ka šī publikācija ir principiāli nozīmīga. Gan tādēļ, ka atspoguļo toreizējos galēji pretējos viedokļus, ko vēlākajos gados ministrijas ierēdņi pūlējušies noliegt un/vai pasniegt deformēti. Gan tādēļ, ka apliecināja latviešu teātra kritikas pārstāvju ieinteresētību un kaut kādā mērā pat varbūt drosmi iestāties par talantu un Šapiro nepieciešamību Latvijas teātra kultūrai.

Tas jau ir cits stāsts, ka pats Ādolfs Šapiro turpmākajos gados bija “aizmirsis” šo sarunu un publikāciju, savā grāmatā “Kā aizvērās priekškars”, kas iznāca Maskavā krievu valodā, apgalvojot, ka viņu Latvijā neviens neaizstāvēja un par viņu neiestājās. Acīmredzot tādā kārtā kā latviešu sabiedrības “totālam upurim” viņam bija iespējams vēl veiksmīgāk iedzīvoties Krievijas galvaspilsētas teātra vidē.

21. gadsimta otrajā gadu desmitā Silvija Geikina publicēja divas monogrāfijas – ”Jaunatnes teātris” (2011) un “Daugavpils teātris” (2015). Tādā kārtā pētniece auglīgi ir turpinājusi to darbu, ko agrākajos gadu desmitos iesākuši tādi autori kā Lilija Dzene, Māris Grēviņš, Valentīna Freimane, Austra Skudra. Tagad mums ir monogrāfijas gandrīz par visiem latviešu teātriem, izņemot Rīgas Strādnieku teātri un Jauno Rīgas teātri (1908-1914). (Savus autorus joprojām gaida Latvijas “nelatviešu” teātri – M. Čehova Rīgas Krievu teātris, no kura apcerēts tikai padomju periods, Rīgas Vācu teātris un Rīgas Ebreju teātris.)

Silvijas rūpīgais un apjomīgais darbs, izzinot arhīvus, preses materiālus, atmiņas, no pazušanas vēstures tumsā paglābis desmitiem mākslinieku – aktieru, scenogrāfu, režisoru, dramaturgu. Neapšaubāmi vajadzīgs un svētīgs darbs! Pat ja abās grāmatās varbūt vairāk būs ieinteresēti teātra mākslinieki un zinātnieki, ne tā saucamā plašā lasītāju auditorija. Tam par šķērsli varētu būt sekošana agrāko gadu paraugiem, kad pētnieki par katru cenu gribēja būt “pareizi”, vairoties no subjektivitātes un runāšanas pretī lietām (viedokļiem, uzskatiem), kas savulaik atzītas par neapšaubāmām. Tāpēc es par Silvijas Geikinas nozīmīgākajiem – oriģinālākajiem, talantīgākajiem – darbiem uzskatu vairākus viņas rakstītus potretus grāmatā “100 izcili Latvijas aktieri” (2018). Visaugstāk vērtēju četrus viņas rakstus šajā grāmatā, kas pieder pie pašiem labākajiem – par Alfrēdu Videnieku, Valentīnu Skulmi, Sandru Kļaviņu un Kārli Sebri. Reti kurš autors, arī es pati nepiederēju pie tiem, spēja ar pirmo rāvienu uzrakstīt gatavu portretu. Silvija ierosinājumus uzlabot, pārveidot, papildināt uztvēra lietišķi. Interesanti bija vērot, kā, piemēram Videnieka portrets, kurš tika pārstrādāts pat divas reizes, kļuva aizvien gatavāks – tas ir, autore bija pilnībā zaudējusi “pareizību”, atteicās no visām ierunātajām lietām par mākslinieku, prata izdarīt ļoti grūtu lietu – savienot personībai raksturīgās pretrunas, nenoklusējot arī ēnas puses, un veikt to ar visdziļāko cieņu. Tāpat – taisni apbrīnojama ir Silvijas sirsnība un smalkums, ar kādu viņa tver mūsdienu slavenās mākslinieces Sandras Kļaviņas būtiskākos cilvēciskos vaibstus un aktrises darba būtiskākās līnijas.

No sirds novēlu Silvijai iedvesmu un panākumus, turpinot darbu latviešu teātra vēstures un šodienas apcerēšanā! Tas ir lauks, kur mums visiem vēl daudz darāmā.