22. februāris 2021 / 0 komentāri
Kroders.lv

Mūžībā devies aktieris Armands Reinfelds (1965-2021)

22. februārī mūžībā aizgājis latviešu teātra un kino aktieris Armands Reinfelds (1965-2021).

Armands Reinfelds dzimis 1965. gada 9. maijā. 1990. gadā aktieris beidzis Latvijas Valsts konservatoriju, t.s. Nacionālā teātra kursu. Atveidojis tādas lomas kā Matjē izrādē “Acālija” (1992), Frenku “Dziedoņos ērkšķu krūmā” (1993) u. c. Taču nevienam teātrim īsti nav “pierakstīts”.

Nozīmīga vieta Armanda Reinfelda skatuves gaitās ir Alvja Hermaņa vadītajam Jaunajam Rīgas teātrim. 1993. gadā aktieris saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu kā “Gada aktieris” par lomu JRT izrādē “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Izrāde tapa Alvja Hermaņa un Armanda Reinfelda sadarbībā, “apliecinot viņus abus kā jutīgas, neordināras personības, ar tēmas intīmo, šokējošo atklātību un savdabīgo, brutālo poētiku piesaistīja teātrim galvenokārt gados jaunu skatītāju. Mūsu teātru vispārējās remdenības un bezpersoniskuma nogurdināti, A. Hermaņa izrādē viņi saklausīja atbalsi savām mokošajām problēmām, tam, par ko dažkārt izvairās runāt pat ar vistuvākajiem draugiem vai atzīties pats sev.”[1]

Kino Armands Reinfelds bijis redzams Zviedrijas un Latvijas filmās, tostarp “Bēgt, lai dzīvotu”, “Parāds mīlestībā” (1984), “Cilpa” (1991), “Varmācības meditācija” (1993), “Drosme nogalināt” (1993), “Vogelfrei” (2007) u. c. 1994. gadā kino kritiķe Dita Rietuma norāda, ka Armands Reinfelds kļuvis par savas paaudzes kinotēlu. Visspilgtāk aktieris skatītāju atmiņās paliks ar Jura Nārbuļa lomu populārajā seriālā “Liketņa līdumnieki” (2003-2008). 

Atvadu vārdos JRT mājaslapā režisors Alvis Hermanis raksta: “Tam laikmetam Latvijas teātrī, kurš beidzās 2020. gada martā, sākums bija – pagājušā gadsimta 90. gados. Jeb precīzāk – 1993. gada janvārī ar izrādi “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”, un kurā galveno lomu tēloja – Armands Reinfelds. Ar to izrādi mūsu teātrī viss sākas no jauna un viena no šīm pārmaiņu sejām bija Armanda seja. Tā jaunā teātra valoda, tas jaunais aktieru spēles veids, tas jaunais teātra nervs tika pamodināts un sākās tur, tieši tajā punktā. Un Armands bija pirmais. Pārējie bija pēc tam. Viņi gāja jau pa pēdām. Armanda aktiera karjera izvērtās traģiska. Jo viņš īsti nemācēja atšķirt teātri no dzīves. Tas nebija viegli ne viņam pašam, ne apkārtējiem. Bet savu lomu latviešu teātra vēsturē viņš izpildīja. Jo bija pie paša sākuma.
 
Balti baloži gurkst,
Citronu smarža,
Ledus pil aizvien ātrāk…”

 

KrodersLV redakcija izsaka līdzjūtību aktiera tuviniekiem un talanta cienītājiem.

 

[1] Zeltiņa G. Vizuālais balss teātris. Literatūra un Māksla, 1994, Nr. 9.