IN MEMORIAM. Dzintra Klētniece

Viņa bija Aktrise. Zvaigzne. Nenoliedzami. Uz Dzintru Klētnieci nevar attiecināt vārdu „dīva”, un viņa pati, visticamāk, par tādu „titulu” skaļi smietos. Vai paironizētu par sevi. Dzintrai nepiemita dīvas cēlums, taču viņai piemita kas daudz būtiskāks – savdabīgs, neikdienišķs talants. Ja saslēdzās visas zvaigznes, tad Dzintra uz skatuves radīja tādu supernovas eksploziju, kas lika aizmirst par visu citu. Dzīvē saskarsme ar viņu nebija viegla. Tagad šķiet, ka viņa ikdienā piemērīja sev dažādas lomas, rakņājoties pat savā zemapziņā un izvelkot ārā slēptākās emocijas – izspēlēs šo šajā situācijā – redzēs, kas sanāk! Izdevās satricināt ikdienību? Tad noderēs uz skatuves! Dzintra daudz stāstījusi par savu dzīvi intervijās, pēdējos gadus arī strādāja pie atmiņu grāmatas „Pieredzējumi”, un viņa bija lieliska stāstniece. Taču visiem notikumiem ir liekams tikai viens virsraksts – „Teātris”. Tāpēc Dzintra Klētniece patiesībā ir tūkstošveide – katra nospēlētā loma ir viņas personības daļa. Lielākoties tās ir sievietes ar neatkarīgu, sarežģītu raksturu un spēcīgām dziņām.

Viņai bija laimējies satikties ar izciliem režisoriem, kuri spēja Dzintras Klētnieces vulkānisko personību atvērt uz skatuves fascinējošā krāšņumā. Teātra fakultātes pedagogs Pēteris Pētersons ne tikai sniedza lieliskas mēģinājumu paraugstundas, bet arī atraisīja dziņu skatīties izrādes un mācīties no pašmāju un ārvalstu aktieriem. Pēc studiju beigšanas Oļģerts Kroders Valmieras teātrī uzticēja jaunajai aktrisei spēlēt Ģertrūdi Šekspīra „Hamletā”. Pārliecinoša bija arī viņas Lovisa H. Vuoljoki „Noskavuori saimnieces jaunībā”. Un vieta Valmierā bija iekarota. Taču jau studiju laikā bija uzdzirksteļojušas jūtas pret topošo režisoru Nauri Klētnieku, un viņa devās uz Liepāju, lai strādātu kopā ar vīru. Uz Liepāju atnāca arī Kroders, un viņš ir „krusttēvs” Dzintras „mūža” lomai – Martai E. Olbija „Kam no Vulfa kundzes bail?” (1980), kur izcili savienojās psiholoģiskā pieeja un absurda dramaturģija. „Kroders ir „Vulfenes” tulkotājs. Un viņš par šo lugu runāja daudz un dikti jau tad, kad mēs ap 1977./78. gadu vēl plosījāmies ar „Uguns un nakts” iestudēšanu. Man nepatika Laimdotas spēlēšana, tad viņš mani mierināja, lai es mēģinot izturēt kaut kā, jo viņam pa naktīm topot fantastiska amerikāņu luga, kurā man un tikai man esot loma. Arī Naura izvēle par režisoru bija Krodera griba,” pirms pāris gadiem privātā vēstulē rakstīja Dzintra. Par jaunu šķautni karjerā kļūst Dz. Klētnieces vecmāmiņa O. Krodera iestudētajā „Sarkangalvītē”, kas uz skatuves noturas visus 80. gadus (1979). N. Klētnieka režijā groteski krāšņa ir viņas tēlotā J. Smūla „Pulkveža atraitne” (1981). Radošā komandā ar N. Klētnieku, Juri Bartkeviču un Jāni Dreiblatu top izcils F. Dirrenmata „Spēlēsim Strindbergu” (1982) iestudējums, kur Dzintrai ir Alises loma. Liepājā Dz. Klētniece ir arī teātra III studijas aktiermeistarības pedagoģe un skatuves „krustmāte” Dinai Lācarai. H. Paukša lugas „17.04” iestudējumā viņas ir tikai divas, un tā bijusi īsta meistarības skola, atzīst D. Lācara. O. Kroders bija iecerējis Dz. Klētnieci kā Arkadinu Čehova „Kaijas” iestudējumā, taču viņai jau bija ceļš zem kājām – deviņdesmito gadu sākumā viņa kļūst par Daugavpils teātra režisori un aktrisi, vēlāk strādā teātrī „Kabata”. Viņas personībai tik piemērots ir arī monoizrāžu festivāls „Zvaigzne”, kura rīkotāja viņa bija kopš 2003.gada. Zvaigznes aiziet, lai kaut kur Mūžībā satiktos. Uz zemes paliek viņu iededzinātais ceļš, dzirkstis, kas aizdedzina tālāka ceļa gājējus.

Atvadīšanās no mākslinieces 20.decembrī no 14.00 līdz 15.30 Rīgā, Krematorijas Lielajā zālē.