Viegli

Kaut arī Oļģerts Kroders nebija Dailes teātra režisors, ir pilnīgi skaidrs, ka Dievs piecēlās “muļķa āksta” priekšā un raudāja, tieši tā, kā to savā nemirstīgajā Āksta dziesmā ierakstījis Mārtiņš Zīverts, jo Kroders savas dzīves laikā strādājis visos teātros un visos bijis radošs avots un ass, ap kuru griežas teātra pasaule.

Tālajos sešdesmitajos viņš Valmierā bija ieslēpojis uz slēpēm vasaras vidū, uz Liepāju septiņdesmitajos bija pārcēlies pēc zvana “Trīs māsu” mēģinājumu procesa vidū, no Liepājas uz Nacionālo pārnācis pēc sarunas uz ielas, gadsimtu mijā atgriezies Valmierā romantisku jūtu dzīts. Piecpadsmit gadi Sibīrijā viņu bija izskolojuši nekam fatāli nepieķerties, mākslā rast jēgu un dzīvot viegli. Tomēr tas netraucēja Kroderam mākslā runāt par lielām un nopietnām lietām. Arī būdams Nacionālā teātra režisors (no 1990.līdz 1995. gadam pat galvenais), viņš runāja ar skatītājiem nopietni – savā trešajā “Hamletā”, Ibsena “Meža pīlē”, O’Nīla “Sēras piestāv Elektrai”, un, protams, A. Millera “Salemas raganās”, kas kļuva par Gada labāko izrādi. Jo jaunāki bija aktieri, ar kuriem viņš strādāja, īpaši Valmierā pēdējos gados, jo vairāk viņš bija nevis režisors, sava darba profesionālis, bet – izcila personība, kas iemieso sevī laikmetu un to brīvo Latviju, no kuras viņš bija nācis. Par Latviju viņš runāja arī savā 90 gadu jubilejā – nekaunēties būt latviešiem latviešu teātrī un sargāt neatkarīgu Latviju.

Tikai viņa aiziešana bija grūtāka, nekā pelnījis cilvēks, kurš dzīvojis gaiši un viegli. Lai viņam gaišs ceļš mūžībā.

Latvijas Nacionālā teātra vārdā

Ieva Struka