Atrast piederības sajūtu amatierteātrī

Amatierteātru mākslu pamatā dzīvu uztur entuziasti

“Cilvēkiem ir forši apzināties, ka viņi var nevis vienkārši dzīvot, strādāt un būt, bet arī kaut ko darīt ārpus tā,” nosaka Reikjavīkas Latviešu amatierteātra režisore un vadītāja Ingrīda Induse. Reikjavīkas ir viens no daudziem latviešu amatierteātriem, kurš mīt ārpus Latvijas. Vēlme spēlēt teātri un būt kopā ir vienlīdz redzami kā starp diasporu, tā vietējiem amatierkolektīviem. Taču, neraugoties uz amatierteātru nozīmi kopējās teātra vides attīstībā Latvijā, nozare joprojām ir vāji finansēta un nereti balstās tikai uz cilvēku entuziasmu. 

Gandrīz 2500 kilometru attālumā no Latvijas atrodas Islande. Atlantijas okeāna vidū esošā sala cilvēkiem parasti asociējas ar sniegu, saltu vēju un vulkāniem. Tā ir iecienīts tūrisma galamērķis mežonīgās un nepieradinātās dabas baudītājiem, kādu citur pasaulē neatrast. Pēdējos gados valsts kļuvusi par mājvietu arī latviešu diasporai. Oficiāli apkopotā statistika rāda, ka šā gada janvārī tur dzīvoja nedaudz virs 700 latviešiem. Skaits kopš 2019. gada teju dubultojies. Ingrīda Induse ir viena no Islandē mītošajām latvietēm, kas tur ir jau 18 gadus. 10 no tiem viņa vada arī latviešu amatierteātri.

“Pirms desmit gadiem mums bija biedrība, jo latvieši tādi ir, ka viņi grib [būt] bariņos,” stāsta Induse. Biedrība esot izjukusi, taču no tās saglabājās latviešu skoliņa un teātris. Induses saistība ar teātri sākās jau pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad viņa beidza Kultūras darbinieku tehnikumu. Pirms pārcelšanās uz Islandi viņa Strenču Kultūras namā vadīja bērnu dramatisko kolektīvu. Arī Induses māte saistīta ar amatierteātri, tāpēc tas, kā saka viņa pati, ir ģimenē. Izrādes Islandē iesākās ar Ziemassvētku uzvedumu bērniem. “Pēc tam skoliņas direktore mani uzaicināja uztaisīt arī pavasarī izrādi bērniem – tā tas iesākās, bija latviešu skoliņas bērnu vecāku teātris,” bilst režisore. Sākumā tur pārsvarā darbojušies tikai skolas bērnu vecāki, taču ar laiku pievienojās arī citi tur dzīvojošie latvieši, un nu teātra trupā ir 15 cilvēki.

Starp tiem ir tādi, kas teātrī ir jau kopš dibināšanas, un tādi, kas kolektīvā darbojas kopā ar ģimeni. Arī aktieru maiņa teātrī nav nekas neparasts. “Ir tādi cilvēki, kas atbrauc un aizbrauc – atkarībā no tā, kādi ir viņu mērķi, bet ir tādi, kas atbrauc ar ģimenēm un grib kaut ko darīt, jo tieši tāpat kā es meklē piederības sajūtu,” bilst režisore. Viņa stāsta, ka teātra repertuārs sastāv tikai no latviešu autoru darbiem. “Mums ir svarīgi, lai latviešu bērni, kas ir dzimuši dubultās ģimenēs, var dzirdēt latviešu valodu,” nosaka Induse. Viņa apzinās, ka no malas tas var likties kā ierobežojums, taču norāda, ka tas ir īpaši svarīgi arī piederības sajūtas veicināšanai un saiknes uzturēšanai ar Latviju un tās kultūrtelpu. “Protams, aktieri gribētu arī ko citu, bet sākumā jāizaug aktieriski līdz tam,” nosmej Induse.

Teātris uzvedis gan latviešu klasiķi Rūdolfu Blaumani, kura noveles “Dancis pa trim” dramatizējumu rakstīja Induses mamma, gan arī Leldes Stumbres darbu “Edas zvaigžņu stunda”, uz kuras pirmizrādi aicināja arī pašu autori. Arī pati Induse rakstījusi vienu no iestudētajām lugām “Latviešu dzīves ainiņas”.

Izrādes viņi spēlē gan uz vietas Reikjavīkā, gan viesojušies par valsts ziemeļu galvaspilsētu dēvētajā Akureiri. “Nāk skolas bērni un cilvēki, kas vienkārši teātri mīl, bet to nav daudz, jo te nav tik daudz latviešu kā, piemēram, Anglijā vai Īrijā,” skaidro režisore.

Jau septiņus gadus teātris piedalās arī diasporas amatierteātru festivālā “Laipa”, kurā parasti sabrauc latviešu kolektīvi no dažādām pasaules valstīm. Reiz arī uzņēmušies festivālu organizēt pie sevis Islandē. “Ir forši, ka, satiekot šos cilvēkus festivālā no jauna, tie jau izveidojas kā draugi,” par diasporas festivālu nozīmi saka Induse.

Teātra darbību pilnībā sponsorē kolektīva dalībnieki. “Ja Latvijā ir skate un no tās ir atkarīgs, cik naudas saņems režisors, mēs visu darām par brīvu,” nosaka Induse. Nedz režisore pati, nedz aktieri nekādu finansiālu atbalstu nesaņem. Dalību festivālos maksā katrs pats, paši arī rūpējas par tehniskajām lietām un nodrošinājumu izrādēm. “Tas ir mūsu hobijs, kurā mēs ieguldām naudu, lai mēs kaut ko izdarītu,” stāsta Induse.

Reikjavīkas teātris ir viens no daudziem latviešu diasporas teātriem. Par to liecina ne tikai Anglijā bāzētā Bredfordas latviešu amatierteātra “Saulespuķe” iedibinātais festivāls “Laipa”, bet pat izveidota Pasaules latviešu amatierteātru savienība. Tās rindās ir 22 kolektīvi, kas mājvietu raduši dažādās pasaules valstīs, tostarp Austrālijā, ASV un Lielbritānijā. Arī savienība rīko festivālu “Solis”. Pērn tas notika Stokholmā, un tajā piedalījās 27 teātri no 12 valstīm.

Ar diasporas teātriem kontaktus uztur arī Latvijas Nacionālais kultūras centrs. “Ir apzināti vairāk nekā 40 diasporas amatierteātru kolektīvi. Latvijas Nacionālais kultūras centrs uztur kontaktu ar tiem un atbalsta, apmaksājot viena eksperta klātbūtni populārākajos diasporas amatierteātru festivālos,” elektroniskajam teātra žurnālam Kroders.lv stāsta Latvijas Nacionālā kultūras centra amatierteātru mākslas eksperts Jurģis Spulenieks. Viņš saka, ka ir arī tādi diasporas kolektīvi, kas savus uzvedumus nofilmē un iesūta žūrijai izvērtēšanai ikgadējā Latvijas amatierteātru skatē “Gada izrāde”, kā arī tādi, kas piedalās Dziesmu un deju svētkos. To apliecina arī Induse, kura stāsta, ka ar kolektīvu ir piedalījusies lielajās svinībās.  

“Šobrīd amatierteātru nozarē darbojas vairāk nekā 410 kolektīvi un vairāk nekā 6000 dalībnieki,” norāda Spulenieks. Pēdējos gados neesot īpaši mainījies kolektīvu skaits, taču dalībnieku gan ir kļuvis mazāk. Spulenieks neprecizēja, cik liels kritums ir, taču norādīja, ka tas saistīts ar kopējām demogrāfijas tendencēm – skolu un kultūras centru aizvēršanu reģionos un cilvēku aizplūšanu no turienes. Precīzs kolektīvu skaits LNKC nav pieejams, jo ir arī neatkarīgie, kas centra uzskaitē nav iekļauti. Tur meklē risinājumus, kā ieskaitīt statistikā arī pārējos teātrus. “Tomēr, salīdzinot ar profesionālos teātros iesaistītajiem, ir skaidrs, ka šis teātra atzars ir ne mazāk populārs,” nosaka Spulenieks.

Tam, ka amatierteātri ir nozīmīga Latvijas teātra vides sastāvdaļa, piekrīt arī Latvijas Teātra darbinieku savienība. “Jebkura amatierteātra izrāde veicina teātra attīstību un kultūrvides nostiprināšanu,” Kroders.lv skaidro savienības pārstāve Māra Dzene. Viņa norāda, ka amatierteātros bieži tiekot nodarbināti arī profesionāli aktieri un režisori, tādā veidā ceļot ne tikai teātra līmeni, bet arī veicinot dažādību un kvalitāti.

Par amatierteātru nozīmi visi aptaujātie ir vienisprātis, tomēr nozare joprojām ir vāji finansēta. Pagājušā gadā valdība pieņēma lēmumu palielināt mērķdotācijas māksliniecisko kolektīvu vadītājiem. Līdz 2026. gadam summa pieaugs līdz 1,2 miljoniem gadā. Tas nozīmē, ka kolektīvu vadītāji gadā saņems nevis 403 eiro, bet 856. Tomēr finansējuma jautājums nav tikai par algām to vadītājiem. Katram mākslinieciskajam ansamblim ir savas vajadzības, un teātriem tās ir ļoti plašas – no tērpiem un rekvizītiem, līdz pat dažādam tehniskajam aprīkojumam uzvedumu izrādīšanai.

“Šī brīža finansiālā situācija nav nozarei labvēlīga, tā faktiski turas tikai uz atsevišķu indivīdu entuziasma. Valsts finansējums ir nepietiekams, un VKKF neatbalsta šo nozari vispār, kas nozīmē, ka kopējā aktivitāte tiek nodrošināta tikai par dibinātāju līdzekļiem,” saka Spulenieks. Vienlaikus viņš uzsver, ka, piemēram, amatierteātri, īpaši reģionos, pilda arī izglītojošo un sociālo funkciju.

Jau iepriekš Kroders.lv rakstīja, ka Latvijas reģionos joprojām ir problēma ir profesionālās teātra mākslas pieejamību, taču mērsadzniece Vija un madoniete Inga abas runāja par amatierteātriem, kuri ir visapkārt viņu mājvietām. Uz to norāda arī Spulenieks. “Viens no lielākajiem nozares nopelniem ir sniegt iespēju redzēt teātri vietās, kur profesionālie teātri ar viesizrādēm nekad nepaviesosies, un piedāvāt teātri cilvēkiem, kam nav iespējams tikt uz profesionālu teātru izrādēm,” bilst eksperts.

Līdz aprīlim vairāk nekā 40 amatierteātri un daži diasporas teātri, iesūtot savus uzvedumus videoformātā, piedalās sacensībā par ceļazīmi uz “Gada izrādes” finālu, kas, kā ierasts, notiks maijā. Tikmēr Reikjavīkas teātrī noris mēģinājumi jaunajam iestudējam “Viļņu Jānis meklē sievu”, kas tapusi pēc Blaumaņa lugas “Brīnumzālīte” motīviem. Tāpat viņi gatavojas uz 4. maija svētkiem pie sevis Islandē uzņemt Saldus Druvas teātra kolektīvu.