“Patriarha rudens” raža. II

Piezīmes par 15. LKA skatuves un audiovizuālās mākslas festivālu “Patriarha rudens”

Trešā diena. 30. septembris

Viljams Šekspīrs režisores Māras Ķimeles radošajā darbā. Sarunājas Māra Ķimele un Jānis Siliņš

Lai gan Šekspīra daiļrade ir plaši zināma visā pasaulē, viņa identitāte, tai skaitā dzimšanas datums, joprojām paliek miglā tīti. Anglijā dzimušā dramaturga un dzejnieka dzimšanas dienu pasaulē atzīmē 23. aprīlī, bet šogad par godu viņa 460. dzimšanas dienas gadam festivāla “Patriarha rudens” programmā iespējams redzēt viņa darbu laikmetīgus iestudējumus, kā arī apmeklēt ar viņu pašu un viņa darbiem saistītas lekcijas un sarunas, kuru ciklu šodien atklāj Jānis Siliņš ar Māru Ķimeli. Pagājušajā decembrī Māra Ķimele svinēja savu 80. dzimšanas dienu, taču šogad aprit viņas 55. gads teātrī.

Sarunas sākumā Jānis Siliņš atzīmē, ka festivāla galvenais patriarhs – Eduards Smiļģis – Šekspīru iestudējis 21 reizi, no kurām divreiz – lugu “Otello”. Māra Ķimele “Otello” iestudējusi veselas trīs reizes, bet vairāk gan neplānojot. Režisore atzīst, ka, iestudējot Šekspīru, rodas nepieciešamība pēc atšķirīga spēles principa, kas nelīdzinās reālpsiholoģijas vai PSRS laika sistēmas pseido-reālisma paņēmieniem. Pirmā režisores iestudētā Šekspīra luga bija “Spītnieces savaldīšana”. Tā ir jautra spēles izrāde, kurā personu attiecības nav skaidrojamas psiholoģiski, bet drīzāk enerģētiski. Kā skaidro Māra Ķimele – Šekspīrs rakstījis, izrietot no teātra un filozofijas loģikas, nevis psiholoģijas. Šekspīrs redz un ieliek savās lugās lielās pasaules likumsakarības. Tieši tādēļ tās ir aktuālas arī mūsdienās.

Filmu skate

Īsmetrāžas spēlfilma “Blaumaņa sievietes” uzņemta pēc Rūdolfa Blaumaņa stāstu “Laimes klēpī”, “Spījēnos” un noveļu “Salna pavasarī”, “Purva bridējs”, “Raudupiete” motīviem. Filmas režisors, scenārija autors un montāžas režisors Daniils Silovs izvēlējies ļaut Blaumaņa darbu varonēm satikties ārpus laika un telpas robežām, lai ļautu tām dalīties savā dzīves pieredzē. Interesanti vērot piecu sieviešu dinamiku un raksturu atšķirības, ko izceļ operatora Andreja Strokina tuvplāni. Ineses Pudžas Ievu no stāsta “Laimes klēpī” un Veltas Birzes Lieni no noveles “Salna pavasarī” saista aprēķina laulība ar krietni vecākiem vīriešiem. Agates Marijas Bukšas Kristīne no noveles “Purva bridējs” ir naiva un sirsnīga. To paspilgtina Blaumaņa citātu izmantojums viņas runā. Endīnes Bērziņas Raudupiete ir vēsa un nesalaužama. Rodas iespaids, ka neviena no pārējām Blaumaņa sievietēm viņu nesaprot. Sandijas Dovgānes Liene no stāsta “Spījēnos” ar skatienu meklē Kristīni, cenšoties parādīt, ka arī viņa reiz bijusi jauna un naiva. Filma netiecas atveidot Blaumaņa stāstus vai darbības personas jaunā veidā, bet drīzāk izmanto jau esošos sižetus, lai rosinātu diskusiju par sievietes lomu mūsdienu sabiedrībā.

Režisores Līvas Kleperes dokumentālā eseja “Es klauvēšu, tu runā!”, kurā režisore kopā ar operatoru un skaņu režisoru Aivaru Šaicānu dokumentē Rietumnorvēģijas skatus un pāra sarunas garos mašīnas braucienos, ir vienlaikus jautra un aizkustinoša. Filmas laikā skatītāji iejūtas mašīnas aizmugurējā sēdekļa pasažiera lomā un vēro skatus mašīnas vējstiklā, klausoties pāra dialogus, kas aptver tēmas, sākot no pareizā veida, kā būtu jāēd čipsi, līdz pat nākotnes ambīcijām un savstarpējām domstarpībām. Filmu papildina arī ar “Krasnogorsk” 16 mm lentes kameru tverti sajūtu kadri, kuros redzamas Norvēģijas dabas ainavas un ceļā sastaptie cilvēki. Pēc pāra dialogiem noprotams, ka filma radīta kā mēģinājums tvert laimi, dodoties uz valsti, kur sastopami it kā laimīgākie cilvēki pasaulē. Tomēr grūtie ceļa un laika apstākļi, kā arī problēmas, kas aktualizējas pāra starpā, kalpo kā metafora, ka laime tomēr meklējama iekšēji. Jauniešu uzdrīkstēšanās būt tik patiesiem un nesamākslotiem kameras priekšā ir drosmīga un piešķir filmai autentiskuma sajūtu. Domāju, ka īsmetrāžas filma noteikti būtu pelnījusi garāku formātu, jo straujās beigas skatītājam, kas gandrīz iejuties kā trešais pāra attiecībās, rada negaidīti pienākušas šķiršanās sajūtu.

Režisores Ilzdzes Felsbergas mitololoģiskās komēdijas “Kur saulīte nakti guļ?” darbība risinās pelēkbrūnā korporatīvā pasaulē, kurā ar tautas dziesmu tiek atdzīvināts printeris, budžeta samazināšanai nepieciešami dažādi maģiski rituāli kā bluķa vilkšana vai melnā upurgaiļa nokaušana, bet darba intervijā jāprot atbildēt uz tādiem jautājumiem kā “cik ūdens Daugavā?”, “cik zvaigžņu debesīs?” un “kur saulīte nakti guļ?”. Filmā piedalās plašs aktieru kolektīvs – Āris Matesovičs, Ivars Krasts, Mārcis Lācis, Anita Sproģe, Jānis Grūtups, Līga Paulīne Saija, Rūdolfs Apse, u.c. Scenārija autori Ildze Felsberga un Dāvis Landorfs caur ikdienišķo ofisa darbinieku ikdienu tiecas izcelt latviešos apslēpto etnogrāfiskā mantojuma pusi, uzdodot jautājumu, vai tā var palīdzēt izdzīvot mūsdienu birokrātiskajā pasaulē. Operatora Emīla Spunģa fiksētie kadri rada glezniecisku iespaidu. Tajos vērojams statiskums un simetrija, kas izceļ korporatīvās pasaules vienveidību.

Filmas “žļurga” režisors un scenārija autors ir Jēvars Šokāns. Zem šī pseidonīma slēpjas filmas operatora Aivara Šaicāna un montāžas režisora Jēkaba Okonova tandēms, kas filmā attēlojis divu nejauši satikušos puišu centienus piešķirt dzīvīgumu un krāsas Rīgas pelēkajai žļurgai. Noskaņu izceļ kadru pelēcīgais krāsojums. Pilsētas portretā iezīmētas kolorītākās Rīgas vietas – Centrāltirgus, centrs, jauniešu iecienīti bāri, mikrorajoni, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un pat septītais tramvajs. Abu puišu lomās iejutušies Kārlis Dzintars Zahovskis un Dāvis Suharevskis. Filmā aizraujoši atklāta piederības sajūtas un uzticības tēma. Kārļa atveidotais jaunietis visdrošāk jūtas uz ielas, kur intervē Centrāltirgus apkārtnē sastopamus svešiniekus un lūdz tos iedziedāt savus vārdus mikrofonā. Tomēr, atrodoties vienaudžu starpā bārā “Bolderāja”, viņu pārņem vientulības un neiederības sajūta, kas rada kontrastu ar brīvību, ko viņš iepriekš izjuta, intervējot tikpat svešus cilvēkus. Filmas fragmentārisms izceļ tās mozaīkai līdzīgo stāsta struktūru un darbības personu domāšanas veidu, kurā šķietami nesavienojamās daļas saplūst, radot emocionāli daudzslāņainu pieredzi.

Arnis Kalniņš ir dokumentālās īsfilmas “Vērotājs” režisors, scenārija autors, operators un montāžas režisors. Filma ne vien izgaismo fotogrāfa Jura Kalniņa māksliniecisko ceļu, bet arī atklāj plašākas pārdomas par brīvību un ierobežojumiem dažādos laikmetos. Īpašu vietu fotomākslinieka daiļradē ieņem aerofotogrāfijas virziens, kurā fotogrāfijas tiek uzņemtas no gaisa balona, helikoptera un lidmašīnas. Filmas skaudrums izpaužas ainā, kurā fotogrāfs, lidinot dronu pie Dailes teātra, stāsta, ka padomju laikā ar aerofotogrāfiju nodarboties bija aizliegts. Taču nākamajā brīdī notikumi iegūst ironisku pagriezienu, jo notikuma vietā ierodas valsts policija, kas apšauba drona lidināšanas likumību, radot tiešu paralēli ar pagātni. Filmas novērojošie kadri, kas saistās dokumentalitāti, atrodas kombinācijā ar inscenētiem un performatīviem elementiem, kuri izceļ vienlaikus gan filmas veidotāja, gan fotogrāfa Jura Kalniņa radošo rotaļīgumu. Iedarbīga šķiet aina, kurā mākslinieks redzams, sēžam vannā, mazgādams savas fotogrāfijas, jo tā simboliski atklāj viņa radošo procesu kā intīmu, gandrīz rituālu darbību. Arnim Kalniņam izdevies atrast veiksmīgu līdzsvaru starp dokumentalitāti un mākslinieciskumu.

Turpinājums sekos