Garīgā vingrošana

Berlīnes teātra dienasgrāmata. II daļa

Dzīvojot Berlīnē, kur katru dienu var izvēlēties kādu izrādi no neizsīkstošās teātra jūras, šķiet grēks šo iespēju neizmantot. Nemitīga apzināta, analizējoša izrāžu skatīšanās kļūst par garīgo vingrošanu, pārbaudot koncentrēšanās spējas un prasmi uzķert, ieraudzīt un iedzīvoties dažādu režisoru skatuves valodās.

Viens no biežāk izmantotajiem paņēmieniem ir dekonstrukcija, tiesa, Vācijā tas nav nekas jauns – jau Hanss-Tīss Lēmans (Hans-Thies Lehmann), rakstot par postdramatisko teātri, pētīja veidus, kā teātris ritmu, toni, klusumu un pauzes izceļ pāri teksta literārajai nozīmei. Tā arī aktieri, piemēram, Ulriha Rašes (Ulrich Rasche) izrādēs kļuvuši par lielas mašīnas detaļām, funkciju izpildītājiem; personīgās lomas izstrāde ir otršķirīga. Izrāžu lietderība tiek vērtēta, lūkojoties uz kopīgo labumu caur stimuliem, kas noved pie kultūras, kurā tiek atzīmēti transseksuālisma, feminisma, sociālās integrācijas, daudzveidības, vides, iekļaušanas, klimata pārmaiņu u.c. jautājumi. Sociāli aktīvs teātris rada sociāli aktīvu sabiedrību vai arī otrādi (kas bija pirmais – vista vai ola?).

“RCE” (“Attālināta koda izpilde”)

Teātrī “Berlīnes ansamblīs” (Berliner Ensamble) šajā pavasarī pirmizrādi piedzīvojusi Sibillas Bergas distopiskā 695 lappušu garā romāna “RCE” skatuves versija, ko uzvedis režisors Kajs Foges (Kay Voges). Režisors ir pieredzes bagāts, saņēmis neskaitāmus apbalvojumus un šobrīd ir Vīnes Volkstheater mākslinieciskais vadītājs. Šī ir triloģijas otrā daļa; pirmo (“GRM Brainfuck”) 2021. gadā Diseldorfas Theater der Welt uzvedis Sebastians Nīblings (Sebastian Nübling).

Futūristiskā mūsu pasaules versijā neliela hakeru grupa mēģina risināt kapitālisma radītās problēmas, izmantojot interneta spēku. “RCE” ir arī mūzikls, balstīts elektroniskās mūzikas ritmos. “Izdejosim revolūciju!” dzied izrādes varoņi. Tomijs Finke (Tommy Finke) izrādei uzrakstījis 27 (!) skaņdarbus, kas izdoti albumā. Katru dziesmu papildina atjautīga horeogrāfija, ļaujot noticēt, ka atrodamies ne pārāk tālā nākotnē, kurā daļa aktieru ķermeņa ir automatizēta un robotizēta.

Daniela Roskampa (Daniel Roskamp) veidotā scenogrāfija ir iespaidīga – uz skatuves atrodas šūna, kas līdzinās kosmosa kuģim, kurā iestrādātas lūkas un ekrāni aiz tās un visapkārt tai. Par video materiālu Andreas Šūmaheres (Andrea Schumaher) vadībā atbildīgs mākslīgais intelekts un desmit dažādi digitālie mākslinieki. Krāsainie attēli nomaina cits citu tik zibenīgi, kā pierasts scrollot jeb tīt Instagram un citu sociālo vietņu neskaitāmos video (reels). Rodas ilūzija par internetu kā fizisku vietu. Kā izrādās, arī zinātnisko fantastiku iespējams veiksmīgi pārnest uz teātra skatuvi.

Vāciešiem ļoti patīk protesti, to var manīt jau pilsētvidē, kur tādi notiek ik nedēļu, tāpat kā elektroniskā mūzika, tāpēc skaidrs, kādēļ izrāde ir izpirkta un beidzas ar stāvovācijām. Stāsts ir iedarbīgi biedējošs, jo ir tiešā veidā saistīts ar realitāti. Problēmas nav izdomātas, tikvien kā viegli pārspīlētas – vides krīze, nabadzība, pasaules ekonomiskā vara pāris biljonāru rokās. Režisoram izdevies iedzīvināt vieglu un atsvaidzinošu skatījumu uz nopietnām tēmām, kas uzjunda jautājumus un nesniedz uz tiem atbildes – ja mēs tās zinātu, tad jau šīs problēmas vairs nebūtu aktuālas.

“Izšķīlies ansamblis”

2007. gadā Mamela Niamza (Mamela Nyamza), dejotāja un horeogrāfe no Dienvidāfrikas, radīja autobiogrāfisku monoizrādi “Izšķīlies” (Hatched), kas guva lielu rezonansi un kļuva par spēcīgu viņas karjeras atspēriena punktu. Šīgada jūnijā Berlīnes Hebbel am Ufer teātrī bija skatāma jauna izrādes versija “Izšķīlies ansamblis” (Hatched Ensemble).

“Izšķīlies ansamblis” sastāv no desmit dejotājiem, operdziedātājas un mūziķa, kas pārvalda dažādus tradicionālos afrikāņu mūzikas instrumentus. Viņi reflektē par dejas vēsturi un dažādajām kulturālajām apropriācijām, izvaicājot “normālo” un transformējot ikdienišķas darbības dejā. Baletdejotāji iesāk izrādi, klasiskās mūzikas pavadībā puantēs lēnām virzoties pāri skatuvei, repetitīvi atkārtojot skaņdarbu un darbību. Palēnām gan kustību kvalitāte, gan mūzika zaudē klasiskās dejas iezīmes un savienojas ar Āfrikas tradicionālo mūziku un deju, kļūstot arvien enerģiskāka un aizraujošāka.

Vizuālais efekts ieintriģē, jo kostīmos ir izmantoti minimāli, ikdienā pieejami līdzekļi. Mamela Niamza kopā ar Bhungani Mehlomakulu tos veidojušas, stiprinot knaģus baleta tutu svārkos, kas, ķermeņiem kustoties, rada unikālu audiālo pieredzi. Uz skatuves ir arī vesels miniatūrais ciemats, kas pārvietojas līdzi dejotājiem (vējdzirnavas un dažādi mājlopi), un tiek izmantota spēcīga krāsu simbolika. Daudz baltā – tīrā un šķīstā, kas mijas ar sarkano – asinis, dzīvība, mīlestība, naids, kaislības, brīdinājums par briesmām, saukšana cīņā.

Iestudējums ir kā svarīgs manifests dažādu kultūru līdzāspastāvēšanai. Šajā gadījumā – vienā ķermenī. Tumšādainie dejotāji baleta pasaulē ilgstoši ir jutušies sveši un neiederīgi, un izrāde ir pierādījums, ka dažādu pasauļu savienošanās var sniegt vērtīgas inovācijas. Enerģija, dzīvesprieks un vitalitāte, kas sastopama Dienvidāfrikas tradicionālajā kultūrā, mums ir sveša, un tā iedvesmo pieredzēt dzīvi ar lielāku sparu.

“Māsas!”

2023. gada Theatertreffen programmā tika iekļauta režisores Izabelles Redfernas (Isabelle Redfern) izrāde “Māsas!” (Sistas!), kas iestudēta pēc Antona Čehova “Trīs māsu” motīviem. Čehova darbā māsas alkst tikt uz Maskavu, šajā skatuves versijā – uz Ameriku. Darba norises laiks pārcelts aptuveni simts gadus pēc oriģināla, uz 20. gadsimta 90. gadu amerikāņu militāro bāzi Berlīnē. Šo īpatnējo situāciju scenogrāfiski iezīmē vēsturisku foto projekcijas. Autore Golda Bartone (Golda Barton) pārrakstījusi vēl vienu lugas aspektu – māsu tēvs nav miris; viņš atgriežas Berlīnē pēc daudzu gadu prombūtnes apciemot meitas, kuras pametis.

Citādi – tēma par vidusšķiras garlaicības māktu sieviešu problēmām bija aktuāla gan 20. gadsimta sākumā, gan deviņdesmitajos, gan tagad. Teksts, īpatnējs hibrīds starp Čehovu un jauno autordarbu, ir saglabājis iedarbīgos, dziļos cilvēku vērojumus. Līdzjūtība un ironija koeksistē māsu lomu atveidotāju tēlojumos. Jāatzīmē, ka arī pati režisore tēlo vienu no māsām. Interesanta izvēle, kas viegli var kļūt neveiksmīga (grūti pildīt divas funkcijas vienlaikus), taču šoreiz problēmas nav radījusi. Šis ir viens no nedaudzajiem Berlīnē redzētajiem darbiem, kura kvalitāte balstās aktierdarbos. Īpaši spēcīgu sniegumu parāda aktrise ar pseidonīmu MING, kura izrādē ir arī mūzikas autore; skatītāji pēc saviļņojoša monologa aplaudē izrādes vidū. Aktrišu dažādā etniskā piederība paver vēl vienu plašu tēmu un nozīmes slāni – ikdienu, ko Berlīnes multikulturālajā vidē piedzīvo imigranti.

Sapņi tiek celti un brūk Lani Tran-Duka (Lani Tran-Duc) scenogrāfijā – mīkstā salonistabā, kurā zem dārgā paklāja, kas tiek nemitīgi sūkts ar putekļusūcēju, slēpjas nepiepildītās ilgas. Istabas vidū ir mīksts pacēlums, tāds kā augonis. Ir interesanti vērot dažādos māsu raksturus, mēģinot tikt galā ar dzīves piedāvātajiem stūrakmeņiem, un iestudējumā ir daudz berlīniešiem domāto lieldienu olu – vecākā māsa sūdzas par “sūdīgo dzīvi Zēlendorfā”, bet tiek mierināta, ka dzīvoklim Prenzlauer Berg rajonā arī nav ne vainas. Kontekstam – Zēlendorfa primāri ir turīgu privātmāju rajons, Rīgā tā būt Ķīpsala vai Mežaparks; Prenzlauer Berg – Skanste, piemēram. Kopumā izrāde ir neparasts darbs Berlīnei, kuras tēmu slāņi piedāvā labu augsni, lai raktos dziļāk.

“DZIŅA PĒC NĀVES – VISS, KO VISI JEBKAD IR DARĪJUŠI”

Bendžamins Abels Meirhaeghe ir jauns vārds režijas lauciņā – viņš 2018. gadā pabeidzis Nīderlandes performatīvo mākslu institūtu Toneelacademie Maastricht un 2023. gada nogalē Volksbühne am Rosa-Luxemburg-Platz iestudējis izrādi “DZIŅA PĒC NĀVES – VISS, KO VISI JEBKAD IR DARĪJUŠI” (DEATH DRIVE – EVERYTHING EVERYONE EVER DID). Režisors par sevi raksta, ka teātrī nemeklē stilu sadursmi, bet gan savienošanos, veidojot sarunu starp pagātni un tagadni.

Bang. Jau pirms izrādes sākuma zālē skan dzīvā orķestra mūzika, un pirmo rindu aizņēmuši skeleti. Viss sākas ar komētu un sprādzienu. Lielo sprādzienu, procesu, kurā no niecīga ultrablīva objekta izveidojās Visums, kādu to pazīstam. Uzreiz pēc tam parādās Ādams un Ādams – divi aktieri, kas iepliķē viens otra kailos dibenus un ļaujas necenzētai seksuālai pieredzei uz lielās, tukšās skatuves, aktu pabeidzot ar lielas olas atripināšanu. No tās izveļas vēl četri mazās sabiedrības locekļi. Tas, kas seko pēc tam, ir kokteilis ar visu, ko visi jebkad ir darījuši, kā izrādes nosaukums saka priekšā. Citējot kādu no izrādes tekstiem par cilvēku, kurš ļoti vēlējās aiziet līdz ceļa galam un ieraudzīt, kas tur ir: “Ceļš ved uz neko, tikai čupu ar truša izkārnījumiem. Nav pat truša, palikuši tikai izkārnījumi.”

Iestudējums aplūko arī teātra fenomenu – tā ir izrāde par izrādēm. Enerģiski piesātinātas ainas beidzas ar to, ka aktieri cits citu samīļo vai paziņo, ka tagad ir piekusuši, ātri pārģērbjas un pamet skatuvi pa skatītāju durvīm, sakot: “Paldies, man šodien pietika, atā!” Brīžiem uz skatuves notiekošās darbības ir pārlieku haotiskas un sāk kļūt par kiču, bet lielajā ainu kopumā dažas vērtējamas kā izcilas. Piemēram, tiek izspēlēts tēlains scenogrāfiski horeogrāfisks bībeliskais pasaules radīšanas stāsts, kurā Dievs ir gluži cilvēcisks, viņa izvēles un emocijas pavisam nekārtīgas, juceklīgas. Viņš dejo cauri skatuvei, kurā augšā un lejās laižas dažādi auduma pasaules slāņi – debesis, zeme, ūdens. Apzinoties savu nepārliecību par notiekošo, viņš izplūst asarās un pamet skatuvi, un tad nāk grēku plūdi. Vairākas minūtes, kurās uz skatuves neviena nav. Tikai lietus, kas aizskalo visu, kas bijis, “notīra paleti”.

Labu režisoru burvība slēpjas spējā izgaismot gan skaisto, gan nepareizo cilvēcē; kļūdaino, salauzto, nesaprasto. Pārfrāzējot Andreju Tarkovski, ir skaidrs, ka māksla nevienam neko nevar iemācīt, galu galā – četru tūkstošu gadu laikā cilvēce neko nav iemācījusies. Ja mēs būtu spējīgi mācīties no mākslas pieredzēm un mainīties saskaņā ar tās ideāliem, tad mēs visi būtu kļuvuši par eņģeļiem. Savukārt māksla ir spējīga, izmantojot šoku un katarsi, padarīt cilvēka dvēseli jutīgāku pret labo. Nevienam nevar iemācīt būt labam, bet māksla spēj dot ēdienu dvēselei, impulsu fiziskam skaidrības mirklim.

 

Berlīnes teātra dienasgrāmatas I daļa lasāma šeit