Kas slēpjas igauņa dvēselē?

Piezīmes par “Tartu 2024” Eiropas kultūras galvaspilsētas teātra programmu

Sena Austrumu gudrība vēsta: gribi satikt sevi, dodies ceļā. Tāpēc vasaras sākumā atsaucos uzaicinājumam apskatīt “Tartu 2024” teātra programmu. Baltijas teātra procesi šobrīd kļūst aizvien ciešāk sasaistīti, kaimiņiem “mainoties” ar māksliniekiem, bet man, jāatzīstas, par igauņiem priekšstats veidojies salīdzinoši pasen un festivālu kontekstā, kas ir specifiska teātra joma. Tāpēc – kaut kur jau jāsāk, un es ceļā posos ar interesi. Un neticēsiet – ieraudzīju igauņus tādus, kādus iepriekš nebiju redzējusi.

Bet vispirms daži vārdi par kontekstu. Tartu šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, lai arī pilsētā to īsti just nevar – ceru, neapvainošu namatēvus, atklājot, ka kultūras piedāvājums tur ir diezgan nabadzīgs. Bet tas ir konceptuāls lēmums, jo Tartu īsteno jaunu filozofiju, proti, pasākumi ir izkliedēti visā Dienvidigaunijas reģionā. Vai tas palīdz tūrismam, ne man spriest, bet Tartu vienmēr ir bijis populārs galamērķis, un šis koncepts pavērš fokusu no iebraucējiem uz pastāvīgajiem iedzīvotājiem, centrā liekot kopienas un to dzīves kvalitāti. Tā lielākoties nav māksla, kas žilbina ar vērienu un cenšas atstāt iespaidu uz pasauli; drīzāk tie ir projekti, kas attīsta jau esošo tīklu un cer iedēstīt sēklas nākotnei.

“Tartu 2024” tēma ir Arts of Survival – “Izdzīvošanas mākslas”, un igauņiem tas nozīmē jautājumu par dabas un tehnoloģiju mijiedarbi. Ko šodien nozīmē “labi dzīvot”? Ko tas nozīmēs rīt? Festivāla programmas buklets ir piepildīts ar manifestiem, un rīkotājiem ir pārliecība – šie teksti (nu, un māksla, protams) izmainīs pasauli. Un caur šo prizmu, protams, jāskatās arī viesim, kurš uzaicināts iepazīties ar atlasītu programmas daļu. Teātra festivālā ir maz, bet vismaz viena no divām izrādēm, par ko mazliet uzrakstīšu, ir starp centrālajiem pasākumiem. Lai cik vilinoša iebraucējam liekas japāņu mākslinieka Širo Takatani (viņam pēc kāda laika atgriežoties pie zīmola Dumb Type) jaunā iestudējuma “Tangenss” (Tangent) Eiropas pirmizrāde, skaidrs, ka igauņiem pašiem daudz vairāk nozīmē Igaunijas Drāmas teātra jauniestudējums “Naudas zeme” (oriģinālval. Rahamaa, angļu nos. Buisness as Usual). Es tiecos viņiem piekrist, pat ja abu iestudējumu saattiecinājums, liekas, labi parāda, kā igauņi sevi redz pasaulē.

“Tangenss”

“Tangenss” pieder nedaudzajiem “Tartu 2024” programmas notikumiem, kas vairāk vērsti uz ārpusi – ir skaidrs, ka citos apstākļos diez vai Kanuti Gildi Saal līdzproducētu šāda līmeņa iestudējumu, preses brīfingā žēlojoties (īstenībā jau lepojoties), ka maz ticama izrādes atgriešanās Igaunijā, jo tā sāk ceļu pa pasaules festivāliem. Širo Takatani (Shiro Takatani) ir multimediāls mākslinieks, kura CV skaļākie ieraksti ir saistīti ar MoMA, Pompidū centru, Japānas pārstāvniecību Venēcijas biennālē, kaut arī šis nav viņa pirmais teātra produkts. Bet vēl skaļāks droši vien ir komponista Riuiči Sakamoto (Ryuichi Sakamoto) vārds – pērn mūžībā aizgājušais Sakamoto bija ne tikai elektroniskās mūzikas pionieris, bet aktīvi strādāja arī kino industrijā, nopelnot kā Grammy, tā Oskaru, par BAFTA un diviem “Zelta  globusiem” nerunājot.

“Tangenss” ir “Tartu 2024” ļoti piemērots iestudējums. Takatani izrādes pieteikumā raksta, ka strādā ar telpas liminalitātes jautājumiem, respektīvi, to, kas telpā/ kultūrā atrodas starp. Uz sliekšņa. Neparastais parastajā. Maģija. Ja nu neatceraties no skolas laika – tieši tas arī ir tangenss: attiecības starp katetēm trijstūrī; un, mazliet pieliekot iztēli, tā var iztēloties arī laikmetīgo kultūru – kā balansu starp dabu un tehnoloģijām. Teātra valodā runājot, “Tangesu” gan var raksturot arī mazāk poētiskiem vārdiem: iestudējums visai stipri atgādina Robēra Lepāža darbus.

“Tangensa” centrā ir viena izpildītāja Miju Hosoi (Miyu Hosoi) un viņas darbs ar priekšmetiem. Uz skatuves novietota milzīga plāksne, kas kalpo par galdu un uz kuras izkārtoti trauki, grāmatas, smiltis, akmeņi. Pāri spēles telpai uzbūvēts loks, pār kuru “braukā” kamera un prožektori, filmējot un izgaismojot notiekošo neparastos leņķos. Tas ir kā saules ritējums, bet, kad prožektora spocīgā baltā gaisma sāk atpakaļceļu pa loku, skatuve piepildās ar ēnām, kādas pierasts redzēt dokumentālos kadros par Mēness ainavām. Prožektori, starp citu, ir veci – izrādes producents stāsta, ka tie īpaši meklēti pa Igaunijas teātru noliktavām, jo modernās ēkas pamatā strādā ar LED gaismām. Tas nu gan nav ilgtspējīgi, viņš iesmejas, bet ko tu padarīsi – mākslinieki grib strādāt ar tādām.

Izrāde būtībā ir audiovizuāla meditācija. Skaista, atmosfēriska mūzika, estētiskas, metaforiski bagātas bildes, bet nekāda stāsta. Tas ļauj apziņai aizplūst savos ceļos, un droši vien ieguvums no izrādes katram skatītājam ir ļoti individuāls. Man kā kritiķei, nenoliegšu, traucēja visādi tehniski negludumi, kas no brīnuma ilūzijas pa laikam sita laukā, un es tā arī nesaprotu – varbūt tik acīmredzamās problēmas bija īpaši paredzētas un nesa kādu vēstījumu? Ja tā, tad man to neizdevās uztvert, paliekot līmenī, kur tu skaidri ieraugi nesinhronās darbības starp dejotāju un kameru (vajadzētu būt “dzīvam” kadram, bet tas ir iepriekš ierakstīts), nesakritību starp kustību un mūziku (šķiet, vajadzētu radīt iespaidu, ka mūzikas trokšņi skan “dzīvajā”, aktrisei manipulējot ar dažādām lietām, bet realitātē fonogrammas lietojums ir acīmredzams). Jāatzīst, šī pieredze mulsina. Šāda līmeņa mākslinieku darbs ļautu gaidīt reālu tehnoloģiju un dabas mijiedarbību mākslas darbā, nevis tās imitāciju. Turklāt tehnoloģiskie aspekti šoreiz likās vienkārši un nenostrādāti; var jau būt, ka kaut kas no iestudējuma sarežģītības vienkārši “nenolasījās”.

[C]Bet interesantākais, man liekas, tomēr ir jautājums – kāpēc Takatani ir Tartu? Saikne ir acīmredzama – tā ir dabas un tehnoloģijas mijiedarbe, pat ja šoreiz ne īsti iestudējumā, tad caur mākslinieka biogrāfijas nospiedumu noteikti.[C2]

Japāna ir ārkārtēji tehnoloģiska kultūra, un tieši šī iemesla dēļ tā interesējas par “neskarto” dabu, ko mēs un igauņi bieži redzam tūrisma trendos. Igaunija savukārt ir otrā skalas galā – mārketējot sevi kā Ziemeļu dabas paradīzi, viņu ambīcija tomēr nepārprotami ir iekļauties globālajos procesos to jaunākajās izpausmēs, vai nu tā būtu teātra māksla, vai tehnoloģiju attīstība.

Šādā nozīmē “Tangenss” man sasaistījies ar citu “Tartu 2024” mākslas pieredzi – jau atceļā netālu no Otepes apskatīto brīvdabas galeriju Maajaam. Latviešiem igauņu (ar starptautisku vērienu) konceptuālā māksla divdesmit hektāru platībā, aptverot mežus, pļavas, purvus, pat nelielu dīķi un upīti, droši vien vislabāk izskaidrojama ar paralēli – tā ir mūsu “Savvaļa”. Ja ir mazliet laika un ja izdodas sarunāt gidu (konceptuālai mākslai interesantāki ir ideja, ne izpildījums), sirsnīgi iesaku. Bet par viņiem “Tangensa” sakarā iedomājos divu iemeslu pēc. Vispirms – tas ir nosaukums. Maajaam igauņu valodā nozīmējot “bāzes stacija”; tāda bāzes stacija, kas nepieciešama katram satelītam, kurš palaists orbītā, lai tas spētu sazināties ar Zemi. Saziņa ar Zemi šeit ir vissvarīgākā – vējš nosaka, ko dzirdēsiet radiostacijā pļavas vidū; elektrība darbina piepūšamus koku stumbrus, kas ceļas un saplok izcirtumā, veidojot imagināru ainavu; mūzika rodas, reaģējot uz saules staru intensitāti un mākoņu kustību. Bet skaidrs, ka dabu šeit īpaši izceļ (arī saglabā) tieši tehnoloģijas. Tas ir trausls balanss, ko, man liekas, lieliski iemieso cits “eksponāts” – vientuļš robots, kura uzdevums ir sameklēt adatu siena kaudzē…  Bezgala skumjš.

Bet visvairāk Maajaam man iepatikās, lūk, kas. Viens no Wild Bits (“Savvaļas gabalu”) projektiem (tā sauc Maajaam dalību “Tartu 2024”) šogad paredzēja svētā meža klonēšanu. Igauņiem, līdzīgi kā mums, ir visādas dabas svētvietas – koki, ūdeņi, pakalni; un mākslinieki bija paredzējuši ievākt audu paraugus no svētajiem kokiem, apstrādāt un ieniedrot Maajaam teritorijā, veidojot jaunu svētvietu. Bet no klonēšanas nekas nesanāca; tehnoloģija “nenostrādāja”. Svētumu, izrādās, klonēt nav iespējams, un man tas nez kāpēc ļoti patīk. Tas ir tāpat kā “Tangensā”, kur nākas ieraudzīt, ka sacensībā “daba – tehnoloģija” pēdējai tomēr ne viss ir iespējams.

“Naudas zeme”  (Business as Usual)

Bet galvenais “Tartu 2024” programmas notikums man izlēca no negaidīta stūra.

Lielākoties kritiķi diezgan brīvi var ignorēt to, ko par saviem darbiem stāsta mākslinieki. Tas, protams, ir interesanti, bet svarīgāks jau ir pats iestudējums, kas bieži atšķiras no ieceres. Tomēr gadījumos, kad kritiķis ir ārpus savas kultūras – izvēļu nav… Un režisora Hendrika Tomperes juniora (Hendrik Toompere) Igaunijas Drāmas teātrī iestudētā “Naudas zeme” ierāmējums divu dienu laikā padarīja mani gandrīz vai traku.

Sākas viss ar sižetu. Tomperes iestudējums veidots par Igaunijas naudas atmazgāšanas skandālu – caur Danske bank Igaunijas filiāli nesenā vēsturē tika atmazgāti pēc aplēsēm ap 230 miljardi no Krievijas nākušu dolāru. Nekā tāda, ko mēs Latvijā neatpazītu. Bet mana uzmanība aizķērās pie negaidīta aspekta – proti, igauņu uzcītīgi atkārtotā, cik unikāla ir šī situācija un cik ļoti viņu sabiedrību un tātad arī teātra publiku šis skandāls satricināja un joprojām satrauc. Sauciet mani par cinisku, bet tam grūti noticēt; un laiku starp preses brīfingu un izrādi es pavadīju pārdomās, kā ir: vai igauņi tiešām ir tik naivi, noticējuši paši savai propagandai, vai arī vienkārši, atvainosiet tiešu valodu, “lej”. Joka pēc piebildīšu, ka ar somu kolēģiem pie vīna glāzes ļoti labi varējām vienoties, ka mūsu publikas uzskatītu un justu citādi. Man liekas, ka mēs sapratām – tātad notiek tas, par ko mēs arī domājām, ka tas notiek. Savukārt somi saka – viņējie būtu apvainoti, ka kāds izgudrojis shēmu, ko viņi nav izdomājuši, un tā nopelnījis vairāk.

To, ka igauņi (vismaz festivāla rīkotāju līmenī) šī skandāla morālās puses patiesi ņem ļoti nopietni, nav pamata apšaubīt. Izrādi Tartu pavada semināru cikli par naudas atmazgāšanas kaitīgumu, žurnālistu vadītas diskusijas, pat saruna ar Magņitska fonda pārstāvjiem. Un tas viss ir vietā un saprotami; tikai izrāde gan ir par ko citu.

“Naudas zeme” ir veidota, balstoties reālās intervijās ar bankas darbiniekiem, kas atmazgāšanā bija iesaistīti, kaut arī dramatiskās loģikas dēļ tēli un motīvi ir arī pārveidoti. Tāpēc stāsts it kā ir par vienu varoni – puisi no panabadzīgas Tartu ģimenes, kas veiksmi dzīvē identificē kā finansiālu labklājību un tās vārdā gatavs uz visu. Izmantojot sakarus – drusku vecāku tādas pašas biogrāfijas paziņu –, viņš nokļūst bankā, un – sākas stāsts par veselas paaudzes ceļu pretī gaišajai nākotnei.

Stāsts, patiesību sakot, ne ar ko nepārsteidz; tam ir pat visai konkrēti priekšgājēji. Teātris atsaucas uz Stefano Massini lugu par brāļiem Lēmaniem (Lehman Brothers), kas Igaunijas Drāmas teātrī bijusi iestudēta iepriekš; nepārprotami, ka ietekmes avots ir “Volstrītas vilks”. Estētika latvieša acij arī ir ārkārtēji pazīstama – iztēlojieties Dailes teātra lielo zāli Jura Žagara un Viestura Kairiša vadības laikā, un jums viss būs skaidrs. Kameras, pietuvinājumi, ekrāni, konteinertipa dekorācijas – lai kā kritiķi īgtu, ka idejas vecas, tas acīmredzot ir reģiona trends, un arī igauņu publikai ļoti patīk. Tiesa, Tompere ierastos paņēmienus izmantojis drusku svaigāk – gan tāpēc, ka izrāde notiek pielāgotās izbijušas fabrikas telpās un līdz ar to piedāvā ļoti daudzveidīgas faktūras, gan tāpēc, ka iestudējuma muzikālo pusi nodrošina “dzīvs” džeza ansamblis Marijas Faustas vadībā. Turklāt – ne tikai izcili spēlējot, bet arī saspēlējoties ar aktieriem, nodrošinot ritmu, izrādes kustību, vitalitāti.

Izrāde ir ļoti labs skatuves darbs, ko, cerams, teātris vēl rādīs, un, ja jums izkrīt loze to skatīties, visticamāk, nebūsiet vīlušies. Spoži, izklaidējoši, interesanti, tā, ka pat netraucē drusku “ievilktās” beigas, kamēr dramaturgs “savelk galus”, lai pabeigtu stāstu uz didaktiskas nots. Bet igauņiem tas patiešām laikam nozīmē ko vairāk, un man liekas, es sapratu, kāpēc.

Nezinu, kāda iemesla pēc, bet jau pirmajā cēlienā mani pārņēma sajūta, ka enerģijas ziņā esmu redzējusi ko visai līdzīgu Latvijā. Un sapratu arī ko – galvenās lomas atveidotājs Tonis Nīnemets (Tõnis Niinemets) man ļoti atgādināja to, ko Marjus Ivaškeviča “Izraidītajos” Dailes teātrī spēlēja Dainis Grūbe un Juris Žagars. Un īstenībā, man liekas, par to arī ir Tomperes izrāde – par satikšanos ar lielo pasauli.

Detaļas, protams, ir ļoti atšķirīgas. Mēs, tāpat kā lietuvieši, ar Eiropu saskārāmies pirmām kārtām kā viesstrādnieki, kamēr mūsu baņķieri nāk no pavisam citiem slāņiem un pieredzēm. Te nu man atliek ticēt igauņu māksliniekiem uz vārda, ja viņi saka, ka Igaunijā tieši Danske bank ir mazā cilvēka stāsts… Izrādes uzvarošā, gavilējošā intonācija, varoņiem pārvarot nepārvaramo un pierādot sevi kā izcilībām, pirmās daļas izskaņā pāraugusi sašutumā, sāpēs, pazemojuma sajūtā, ko varētu kopsavilkt sekojoši: mums likās, ka mēs izmantojam Eiropu, bet izrādījās, ka Eiropa izmantoja mūs… To, ka Igaunijas filiāle ar saviem darījumiem pasaules krīzes laikā izglāba ne tikai mātes banku, bet varbūt pat Dānijas ekonomiku, bet tika izmesta mēslainē, dzirdēsiet ne reizi vien. Zālē īsu brīdi valda klusums, tad stāvovācijas gandrīz nones jumtu.

Nu ko, Igaunija! Laipni lūdzam pieaugušo pasaulē!