Ir labi zināt, kad tā asara noritēs

Intervija ar Valmieras teātra aktieri Kārli Freimani

Kārlis Freimanis (1983) 2009. gadā beidzis Dailes teātra studiju, kādu laiku tur arī strādājis, bet kopš 2012. gada piedalās Valmieras teātra izrādēs. Trīs reizes viņš ticis nominēts par otrā plāna lomām – 2016./17. gada sezonā par Uļitas Karpovnas lomu izrādē “Muiža kaņepēs”, 2021./22. gada sezonā – par Ivo lomu izrādē “Mēs, roks, sekss un PSRS”, bet 2022./23. gada sezonā – par Ezras Menona lomu izrādē “Sēras piestāv Elektrai”. Šī pavasara pirmizrādei “Tu saki?” Ineses Mičules režijā Kārlis Freimanis pieteikts kā dramatizējuma autors.

Mēs kaut kā palaidām garām, ka jums decembrī bija apaļa jubileja, lai gan saka jau, ka 40 gadus nesvin.

Es svinēju ar ģimeni un draugiem.

Vai savos 40 gados jūs varat teikt, ka Valmieras teātra štatā jūtaties stabili?

Nezinu, es laikam par to nedomāju. Noteikti stabilāk nekā pirms kāda laika. Valmierā esmu kādus desmit vienpadsmit gadus, pirmais posms bija seši gadi ārštatā. Tas noteikti nekādu stabilitāti vai drošību neradīja.

Kāda ir optimālā slodze, lai aktieris teiktu, ka nav pārstrādājies, bet nav arī nogarlaikojies? Cik vakarus mēnesī?

Es neesmu nekad nospēlējis 30 vakarus, vidēji tās ir 10 – 15 izrādes mēnesī. Tas ir atkarīgs no izrādes, cik enerģijas tā prasa. Bieži vien ir pat mazāk, bet, ja visas brīvdienas ir aizņemtas, tik un tā ir sajūta, ka esi prom.

Mums Latvijā ir repertuāra teātri, bet, ja paskatāmies uz Lielbritāniju, tur trīs mēnešus spēlē vienu un to pašu nosaukumu, dažreiz pat divas reizes dienā. Vai esat domājis, kā būtu strādāt tādā režīmā?

Es bieži esmu domājis, diemžēl mums tas nav iespējams cilvēkresursu dēļ. Manuprāt, tas ir baigi okei – ir mēģinājumu process, “ģenerāļu” (ģenerālmēģinājumu – red.) process, tad kulminē pirmizrādē un aiziet repertuāra izrādes jeb rutīna. Un tad tā rutīna ir garajā distancē, tu nospēlē, tad tas beidzas, un tu ieguldies nākamajā projektā. Es tādu pieredzi noteikti gribētu izbaudīt, tas noteikti ir kaut kas citādāks.

Bet vai nav tā, ka rutīna pārņem un aktieris katru vakaru zina, kurā brīdī viņam tā asara noritēs?

Tas jau nav nekas slikts, manuprāt, tas ir ļoti labi, ja aktieris zina, kurā brīdī tā asara noritēs, viņš ir profesionālis. Ja viņam vienu vakaru norit, otru nenorit, bet trešajā viņš gārdz, tad viņš izmanto nepareizos instrumentus, un tas ir neprofesionāli. Ja tu profesionāli dari savu darbu, tad es neredzu problēmu. Tāda pati rutīna jau ir, ja spēlē izrādi, kas iestudēta pirms trim gadiem, drīzāk jau tad pēc pauzēm ir lielākas izmaiņas [spēles veidā].

Es vienkārši esmu dzirdējis, ka kāds aktieris saka: “Vai jūs domājat, ka ir viegli divas reizes dienā mirt?”  

Man ir prasīts, vai esmu gatavs spēlēt divas reizes kādas smagākas izrādes, teiksim, “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta” (2017, rež. Inese Mičule). Man grūti teikt, katram noteikti ir citādāk, kad sajūt grūtības – ja četras izrādes pēc kārtas, ir grūti, un, ja ir liela pauze, ir grūti. Aktierim vienmēr ir grūti.

Bet jūsu spēlētie raksturi ir cits par citu drūmāki. Acīmredzot režisori saskata jūsos spēju “celt” tādus diezgan “tumšus” varoņus.

Laikam manā ģīmī to saskata. Man personīgi tas neko nemaina, kādu psiholoģisko krāsu – tumšāku vai gaišāku – spēlēt. Tu tāpat esi konkrētos apstākļos, tu esi notikumā.

Ja tēls ir tāds kā Levijs “Jāzepā un viņa brāļos” (2023, rež. Inese Mičule) – protams, tas ir ļoti mūsdienīgs tēls, kad brālis ir gatavs nogalināt brāli, bet tur ir jāatrod sevī kāds klikšķis, lai jūs būtu iekšēji gatavs brāli mest bedrē, mest viņam virsū ērkšķu vainagu un, ja vajadzētu, arī nodurt?

Levija gadījumā katram ir sava taisnība, un aiz brāļu greizsirdības un ļaunuma slēpjas kaut kas vairāk. Es neattaisnoju Levija rīcību, bet es saprotu motīvus, kāpēc tas notiek. Ja tur tā ir uzrakstīts, tad tev sevī ir jāatrod visi argumenti un motivācija, kāpēc tas notiek, nevis kāpēc tas nevarētu notikt, ka tas ir pārāk nežēlīgi. Tā tur ir uzrakstīts.

Bet jums patiesībā ir sevi jānoved līdz tādai pakāpei, lai Jāzepam būtu bail jums pieiet klāt. Un arī skatītājam būtu bail.

Man jau arī ir interesanti lomu uztaisīt, lai tā būtu ticama. Protams, mēs esam rituālā, kur esam pieņēmuši spēles noteikumus, lai kaut ko sasniegtu.

Es tā saprotu, ka jūs neesat no tiem aktieriem, kas tik dziļi ieiet lomā, ka pēc tam nevar tikt ārā, jūs tomēr paļaujaties uz tehniku.

Man vienmēr ir paticis tas joks, ka, lai izietu no lomas, tajā ir jāieiet. Tā tas arī ir. Tāpēc vajag konkrētu tehniku, skaidru zīmējumu, kuru tu piepildi, padari dzīvu katru reizi. Tur ir kaut kas amatniecisks, bet tas nav slikti. Man patīk ievērot zīmējumu, mizanscēnas, man nepatīk, ja kāds kolēģis sāk “peldēt”.

Tās pieredzes laikam ir dažādas. Es ne pārāk sen biju Tallinā un satikos ar vienu viņu Krievu teātra (Igaunijas Krievu teātris Tallinā – red.) aktieri, kurš lepojās ar to, ka mēdz improvizēt un piespiest partneri reaģēt.

Aiz šīs improvizēšanas bieži vien slēpjas nespēja precīzi atkārtot. Kad tu atkārtojumu nevari piepildīt, tu meklē jaunus ceļus. Bet mans redzējums, kā strādāt pie lomas, ir mans, es netaisos nevienam uzspiest. Man sāk nepatikt, ja man tas traucē un kāds slēpjas aiz pseidoradošuma.

Spēlēt ļoti sarežģītas lomas ir arī zināmā mērā psihoterapija, kaut kāda savu negāciju “nospēlēšana” no sevis nost?

Zemapziņā droši vien ir. Vai es izmantoju to apzināti – noteikti nē, laikam tomēr es vairāk to uztveru kā godīgu darbu.

Bet, lai dabūtu atpakaļ pēc mēneša pauzes to pareizo sajūtu, teiksim, Ezras Menona lomai – vai ir kādi paņēmieni, kā jūs atkal tiekat lomā iekšā pēc lielas laika atstarpes?

Manuprāt, ir svarīgi, cik mēģinājumu procesā ieguldīts darbs. Man tas ir svarīgi. “Atmēģinot” izrādi, es bieži pat nezinu, kur ir eksemplārs, bet, kad izrādi noņem no repertuāra, manā galvā tā izdziest.

Mēs sarunājamies dienā, kad jūs braucat viesizrādē uz Ventspili. Izrāde mainās atkarībā no telpas – kā jūs ar to tiekat galā, kā jūs sev pakļaujat telpu? “Sēras piestāv Elektrai” (2023, rež. Inese Mičule) esat spēlējuši arī Dailes teātra Lielajā zālē.

Pirmais izbraukums to parāda. Parasti mēs visas mazās formas izrādes spēlējam Latvijas kultūras namos, kur ir vidējas vai lielās formas izmēra skatuves. Pirmajā izbraukumā tu saproti mizanscēnu nianses, runāšanas skaļumu, lai tu būtu organisks un dzirdams. Kā armijā saka, tu “piedzen ekipējumu” un strādā. Ar “Roku” (izrādi “Mēs, roks, sekss un PSRS, 2022, rež. Jānis Znotiņš – red.) mēs ļoti daudz izbraucām – uzliek dekorāciju, un saproti, ka puse no tās ir aiz kulisēm. Tad kā mēs to risinām? Kaut ko samaina, apskatās – te vajadzēs to, te vajadzēs to.

Kā mainās izrāde no tā, vai publika to “ņem” vai “neņem” pretī?

Ja tas ir saistīts ar humoru, to jūt labāk. Bet man arī telefoni netraucē. Es jūs tāpat redzu un dzirdu, un, ja es redzu, ka priekšā kāds guļ, tad ir citādāk, bet nevar ļaut paralēlajām domām gūt virsroku. Es jau sevī domas neizslēdzu.

Cik liela nozīme ir partnerībai? Jums ir jāsaspēlējas ar diviem dažādiem Jāzepiem. Vai tajā, kā spēlējat jūs, ir atšķirība atkarībā no tā, vai pretī ir Mārtiņš Meiers vai Aksels Aizkalns?

Tas, ka viņi spēlē katrs citādāk, ir skaidrs. Vai manā zīmējumā kas mainās – diez vai. Mēs pielāgojamies, bet neejam otra pavadā. Jēgas zīmējumā nekas nemainās. Viens ir ātrāks, otrs lēnāks, viens ir konkrētāks savā zīmējumā, otram tu nezini, kur viņš aizies šodien, bet tu izdari, kas jāizdara.

Jums nomainījās arī cits partneris, kad Ingus Kniploks spēlē Mārtiņa Liepas vietā (Simona lomā – red.). Tur jums arī ir svarīga saspēle.

Tas pat vairāk ietekmē. Mārtiņš ar Ingu ir pilnīgi dažādi Simoni, un nevar pateikt, ka viens vai otrs ir labāks. Ar abiem ir interesanti.

Vai jums un jūsu kolēģiem “Jāzepā” bija izaicinoši tas, ka jūs fiziski esat tik ļoti atkailināti? Vai tas no jums prasīja citu spēles veidu vai domāšanu, ka jūs apzināties, ka esat vienās peldbiksēs?

Iespējams, kādam bija vairāk bažu un baiļu, kā tas būs. Manuprāt, ir labi, ka es nekad neesmu noņēmies ar scenogrāfijas un kostīmu apspriešanu – es pieņemu to kā faktu un cenšos strādāt tālāk. Ja es vai kāds cits sāku nodarboties ar lietām, ar kurām nevajag nodarboties, tu traucē sev, traucē citiem, un galu galā tas ir neauglīgi.

Bet iekšēji tam ir jāpielāgojas.

Es arī “Kaķī uz nokaitēta skārda jumta” lielu daļu izrādes (Brika lomā – red.) puspliks spēlēju, iespējams, tas bija pat sarežģītāk. Te mums bija treniņi pie Lindas Mīļās (izrādes “Jāzeps un viņa brāļi” horeogrāfes – red.), un tādi mēs arī “maucām” – bez krekliem un sasvīduši. Protams, ir pārdomas, kā skatītājs to uzņems, vai viņam to ķermeņu nebūs par daudz, bet, kad to pārbauda un saprot, visi tam notic.

Aktieri reizēm stāsta, kā piemeklē cepurītes un gredzentiņus, lai labāk iejustos lomā, bet šeit jums visiem ir tikai dažādu toņu peldbikses.

Ķermenis jau katram ir citādāks, es nezinu – vai jums tas traucēja?

Nē, man tas netraucēja, es tikai domāju, kā tas ir jums spēlēt.

Nav jau tā, ka mēs esam pavisam kaili. Mēs jau mēdzam spēlēt arī pludmales volejbolu.

Bet tur jūs nerisināt eksistenciālas sarunas.

Arī risinām.

Valmieras teātra trupā ir cilvēki no dažādiem kursiem, pedagogi ir bijuši dažādi, jūs pats nākat no Dailes teātra kursa. Vai šīs atšķirības jūt?

Protams, no vienas puses, domāšana katram ir citādāka. No otras puses – ir kādi darba instrumenti, kas sakrīt visiem, sakrīt pa kursiem, bet arī kursa ietvaros var būt katram citādāk. Tu jau jūti, kuram ar kuru savā starpā ir vieglāk strādāt.

Vai jums kā aktierim vieglāk ir strādāt ar stingru režisoru, kas nāk ar “pātagu”, vai arī tādu, kas vairāk ir palīgs?

Noteikti otrais variants. Es neesmu piekritējs tam, ka aktieri noved…

Bet jūs pats esat bijis uz robežas, lai atteiktos no lomas, vai arī tiešām atteicāties?

Nē, atteicies es neesmu. Iesāktu procesu es vienmēr esmu pabeidzis. Ir bijuši nevalstisko teātru piedāvājumi, kurus es vienkārši fiziski nevarēju uzņemties. Ar gadiem tu kļūsti neievainojams, tevi vairs nevar “izsmērēt”.

Ja jums no mikroklimata viedokļa ir jāsalīdzina lielais “kombināts” – Dailes teātris – un Valmieras teātris, kas tomēr ir mazāks? Ir aktieri, kas no Valmieras tagad aiziet uz Daili. Jums sanāca otrādi. Katrs mēs ar prātu varam saprast, ka atšķirība ir, bet kur tā ir?

Daile man noteikti ir un paliek teātris, kam es tiku gatavots, kur bija mani kursabiedri, es tur arī spēlēju, un tagad, kad mums ir viesizrādes, man Dailes teātrī patīk. Valmiera ir kaut kas citādāks  – tu pieņem lēmumu, vai vēlies palikt profesijā, un nonāc vietā, kur esi viens pats. Bet citādi – ir teātris, un ir teātris, trīs zāles, svin pirmizrādes, tenko tāpat kā visur.

Konkurence droši vien atšķiras.

Konkurence savā ziņā ir absurds formulējums. Es kādā ceturtajā kursā sapratu, ka mani kursabiedri nav man konkurenti, ka vienīgais konkurents esmu es pats sev. Cīņa ir jāveido, kamēr esmu uz skatuves. Tīri profesionālu konkurenci es nejūtu. Ja tev gribas kaut ko spēlēt, bet tev neiedod – vai tā ir konkurence? Tevi ņem vai neņem.

Dailē tagad uz lomām ir kastings.

Jā, tad ir konkurence, kaut arī tad tu īsti nezini, kāpēc tevi nepaņem. Bet ir bišķiņ skaidrāki spēles noteikumi. Akadēmijā mums neviena loma netika iedota – tu piesakies, un tad Rogožinu taisa pieci džeki. Un tas ir interesanti. Bet teātris ir bizness, tur to nevar atļauties.

Gatavodamies šai sarunai, paprasīju dažiem kolēģiem, kas nāk prātā, kad izdzird jūsu vārdu, un Edīte Tišheizere atcerējās izrādi, kas, iespējams, jūsu biogrāfijā nav maģistrāla – “Klusumu! Notiek izrāde!” (2014, rež. Inese Mičule).

Jā, tā bija brīnišķīga izrāde.

Jums nav daudz komisko lomu. Ko vispār jūt aktieris, kad izlasa pavēli pie sienas, ka viņam jāspēlē Uļita (izrādē “Muiža kaņepēs”, 2016, rež. Indra Roga)?

Līdz Uļitai mēs nonācām diezgan smagi. Tas bija periods dzīvē, kad es meklēju savu vietu zem saules, biju nolēmis iet no teātra projām. Sākumā bija atsevišķi gan Uļita, gan Karps, Indra [Roga] salika tos kopā, un tālāk jau bija darbs. Bija zināma shēma, kas jānospēlē, bija diezgan jautri. Es to noteikti nevienā brīdī netaisīju kā komisku lomu, tāds skumjš cilvēks. Kad aktieris sāk taisīt jokus, sākas diezgan lielas briesmas.

Aktieriem, kam profesija ir kopīga ģimenes lieta, bieži jautā, vai teātris ienāk arī sadzīves sarunās – teiksim, Arturam Krūzkopam un Ievai Segliņai, vai Artūram Skrastiņam un Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai. Jūsu sieva ir režisore Inese Mičule. Vai jūs spējat mājās nerunāt par darbu?

Kāpēc nerunāt? Ir skaidri noteikumi, kā mēs strādājam. Drīzāk lielākas problēmas ir pārējiem – ienāc pīpētavā, un visi apklust. Būt pa vidu starp kolektīvu un režisori nav viegli, tas ir kā Jurim Žagaram, kad viņa brālis Andrejs iestudēja “Trīs māsas” (Dailes teātris, 2016) – tev gribas būt opozīcijā režisoram, bet tas ir tavs “bračka”. Nav tā, ka kāds aprunās režisori manā klātbūtnē. Ja noņem šo aspektu, tad profesionālā ziņā ar Inesi ir ļoti labi strādāt. Ir skaidrs, ko viņa no manis grib, un es cenšos to piepildīt.

Četrdesmit gadu jau nav nekāds vecums. Noteikti ir lomas, kuras gribētos spēlēt, vai arī tā ir neproduktīva nodarbošanās – domāt par ko tādu?

Apzināti sapņot – noteikti nē. Vai ir lomas, ko gribētu nospēlēt? Jā, bet tie nav sapņi. Tā aktieru būšana ir jokaina lieta, drīzāk manu prātu nodarbina tas, cik ilgi es vispār spēlēšu.

Vai ir kas ārpus teātra, kas palīdz atiet no lomām vai gluži otrādi – uzpildīties emocionāli? Nav jau obligāti ar jogu nodarboties vai iet makšķerēt.

Makšķerēt es šad tad eju. Bija periods, kad daudz laika aizņēma mājas būvniecība, taisīju mēbeles, tas radīja prieku. Sēņot un visādas tādas lietas, kas man patīk, bet, ja man ir sūdīgi, tad ir sūdīgi, nekāda cope vai mežs mani neizvilks, es pats ar sevi aprunāšos, un pēc kāda laika viss sakārtosies.

Teātris sapņos nāk?

Jā. Bija sapnis, ka ir mēģinājums un man nav pareizais eksemplārs, un neviens man neko nevar iedot, un es nezinu, kas man jāspēlē…

Man bija pārsteigums, izlasot Valmieras teātra mājaslapā par Jūsu divām pabeigtajām specialitātēm mūzikas skolā.

Tas būtu jānoņem nost, tā ir bērnu mūzikas skola.

Valmieras teātrī varbūt vajadzētu iestudēt kaut ko tādu, kur jūs varētu spēlēt trombonu?

Es esmu spēlējis izrādēs. Iestājeksāmenos Gruzdovs arī izlasīja šo manas biogrāfijas faktu un prasīja, kāpēc es nestājos Mūzikas akadēmijā. Es teicu – man ir līdzi “stroķis”, es jums uzspēlēšu, un jūs sapratīsiet, kāpēc es tur nestājos. Pēc tam viņš teica – te viss skaidrs.