Horizonts ir daudz tālāk

2023. gada 18. jūnijā noslēgusies Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāle.

Vēl pirms tam, 22. maijā, Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas katedras telpās, Latvijas Jaunā teātra institūta (turpmāk LJTI – red.) ierosināta, notika saruna starp scenogrāfiem un māksliniekiem, kuri vairāk nekā 13 gadu garumā ir piedalījušies vai bijuši iesaistīti Latvijas izstāžu organizēšanā Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennālē. Tie ir Reinis Suhanovs, Mārtiņš Kalseris, Monika Pormale, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo un Viktors Jansons.

Latvijas Jaunā teātra institūta rīkota saruna par Prāgas Scenogrāfijas un teātra telpas kvadriennāli from NTIL / Homo Novus on Vimeo.

Klinta Harju: Ir pienācis Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles gads. Tie ir scenogrāfijas svētki, kas norisinās ik pēc četriem gadiem, un es ļoti priecājos, ka šodien šeit ir sapulcējušies cilvēki, kas kvadriennāli ir apmeklējuši vairākkārt, lai pārrunātu, ko šis notikums nozīmē mums katram atsevišķi un visiem kopā.

Mārtiņš Kalseris: Pirmoreiz Prāgas kvadriennālē piedalījos, ja nemaldos, 1995. gadā, un tas bija mans pirmais nopietnais brauciens uz ārzemēm. Tad tā kļuva par tādu kā tradīciju, ka ik pēc četriem gadiem Andris Freibergs veda savus studentus uz Prāgu. Ja gadījās ilgāk aizķerties akadēmijā vai iestāties maģistrantūrā, tad uz Prāgu kā students varēji aizbraukt pat divas reizes. Tagad man tā šķiet tāda dabiska scenogrāfijas nodaļas dzīves sastāvdaļa. Man ļoti svarīgi liekas tas, ka Freiberga skola ieguva atpazīstamību visā pasaulē, pateicoties tieši Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālei. Tagad vairs nav tik traki, bet toreiz varēja nezināt, kur ir Latvija un Rīga, bet zināja Andri Freibergu un to, ka viņš uz Prāgu ved savus studentus. Tā mēs vēl uz tās Andra reputācijas dzīvojamies, bet tagad ir tas brīdis, kad mums jāpeld līdz Prāgai pašiem un jāparāda, ka mēs turpinām strādāt. Mēs vispār šobrīd esam tādā interesantā robežsituācijā – mums jāturpina Freiberga skola un tajā pašā laikā visa pasaule ir mainījusies. Četri gadi ir milzīgs laika posms – ne tikai uznāca un aizgāja pandēmija, bet tagad arī karš, un visi, galvas saķēruši, domā – kā tālāk dzīvot, kas nu būs, un vai vispār māksla un teātris ar scenogrāfiju kādam būs vajadzīgs? Tas ir tas lielais fons, un paralēli ir arī mūsu lokālais jautājums – ko mēs tālāk darīsim, kāda būs mūsu scenogrāfijas nodaļas programma? 

Reinis Dzudzilo: Sajūtu par Prāgas kvadriennāli varētu reducēt uz vienu vārdu – “skola”. Vēl to noteikti varētu attiecināt uz Andri Freibergu, kur arī bija tā skola. Un vēl to varētu attiecināt uz maniem personīgajiem Prāgas 16 gadiem, vēl pirms iestāšanās nodaļā, iepazīšanās ar spēles maģistru Viktoru Jansonu Vaļņu ielā, kurā tika eksponēta Latvijas skolas ekspozīcija par tēmu “Meistars un Margarita” 2007. gada kvadriennālē (Reinis Suhanovs saņēma zelta medaļu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfs – red.). Pēc tam dalība 2011. gada Prāgas kvadriennālē kā bakalauram, 2015. gadā kā maģistram, bet ceturtajā kvadriennālē mēs ar Kristu Dzudzilo devāmies jau vairs ne caur skolu, kaut kādā ziņā noslēdzot jeb piepildot šo ciklu. 

Krista Dzudzilo: Man varētu būt visatšķirīgākā pieredze, jo es nemācījos scenogrāfijas nodaļā, bet  tomēr uz Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāli braucu tās pašas trīs reizes, kuras Reinis [Dzudzilo]. Tāpēc primāri man Prāgas kvadriennāle asociējas ar diviem cilvēkiem – Andri Freibergu un Reini Dzudzilo. Iepriekšējais kvadriennāles gads man savukārt ir personīgi nozīmīgs, jo tad kā māksliniece kopā ar Reini pārstāvēju Latviju jau valstu sadaļā, un tas, protams, ir pilnīgi atšķirīgi nekā tad, kad brauc kā students. Ja vajadzētu kvadriennāles nozīmi nosaukt vienā vārdā, tas būtu – “saruna”. Saruna starp māksliniekiem un starp darbiem, protams, arī pasaules konteksts, kurā tu saproti savu vietu vai gluži pretēji – saproti, ka tev vietas nav. Es noteikti jutos piederīga. Skaisti ir, ka atrod cilvēkus un mākslas darbus, ar kuriem ir interesanti sarunāties, kuri tevī rezonē. Tā ir tāda ģimeniska sajūta, ka ir cilvēki, kuri runā vienā valodā kā tu.

Reinis Suhanovs: Prāgas kvadriennāle ir tāds pasaules karnevāls. Aizbraucot tur, sastopies ar daudz māksliniekiem. Kā Krista jau teica, ar dažiem ir ļoti līdzīga, citiem – pilnīgi citādāka domāšana, bet tā tu nonāc kaut kādā atskaites sistēmā. Nav jau ko tur daudz liegties, atrasties apbalvoto augšgalā ir ļoti patīkama sajūta – ka tas, ko dari tu un ko dara tavi skolotāji, tiek novērtēts, turklāt – visi kā komanda. Freiberga uzstādījums vienmēr bija par šo komandu, kur katrs spēlētājs izpilda savu lomu, un tad izrādās, ka tā komanda, kas spēlē, vienkārši ir labā līmenī, un tas piedod foršu māksliniecisko pašapziņu. Tas arī ir labs rīks mums kā scenogrāfiem, ka reizi četros gados ir šī starptautiskā izstāde, kur redzi, ko dara citi studenti un ka turpat blakus, ap stūri, ir visi šie profesionāļi – tādi lielie šodienas vizuālā teātra smagsvari kā Romeo Kasteluči, Filips Kens un citi. Tā ka tā ir tāda personiskās profesionālās identitātes veidošanās sadaļa. Man prieks, ka tas tiek darīts un turpināts. 

Viktors Jansons: Mani uz akadēmiju uzaicināja Andris Freibergs, manuprāt, ar Ilmāra Blumberga ieteikumu, tādu kā lobiju, jo Freibergs meklēja režisoru. Šeit jau bija nopietni režisori – Māra Ķimele, kādu brīdi arī Alvis Hermanis –, bet visi praktizēja Valmierā, Rīgā, ārzemēs. Es biju noslēdzis lielu dzīves periodu un atnācu kā tāds brīvs putns, bet ar savu sauli, savu pieredzi. Un pirmais uzdevums bija sagatavoties 2007. gada Prāgas kvadriennālei. Es tolaik biju pieteikts kā teorētiķis, vajadzēja izdomāt tēmu, ko tad nu mēs tur vedīsim. Raini? Ne viņu pasaulē zina, ne sapratīs. Šekspīru? To, jā, arī Čehovu, bet es iepriekš biju strādājis ar Augustu Sukutu pie septiņu televīzijas filmu scenārija, kas balstīts “Meistarā un Margaritā”. Tā ideja bija iesēdusies tik dziļi, es lasīju lekcijas par krievu avangardu, studenti neko par to nezināja, bet gribēja zināt, sāka pētīt, un es tikai devu impulsus. Apbrīnojamā kārtā mani kolēģi piekrita šai tēmai, un tā izveidojās ārkārtīgi interesanta scenogrāfijas palete, neordināri risinājumi. Andris Freibergs radīja ekspozīcijas plānu, lai varētu noeksponēt visus trīspadsmit darbus. Un tas, manuprāt, bija Andra Freiberga fenomens – viņš ļoti precīzi nolasīja kontekstu, izskaitļoja katru maketu, kur tas stāvēs, kāds būs. Tas bija notikums, krievi bija šokā – tie latvieši spēj izprast un pieteikt Bulgakovu? Tas, ka Reinis ieguva zelta medaļu, liecina, ka mēs visi bijām augstā līmenī, vajadzēja tikai izdarīt atlasi. 

Monika Pormale: Pirmajā kursā es pirmoreiz aizbraucu uz ārzemēm, un tā bija Prāgas kvadriennāle. Varat iztēloties, cik daudz emociju un piedzīvojumu, un  vēlāk tas bija tāds kā atskaites punkts turpmākajiem četriem gadiem visai nodaļai. Manuprāt, tā vairs nav, tas mainās, jo arī pati Prāgas kvadriennāle mainās. Tā kvadriennāle, kas ir manās atmiņās, patiesībā vairs neeksistē, bet šāda transformācija ir tikai normāla. Jebkurā gadījumā, atceroties savus studiju gadus, bija ļoti svarīgi redzēt, kas notiek ārpus mūsu teātra vides, un tādā ziņā tas, protams, ir liels notikums. 

Klinta Harju: Ja skatāmies plašāk, ne tikai saistībā ar studentiem vai scenogrāfijas nodaļu, ko Latvijas dalība Prāgas kvadriennālē sniedz vietējai scenogrāfijai un arī pretēji – ko mēs ienesam Prāgas kvadriennālē? 

Monika Pormale: Jāņem vērā, ka Prāgas kvadriennāle teātra scenogrāfijas ziņā ir tāds kā koncentrāts, tās ir desmitiem dalībvalstu. Mums pašiem ir ārkārtīgi svarīgi saprast, kas notiek ārpus mūsu konteksta. Bet ko mēs varam dot – man nav tādas skaidras atbildes. Agrāk tas bija Andris Freibergs, viņš bija galvenā ass Prāgas kvadriennāles sakarā, un attiecīgi visa ekspozīcija tika uztverta kā Andra Freiberga skola. Kā būs tagad? Ir daudz nezināmo. Tāpat arī pati vieta, kur visu valstu studentu darbi tiks izstādīti, ir pēdējā, kur es iztēlotos scenogrāfijai veltītu izstādi – tirgus laukums. 

Krista Dzudzilo: Es varu izteikties par valstu sadaļu, jo tajā piedalījos kā dalībnieks, bet varu atkārtot tikai to, ko jau teicu iepriekš – ka izstāde sniedz sarunas iespējamību un konteksta sajūtu. Savukārt par studentu sadaļu varu runāt kā skatītāja, kas savulaik piedalījās ekspozīcijas veidošanā vairāk kā asistente. Tās reizes jutu lielu lepnumu un prieku, jo Latvijas studentu sadaļa izskatījās ļoti pārliecinoši un iezīmēja smaguma centru pat visas pasaules scenogrāfijas virzībā, kuram arī man gribējās sekot. 

Reinis Dzudzilo: Man īsti nepatīk nodalīt saturu un formu, jo formā eksistē saturs un saturs eksistē formā, un griezt pušu nav nepieciešams. Tāpēc es gribētu pieminēt ne tikai Andri, bet arī Viktoru, jo tas bija milzīgs koncentrāts gan no formas, gan satura spēka, kas tika prezentēts, un tāpēc tā iedarbība arī bija tik spēcīga.

Mārtiņš Kalseris: Pagājušajā kvadriennālē 2019. gadā bija tāda sajūta, ka mēs aizvedām labu ekspozīciju, bet sarunā īsti nepiedalījāmies. Tas nenozīmē, ka tas ir slikti vai labi, tas vienkārši tā ir. Reinis teica, ka tas ir karnevāls. Vienkārši bija sajūta, ka esam atnākuši ar īsto tērpu, bet uz neīsto karnevālu. Apsēdies stūrītī, jūties un izskaties labi, bet neviens ar tevi īsti nerunā. Godīgi sakot, mēs par to Prāgas tēmu nekad neesam šausmīgi lauzījuši galvu. Respektīvi, tā tēma, ko viņi iedod no savas puses, kā jau tādam lielam pasākumam piederas, ir ļoti atšķaidīta, tāda vispārināta, lai katrs varētu kaut ko aizvest un zem tās cepures pabāzt apakšā savu ekspozīciju. Tāpēc svarīgi darīt to, kas pašam ir interesanti, un tad arī rezultāts ieinteresēs citus. Man liekas, ka tā mēs arī vienmēr esam darījuši. Vēsturiski tas bija viens no retajiem pasākumiem, kur no Padomju Savienības, piemēram, Latvijas scenogrāfi varēja aizbraukt uz Prāgu un visai pasaulei, ne tikai kaut kādam tur padomju blokam, parādīt savu mākslu. Tādā ziņā tas bija ļoti svarīgs notikums, bet tas vairs tā nav, jo pasaule ir mainījusies un nav problēmu apmainīties ar informāciju, parādīt sevi, braukt uz ārzemēm strādāt vai paskatīties, ko dara citi. Tāpēc viņi katru gadu mēģina atrast jaunu jēgu, savu kvadriennāles dzīves jēgu, un mēs, kā jau dzīvi cilvēki, arī mēģinām saprast, kāpēc esam uz šīs pasaules, un veidojam no šiem meklējumiem saturu. 

Reinis Suhanovs: Sadzīviskā līmenī, kopš iesaistīts LJTI, notiek jauno mākslinieku virzīšana un veidošana ap kvadriennāli, un tur rodas tāda domāšanas kopa, kā skatīties uz teātri. Pasaulē jau nav daudz tādu pasākumu, kur piedalītos latvieši un amerikāņi un ķīnieši nāktu skatīties, ko tad tie latvieši sataisījuši. Tās ir tādas scenogrāfijas Olimpiskās spēles reizi četros gados, jo sacensības moments tur tomēr ir, tiek pasniegtas medaļas. Tur tajā teātra cilvēku lokā notiek šī domu apmaiņa, dažreiz tā pat var arī nebūt ļoti patīkama. Piemēram, kad es 2011. gadā taisīju nacionālo paviljonu, tad man pašam likās, ka tur viss ir skaidrs, bet izrādās, ka žūrijai nekas nebija skaidrs. Tajā gadā vinnēja Brazīlijas paviljons. Pilnīgi visi, kas bija no Latvijas, paskatījās iekšā – nu, jā, kaut kāda rozā istaba ar plauktiņiem – un gāja tālāk, tas vispār neatbilda mūsu idejai par estētiku, bet tad, kad paziņoja, ka Brazīlija ir uzvarējusi, mēs, protams, gājām skatīties, kas tad tur īsti ir. Un tad tu vēro un saproti, ka viņi vispār nedomā par teātri tā dēvētajā melnajā kastē, ka tas viss ir pilsētvides teātris, cirks, vēl kaut kas. Personīgi uz mani tas atstāja iespaidu, un tajā brīdī, kad man jautāja, vai strādāšu ar Valmieras Vasaras teātra festivālu, biju svaigi no turienes atbraucis un jau ar izmainītu domāšanu – kāpēc taisīt festivālu melnajā kastē, ja var taisīt ārpus kastes?

[C]Cilvēki mēdz iesēsties savā domāšanā, tāpēc, pamainot kaut kādus impulsus un sarunājoties ar citiem, it sevišķi tādiem, kas varbūt neierakstās mūsu teātra vektorā, ir ļoti interesanti un svarīgi.[C2]

Viktors Jansons: Man ir tieša atbilde uz jūsu jautājumu – ir grāmata, ko ķīniešu valodā sarakstījis autors no Ķīnas, kurš apkopo Prāgas kvadriennāles 50 gadus, tajā skaitā plaši pieminēti arī Latvijas scenogrāfi – Ilmārs Blumbergs, Andris Freibergs, Monika Pormale, mūsu studenti. Te ir visi pasaules scenogrāfijas līderi, un starp tiem – mūsu izcilie scenogrāfi. 

Klinta Harju: Šajā sarunā ir neizbēgami jāpieskaras Andra Freiberga personībai. Kāda tad ir šī Freiberga skola, un kādu lomu tā spēlē jūsu profesionālajā dzīvē, jo, cik saprotu, gandrīz visi no sarunas dalībniekiem to ir piedzīvojuši kaut kādā formātā. 

Reinis Suhanovs: Neticams stāsts no dzīves. Mēs pavadījām Freibergu, un es burtiski pēc dažām dienām devos uz vienu teātra festivālu Francijā, kur iepazinos ar vienu sievieti no Ķīnas. Mēs, protams, sākām runāt par scenogrāfiju, un viņa uzreiz sāka runāt par Andri Freibergu. Izrādās, ka viņas tuvs paziņa ir Viktora minētās grāmatas autors. Mēs te esam sapulcējušies tādi runātīgi scenogrāfi, bet pamatā jau scenogrāfs strādā ar bildi. Freiberga gadījumā viņš savu darbu darīja caur studentiem. Visa Freiberga domāšana ir ietverama ļoti spēcīgos vizuālos konceptos. Trūkst vārdu, tāpēc ir grūti kaut ko pateikt. Ne velti viņš saņēma scenogrāfijas skolotāja balvu Prāgā. Latvijā bieži notiek tā, ka kāda nozare balstās uz vienu cilvēku, un scenogrāfija ir pietiekami maza nozare, tāpēc Freiberga ietekme ir milzīga. Šobrīd visi, kuriem ir scenogrāfa izglītība, būtībā ir viņa skolnieki. 

Krista Dzudzilo: Es nemācījos pie Freiberga, tāpēc viņu iepazinu vispirms kā cilvēku un tikai pēc tam kā mākslinieku. Tas, ko es no malas novēroju gan attiecībā pret Reini, gan vēlāk iepazīstot Moniku un otru Reini, gan arī pret studentiem – viņš tiešām bija scenogrāfijas tēvs. Bija skaisti vērot viņa tēvišķo spēku – vienlaikus būt atbalstošam, virzošam, bet arī prasīgam, neapmierinātam reizēm niķīgam. Prāgas kvadriennāles un vispār Latvijas scenogrāfijas kontekstā viņš ir tēva figūra, un bija brīnišķīgi redzēt, cik nozīmīgs viņš bija Reinim.  

Monika Pormale: Zaudējums, manuprāt, ir ļoti liels. Krista ļoti labi pateica. Arī man viņš pirmkārt ir nozīmīgs tieši personīgā, cilvēciskā līmenī, tas ir kaut kas paliekošs. Šodien biju uz aktrises Regīnas Razumas izvadīšanu, un man bija tas gods iekārtot skatuvi. Aktieris Gundars Āboliņš stāstīja, ka Andris Freibergs esot noformējis viņa mātes, aktrises Veras Singajevskas, atvadu skatuvi. Kad Gundars ienācis, skatuve bijusi tukša, tikai virs zārka iekārts ziedošs ābeļzars, no kura visu laiku lēni bira ziedlapiņas. Šis stāsts savukārt pierāda to, cik izcils, īpašs mākslinieks viņš bija, ar savu redzējumu. Freibergs man vienmēr paliks kā tēva figūra – kaut kas, uz ko tiekties un netiešā veidā, es turpinu Freiberga redzējumu savos darbos. Viņam piemita empātija, spēcīga iztēle, spēja iejusties izrādes tēlos. Ielaist visu, kas saistīts ar konkrēto izrādi, dziļi sevī – respektīvi, peldoties kārtīgi saslapināties. Tā es to raksturotu. 

Mārtiņš Kalseris: Man ir bijis tas gods būt Freiberga studentam un vēlāk arī kolēģim, un man šķiet, ka viens no viņa fenomeniem bija attiecības ar studentiem, ko viņš veidoja uz savstarpējās cieņas pamata. Jauni cilvēki vienmēr jūt, ka cilvēki gados ar viņiem koķetē, piespēlē, lai iepatiktos, varbūt nav tik prasīgi uz tām mākslas lietām, bet Freibergs tā nekad nedarīja. Studenti to zināja un novērtēja, viņi jūt tādas lietas. Viņš nebūvēja attiecības uz mākslas rēķina, māksla bija svarīgāka par visu. Tas nenozīmē, ka viens otrs reizēm neraudāja, kad bija dabūjis dzirdēt, ko Andris domā par viņa mākslinieciskajām mokām, bet tas nekad nebija tāpēc, lai izrādītu varu vai pārākumu, bet tieši godīgas attieksmes vārdā, kas beigās ir tā lielākā vērtība. Un Prāgas kontekstā, man šķiet, tas būs tāds izaicinājums, tā es vismaz to uztveru. Mums ir šī tradīcija – Freiberga skola, kurā mēs jūtamies spēcīgi, jūtamies labi, un tagad šis uzaicinājums atbraukt un uzlikt mākslu tirgus laukumā, manuprāt, tiešām ir tāds izaicinājums. Viņi teica – būtu labi, ja jūs nekādas sienas nebūvētu… Respektīvi, viņi deva visādus mājienu, lai tikai mēs būtu pēc iespējas netradicionālāki. Tas viss velk uz tādu pašmērķīgumu, kas var nokaitināt. Vai mēs braucam tur kādu izklaidēt? Viņi jautā, ar ko mēs šogad viņus pārsteigsim. Un te, manuprāt, ļoti svarīgi nezaudēt savaldību, kad tevi tā provocē. Mums nācās izdomāt īpašu formu, un te es saku – nācās, nebūvēsim melno kasti, kas jau ir liels sasniegums, tāpēc es tomēr gribētu nodalīt saturu no formas, jo, saproti, nekur projām jau netiksi no tā, ka tev vajag labus darbus, labas idejas. Idejas, kā Andris pats uzsvēra, ir pats galvenais.

[C]Saturs veidojas no idejām, nevis ārišķīgās formas. Mums tā Freiberga skola izpaužas caur idejām, tas mūsu kolēģiem, kas ir Freiberga studenti, un arī studentiem padodas, viņi taisa labas idejas.[C2]

Viktors Jansons: Andrim Freibergam bija ļoti spēcīga intuīcija, īpašs redzējums. Viņš juta, kā attīstās scenogrāfija. Vēlreiz atgriežoties pie šīs grāmatas (Prāgas kvadriennāles 50 gadu jubilejas grāmata – red.), kas noslēdzas ar 2015. gadu, te arī noslēdzās kaut kāds scenogrāfijas cikls – mazie maketi, mazie pasaules modeļi. Te vēl nav Prāgas tirgus laukums, bet gan starplaukums – uz to iet. Tā nav tikai pie mums, tā ir visa Prāga, kas ir apmulsusi, to mēs vēl šogad redzēsim…

Klinta Harju: Jūs esat piedzīvojuši Prāgu dažādos formātos un dažādos gados. Kā jums liekas, kur Prāgas kvadriennāle šobrīd virzās? Kas ir mainījies? Vai ir kādas vērtības, pie kurām tā pieturas? Ko jūs sagaidāt no šī gada Prāgas kvadriennāles? Manuprāt, scenogrāfija šobrīd piedzīvo vairākus izaicinājumus, un tas, manuprāt, sasaucas arī ar to, ka Prāgas kvadriennāle šobrīd mainās. 

Reinis Dzudzilo: Prāgas kvadriennāle ikreiz ir mainīga atkarībā no kuratora, protams, ir arī kaut kādas tendences, kas kļūst aktuālas, bet tas droši vien ir personīgi, cik tieši Prāgas kvadriennāle spēj mainīt jauna cilvēka domāšanu. 2011. gada kvadriennāles ārpuskonkursa paralēlā programma, piemēram, varbūt atstāja uz mani dziļāko ietekmi. Tomēr, kā jau vairākkārt sarunā šodien minam, studentam tas nav nekāds īsais process, gatavošanās Prāgai un līdz ar to tās ietekme ietiecas vairākos gados. Domāšana, kurā ilgstoši uzturies, šī analīze un pēc tam darbs – tie izdara lielas lietas ar skolojamo.

Klinta Harju: Monika, kā tu skaties uz šī gada tēmu? Uz kurieni, tavuprāt, iet Prāgas kvadriennāle? 

Monika Pormale: Man patika iepriekš minētais vārds “apmulsums”. Neziņa, pāreja un tamlīdzīgi. Mani personiskie novērojumi, apmeklējot teātra izrādes, ir tādi, ka vismaz man iemācītās robežas jeb definīcijas par teātra telpu zūd un parādās daudzi citi izteiksmes līdzekļi. Teātrī ir vizuālo mākslinieku laiks, un viņu iznācieni ir vieni no spēcīgākajiem. Ļoti interesants laiks. Es pati sev novēlu visu laiku skatīties apkārt, pētīt un varbūt uzreiz neizdarīt secinājumus, kaut kā nekategorizēt. Reinis iepriekš stāstīja par Brazīlijas uzvaru, un, jā, es tajā gadā biju žūrijā, labi atceros, ka visa Latvijas delegācija bija pārsteigta un ar vieglu ironiju – kā tas vispār ir iespējams.

[C]Šobrīd ir tendence uz atvērtību dažādībai it visā, un scenogrāfijas nozare šajā ziņā ne ar ko neatšķiras. Tiek atvērtas un pārkāptas robežas, un teātris tik tiešām iziet ārpus skatuves.[C2]

Šāds teātris Latvijā ienāca caur LJTI, skatītāji par to uzzināja caur “Homo Novus” festivālu, proti, ka teātrī ne vienmēr sēdi piektajā rindā pa vidu, bet izrādes var notikt arī mežā vai uz kuģa. Man liekas, ka tieši šobrīd robežas vēl vairāk paplašinās – visneiedomājamākos veidos un salikumos, tāpēc es ar lielāko interesi braukšu uz Prāgu saprast, kas notiek, un tad domāšu par to tālāk. Atceros arī, ka, braucot kopā ar Freibergu, mēs pēc tam daudz runājām, visiem bija savas favorītu ekspozīcijas un ekspozīcijas, par ko bijām pārsteigti, un tās sarunas savā starpā bija ļoti svarīgas. Tāpēc es uz Prāgu braucu tādā Sprīdīša režīmā, jo noteikti būs, par ko brīnīties tur un runāt, atgriežoties mājās.

Reinis Dzudzilo: Es arī gribētu piebilst – tas, ka tieši šāda starptautiski vērsta un gudra institūcija kā LJTI producē nacionālo paviljonu, padara šo virzību progresīvu. Būtiski arī, ka uz Prāgu devušies darbi atgriežas, tiek izstādīti arī publiski Latvijā.

Klinta Harju: Reini, Krista varbūt varat īsi pastāstīt, kā notiek sagatavošanās Prāgai, kā nonākt pie šī rezultāta? 

Krista Dzudzilo: Mana dalība Prāgas kvadriennālē bija iespējama tikai tāpēc, ka teātris mainās un pati kvadriennāle mainās, jo es neesmu scenogrāfe, esmu vizuālā māksliniece, es veidoju instalācijas. Organizatori, kas veido Latvijas saturu, formu, laipni pieņēma domu, ka tā būs vizuāla instalācija, kas atrodas starptelpā starp vizuālo mākslu, teātri, instalāciju, mūziku un kaut ko performatīvu, skatītājus iesaistošu. Pārmaiņas ir bailīgas un brīnišķīgas, un, ja mēs kļūdīsimies, tiks atrasts jauns ceļš, kā turpināt. Tāpēc nevajag baidīties no pārmaiņām. Gundega Laiviņa bija kuratore – cilvēks, ar kuru visvairāk runājām par mūsu darbu. Jutu lielu uzticību un joprojām esmu ļoti pateicīga. Mēs zinājām, ka vēlamies, lai tie nav maketi vai kaut kas no akadēmijas laika. Gribējām virzīties tajā, kas mums personīgi ir svarīgs, proti, šī mākslas dažādo formu saplūšana. Un tad sākās neprātīgi liels darbs. Varbūt nedaudz smieklīgi, bet, lai mēs varētu šo ietilpīgo instalāciju veidot, mēs gadu nestrādājām teātrī. Tā bija smaga izvēle, jo tas materiāli lielā mērā ietekmēja mūsu dzīvi, bet, lai varētu veltīt visu laiku scenogrāfijas izstādei Prāgā, gadu nestrādājām scenogrāfijā. Tāds paradokss.

Mārtiņš Kalseris: Prāgas kvadriennāle jau labu laiku mēģina teikt, ka tā vairs nav izstāde vai konkurss, bet gan festivāls, proti, kaut kas plašāks. Tas ir viens. Otrs – mēs apzināmies, ka pasaule mainās un specialitātēm vairs nav tāda nozīme. Ir scenogrāfi, kas nodarbojas ar vizuālo mākslu, un vizuālie mākslinieki, kas taisa scenogrāfiju. Īstajā dzīvē šīs robežas netiek vilktas un nav nemaz svarīgi tās novilkt. Tajā pašā laikā, ja tu strādā skolā, tev tā robeža ir jāredz. Un tur arī parādās kvadriennāles pretruna, ka tur ir skolas, kas savā starpā sacenšas, un tad mākslinieki, kuriem neviens neuzliek nekādus īpašus pienākumus, – viņi vienkārši taisa savu mākslu, viņiem ir brīvākas rokas. Bet, ja tu nāc uz skolu, tai ir konkrēta programma, tev kā pasniedzējam ir jāspēj to artikulēt un dot konkrētus uzdevumus, jāvērtē studentu darbi. Nu, nevar vienkārši pateikt – aizej mežā, iegulies ar seju sūnās un būs jau labi. Skolas vismaz pagaidām pretendē uz to, ka tās zina, kā būt scenogrāfam, un tie cilvēki, kas atnāk, to arī sagaida. Vienlaikus, kad izej lielajā pasaulē un esi mākslinieks, radošs cilvēks, vari būt gan scenogrāfs, gan jebkas cits. Diplomu tev neviens neprasīs. Es mēģinu ar studentiem runāt par jau minēto festivālu “Homo Novus” – redziet, mēs te mācāmies tādas lietas darīt, bet pasaulē vēl ir arī citādāks teātris. Mēs varam izlikties, ka ir tikai tāds, ko mēs pazīstam, bet šis citādais teātris pasaulē ir ļoti izplatīts un spēcīgs.

[C]Prāgas kvadriennāle ir vieta, kur var saprast to daudzveidību, saprast, ka horizonts ir daudz tālāk, nekā tev likās, tev vēl ļoti tālu līdz tam jāiet vai tur vispār nekad nevarēsi tikt, savākt visu informāciju par teātri, kas tieši šobrīd ir aktuāls un varbūt rīt jau mainīsies. Tas notiek ļoti ātri un dinamiski.[C2]

Viktors Jansons: Jūs uzdevāt jautājumu, vai šodienas studentiem tāda Prāga ir vajadzīga? Godīgi sakot, viņi ir ļoti atsvešināti. Viņi nemaz nezina, kas tā Prāga tāda ir, viņiem tā neko neizsaka. Mēs, protams, ar viņiem runājam, bet viņi nav ar sirdi iekšā. Tagadējie studenti ir ļoti neatkarīgi, viņi visu laiku raujas veidot kaut ko savu. Viņi ir izlauzušies ārā no maketu kastēm, no Freiberga skavas, un tagad, kad Freiberga kunga vairs nav, ir tāda brīva vaļa. Būs interesanti skatīties tagadējo bakalauru un arī maģistru darbus. Viņi ir kā norāvušies no ķēdes. 

Klinta Harju: Pēc jūsu teiktā saprotu, ka ne tikai scenogrāfija ir izkāpusi ārpus rāmjiem, bet arī skolas – studenti paši dara daudz. 

Viktors Jansons: Ļoti daudz! Un dara lietas citādāk, tās var darīt gan Latvijas robežās, gan arī ārpus, bet tā ir tāda acu apmānīšana. Studenti nav tie Dullie Daukas, kas iet meklēt horizontu, viņi tepat uz vietas perinās. 

Monika Pormale: Es nepiekrītu. Ko tas vispār nozīmē – “perinās”? Studenti tagad pirmajā kursā iestājas jau ar pieredzi, strādājot teātrī pie izrādēm. Manā laikā tas bija gandrīz neiespējami. Viņi vienkārši ļoti daudz dara, vismaz tie, kam ir patiesa interese. Es uzskatu, ka scenogrāfam ir vajadzīgas īpašas rakstura īpašības, lai vispār ar to nodarbotos. Vairs varbūt netiek veltīts laiks grāmatām un solos sēdēšanai, viņi tiešām vienkārši metas iekšā visās iespējamajās pieredzēs, piemēram, filmēšanās iet palīgos pie kostīmiem – Kristīne Jurjāne ļoti daudz piedāvā  šāda veida pieredzi. Un tas, ka studenti grib iestāties arī maģistros, tikai pierāda, ka viņi jau ir pamēģinājuši šo profesiju un grib mācības turpināt. Es to vērtēju ļoti augstu, un, jā, tas būs izaicinājums, viņiem un mums, bet tas norāda uz to, ka interese ir noturīga. Nav tā, ka viņi mācās, mācās, mācās un tikai pēc tam sāk skatīties apkārt, sāk iet uz izrādēm, iepazīt režisorus, tā ka es ļoti pozitīvi vērtēju šo vēlmi rauties uz visām pusēm. Viņi ir jauni, enerģiski cilvēki, kuriem dažkārt pietrūkst laika atnākt uz akadēmiju un par to visu mums pastāstīt, bet kopumā viņi iziet pieredzes skolu. 

Mārtiņš Kalseris: Es arī gribēju piebilst, ka, jā, es organizēju šo studentu izstādi, bet es to šausmīgi viltīgi daru, tāpēc es tik un tā domāju, ka manā vietā visu darbu izdarīja studenti, ja arī viņi paši to varbūt nepamanīja. Es to salīdzinātu tā – mēs to kompostu rušinām, rušinām, bet tie augi, kas tur izaug, tie ir viņu. Es varu no malas iestartēt to pasākumu, bet man patīk redzēt, kādi tie viņu augļi beigās ir. Tā ka tādā ziņā, man liekas, tur viss notiek pareizi.

Monika Pormale: Man personīgi Prāgas sakarā šogad bija ļoti svarīgi ļauties tam, ka studenti ir ideju ģeneratori. Manā pieredzē Freibergs bija kā orķestra diriģents, un tagad bija svarīgi to mainīt. Kad Gundega Laiviņa man vaicāja par profesionālo ekspozīciju, es ieteicu “Grāfienes”, kuras vēl tikai šogad pabeigs bakalaurus. Šķiet, ka viņas jau tik daudz darījušas un, var teikt, ar vienu kāju ir tajā profesionāļu kategorijā, ja ne pat ar abām divām. Kā Mārtiņš teica, mēs veidojam to kompostu ar skolas uzdevumiem, ideju analīzi un vētīšanu, un tad tajā kompostā izaug nezāle vai kaut kas eksotisks, vai tomēr visiem atpazīstams, bet tā tomēr ir studentu ideja. Katrā ziņā šī Prāga man ir īpaša ar to, ka studenti abās ekspozīcijās ir noteicošie. Jā, būvēts un mērīts viss tiek ar Mārtiņa virsvadību, bet varbūt nākamajā Prāgā viņi paši varēs to visu arī vēl uzbūvēt. 

Klinta Harju: Monika, varbūt vari komentēt, kāds šogad būs formāts nacionālajai ekspozīcijai? Tas būs citādāks, nekā ierasts?

Monika Pormale: “Grāfienes” pašas sevi vedīs uz Prāgu, un tā arī ir viņu ideja – viņu ceļš uz Prāgu. Mēs to varēsim skatīties ekrānos un viņas gaidīt. Tāda ir viņu iecere – 12 dienu ceļš ar daudziem nezināmajiem – kur viņas piestās, ko viņas satiks. Viņas būs četras, proti, tāda labi organizēta komanda, turklāt pašu organizēta, nevis ārējo apstākļu radīta. Plus Kirils Ēcis, kurš katrai dienai rakstīs tādu kā darbības plānu, mizanscēnas viņām, un Dāvids Smiltiņš, kurš visu filmēs. Īstenībā tie četri gadi ir visu mūsu ceļš uz Prāgu, viņas vienkārši to sakompresēs tādā koncentrētā “buljona kubiņā”. Atceroties iepriekšējos gadus, nespēju iedomāties, ka tāda ekspozīcija būtu iespējama, bet tagad ir. Vēlu viņām veiksmi, daudz piedzīvojumu, un lai paņem līdzi riekstus un rozīnes, kā Freibergs teica pirms mūsu ceļojuma uz Prāgu ar autobusu, kad mācījos pirmajā kursā.

Viktors Jansons: Man tikai rodas jautājums – kur ir palikuši visi šie profesionālie scenogrāfi? Viņi vairs negrib braukt, kāpēc neiesaistās? “Grāfienes” tomēr ir cits stāsts, viņas ir studentes, kas pārņem šo tukšo laukumu, kas, protams, ir izcili. 

Monika Pormale: Mēs jau visi esam bijuši Prāgā. 

Reinis Dzudzilo: Tu domā tieši organizāciju? Manuprāt, kopš LJTI organizē nacionālo ekspozīciju, tas šeit un tagad ir vislabākais iespējamais veids. Šī griba kaut ko mainīt no scenogrāfiju praktizējošajiem būtu tādā gadījumā, ja esošā situācija nebūtu tik laba.

Sandra Lapkovska: Par to mēs varētu parunāt pēc šī gada kvadriennāles un ieteikt Kultūras ministrijai veidot konkursu, kurā varētu pieteikties ikviens, kurš vēlas. 

Monika Pormale: Nu, te ir ļoti vienkārša matemātika – mums ir tik teātru, cik ir, un tik scenogrāfu, cik ir. Un viņi visi savā ziņā ir īpaši. Un par Freibergu runājot, es domāju, ka pēc jebkura cilvēka, skolotāja aiziešanas ir tāda sajūta, kā gleznojot ar akvareļa krāsām – kaut kādas atmiņas sāk izplūst, un ir nepieciešams laiks pārdomām un kaut kam jaunam. Tā ir šobrīd, bet tas nenozīmē, ka ir palikusi tukša vieta, jo studenti šobrīd ir tik ļoti aktīvi kā nekad. Un tas konkursa formāts man vienmēr īstenībā ir licies vilinošs, jo mēs atkal varētu tikai brīnīties, cik daudz mums īstenībā ir cilvēku, kuri domā par scenogrāfiju un strādā šajā jomā. Skaidrs, ka pastāvēs, kas pārvērtīsies, un Prāgas kvadriennāle gan mums, gan studentiem vienmēr būs atskaites punkts ilgam laikam.