Smaidu cietoksnis

IZRĀDE “ES NAKTĪ SAPNI REDZĒJU” TEĀTRĪ BERLINER ENSEMBLE IR MAĢISKS BRĪNUMS, KAS POLARIZĒ SKATĪTĀJUS. SAVUKĀRT BERLĪNĒ NOTIEKOŠAIS STARPTAUTISKAIS JAUNĀS DRAMATURĢIJAS FESTIVĀLS “FIND” ĻAUJ SAJUST SAVAS ZEMES TEĀTRI MŪSDIENU PASAULES GLOBĀLAJĀ KARTĒ. KO ŠODIEN MĀKSLINIEKI CITĀS ZEMĒS IZVIRZA KĀ VĒRTĪBAS? PAR KO RUNĀ, DOMĀ UN JŪT?

Reizēm izrādes iedarbības spēks ir tik neizskaidrojams, ka rodas vēlme šo darbu skatīties atkal un atkal. Un sarunāties par to pat ar pilnīgi svešiem blakussēdētājiem. Tā notiek ļoti reti. Bet “Es naktī sapni redzēju” (Ich hab die Nacht geträumet), ko teātrī “Berlīnes ansamblis” (Berliner Ensemble) iestudējusi režisore Andrea Brēta (Andrea Breth), ir tieši šāds gadījums. Izrādes starpbrīdī pilnīgi sveši cilvēki cits citu uzrunā un interesējas, ko otrs jūt un domā.

Šī klusināti muzikālā, brīnišķīga humora apdzīvotā, trauslā, poētiskā izrāde ir maģisks brīnums mūsdienu teātra ainavā. Un vienlaikus tai izrādījies teju vai anarhistiskas bumbas sprādzienspēks, aktīvi polarizējot skatītājus un kritiķus divās galēji pretējās nometnēs. Kamēr vieni kliedz, ko vispār ar šito lai iesāk, jo ar galvu vien te saprast neko nevar un sakara ar šodienu šai izrādei vispār nav, citi nāk un skatās trešo un ceturto reizi. Un tie nav ārprātīgie, bet pilnīgi normāli laikabiedri, par ko varēja pārliecināties, izrādes ansamblim tiekoties ar skatītājiem pēc izrādes teātra rīkotajā Pubikumsgespräch[1], kur skatītāji ar sev jaunatklāto teātra prieku dalījās ar tā radītājiem.

Ich hab die Nacht geträumet ir kaut kas pilnīgi šķērsām aktuālajam mūsdienu vācu teātra piedāvājumam, kur cieņā ir intelektuāli padziļināts, sazarots domu darbs, aktīva sociāla pozīcija, konceptuāli uzmetumi. Šī izrāde, liekas, vispār ir izkritusi ārā no laika. Kā Roja Andersona vai Žaka Tatī filmas.

Režisore Andrea Brēta pieder vācu teātra grandiem. Daudzas reizes ar saviem darbiem ielūgta ievērības vērto Vācijas, Austrijas, Šveices izrāžu desmitnieka skatē Theatertreffen un žurnāla Theater heute kritiķu aptaujā izvirzīta par “Gada režisori”. Saņēmusi balvas par mūža ieguldījumu Vācijā un Austrijā. Nule kā nosvinējusi savu septiņdesmito dzimšanas dienu, Andrea Brēta šobrīd galvenokārt iestudē operas Rietumeiropā. Viņa mūsdienu teātrī pārstāv retu prasmi – spēju kopā ar aktieriem iestudēt lielās klasiskās lugas visā to daudzslāņainībā un domas darbinošā dziļumā. Un veselumā. Ko gandrīz neviens vairs mūsdienu teātrī neprot.

Taču režisores jaunais darbs ir pilnīgi citādāks. Pati Andrea Brēta saka, ka tik drausmīgā laikā, kāds tas ir tagad, kad vienai katastrofai seko nākamā, viņa nespēj iestudēt drāmu. Un vispār atrast kaut vienu lugu, kas spētu izteikt viņas iekšējās sajūtas attiecībā uz pasauli šodien. Tādēļ viņa ir nolēmusi iestudēt sapņus. Nevis murgus, bet sapņus. Domājot par to, ka ir taču pasaulē jābūt vēl kaut kam bez kariem, katastrofām, slimībām, posta un nāves, kas cilvēkus spētu uzrunāt tikpat dziļi un spēcīgi. Un spētu atgriezt viņos nozaudētā iekšējā centra sajūtu.

Šī izrāde ir tapusi no režisores izteiktiem priekšlikumiem – tekstu, dziesmu, filmu fragmentu, YouTube ierakstu veidā, no kuriem aktieri ir izveidojuši savu skatuvisko piedāvājumu, kam savukārt režisore piešķīrusi formu un izveidojusi kopējo izrādes kompozīciju. Režisores priekšlikumi regulāri esot pienākuši uz aktieru e-pastiem ap diviem naktī. Nereti tie bijuši arī viņas nule kā sapnī redzētā konkrēti pieraksti. Un aktieri tos lasījuši pirms došanās gulēt, nododot tos savai iekšējai pasaulei, lai tā ar tiem strādātu pa nakti un no rīta izmēģinātu to visu pārvērst teātra valodā jau uz skatuves.

Izejas materiālu režisore ir ņēmusi no interneta. No apmēram 500 atlasītajiem ierakstiem režisore apstājusies pie kāda simta. To amplitūda sniedzas no vācu tautas dziesmu, Heinriha Heines, Volfganga fon Gētes, Ingeborgas Bahmanes, Heinera Millera, Teodora Adorno, Fernando Pessoa tekstiem līdz Deivida Linča, Ulriha Zeidla, Roja Andersona filmu un interviju fragmentiem, tādiem kā piemēram, Why David Lynch eats the same thing every day when writing[2], un vairākos gadsimtos radīta dziesmu arsenāla.

[C]Šī izrāde tiešām ir kā sapnis. Silta un ar dvēseli. Pilna absurda, humora, poēzijas. Un grandiozas aktiermākslas, kur esības absurds ar cilvēka dvēseli ir savijies ekscentriskā vitalitātē, un laužas uz āru dīvainas dziesmas veidā.[C2]

Maigi slīdošas ainas nomaina cita citu, vienai pārklājot otru, neturpinot iepriekšējās stāstu, bet atveroties kā pārsteigums. Jauns un pilnīgi citāds. Varmācība un nāve arī ielaužas šajā telpā, bet tik klusināti kā rokas pieskāriens. Šī ir pasargāta telpa cilvēka dvēselei. Scenogrāfa Raimunda Orfeo Voigta (Raimund Orfeo Voigt) telpai ir neskaitāmas ieejas un izejas, tā spēj sašaurināties līdz peles alas izmēram un atvērties līdz debesu plašumam, un tai pāri klājas caurredzams tilla priekškars, tāda smalka robežšķirtne no šīs pasaules un tās, kas ir tik dzīvi sajūtama un dāsna. Šī izrāde ir milzīgs apliecinājums tam, ka teātris spēj kļūt arī par patvērumu un spēka avotu juku un iznīcības laikos.

Intervijā pirms pirmizrādes žurnālists režisorei uzdeva šādu jautājumu, izteiktu apgalvojuma veidā: “Jums jau ilgāku laiku ir piekarināta birka “vecā skola”. Tas gan nekaitē jūsu darbu panākumiem.” Uz ko Andrea Brēta viņam atbildēja tā: “Ir taču arī vecmeistari. Un nevienam nenāk prātā viņus aizvākt no muzeju vai izstāžu zālēm. Tādas pašas tiesības būt ir arī jaunajiem meistariem. Vienīgi meistariem jau nu gan ir jābūt.”

Tā kā izrādē Ich hab die Nacht geträumet spēlē arī aktrise no Vīnes, tā repertuārā nonāk reti. Iespēja to redzēt vēl šosezon ir 3. un 4. jūnijā, vairāk informācijas: www.berliner-ensemble.de.

Svaigu vielu pārdomām par teātra iespējām šogad sagādāja arī starptautiskais jaunās dramaturģijas festivāls FIND, ko nu jau vairākus gadu desmitus ik aprīli rīko Berlīnes teātris Schaubühne am Lehniner Platz. Šis ir transkontinentāls forums. Te vairs nav darīšana ar pašmāju vai Eiropas teātru koordināšu sistēmu. Šī ir viena no brīnišķīgākajām skatītāju zālēm, pārpildīta ar dažādu zemju praktiķiem, festivālu veidotajiem, kritiķiem un citās kultūrās ieinteresētiem laikabiedriem. FIND ļauj sajust savas zemes teātri mūsdienu pasaules globālajā kartē. Ko šodien mākslinieki citās zemēs izvirza kā vērtības? Par ko runā, domā un jūt?

Šis festivāls nav tekstu lasījumu virkne, ar dramaturģiju FIND saprot kopējo izrādes uzbūvi. Un, kā man paskaidroja japāņu kolēģi, tad Japānā, piemēram, mūsdienu lugas rakstot pamatā paši režisori, tāpēc, ja grib iepazīties ar japāņu mūsdienu dramaturģiju, ir jāskatās izrādes, nevis jālasa teksti.

Pašā Vācijā FIND dēvē par festivālu, kas atver logus uz pasauli. Nevis vienu logu, bet daudzus. Un tam patiešām katru reizi izdodas tā pilnīgi iesist pa pieri, sniedzot kādu negaidītu atskārsmi. Te nekad tu nezini, kur un kas tevi pārsteigs. Un šogad tas notika tur, kur vismazāk varēja it kā gaidīt kādu jaunu atziņu.

FIND uzmanības fokusā aizvien novieto kādu pasaulē būtisku mākslinieku, parādot piecus sešus viņa darbus. Šogad tā bija Ņujorkas avangarda grupa The Wooster Group. Septiņdesmito gadu vidū viņi sāka eksperimentēt ar kino, video, skaņas, teksta un telpas izteiksmes iespējām, izjaucot visas agrāk sastrādātās konvencijas un atverot pilnīgi jaunas iespējas izrāžu veidošanā. Viena no The Wooster Group dibinātājām režisore Elizabete Lekompte (Elisabeth LeCompte) nākamgad svinēs savu 80 dzimšanas dienu un joprojām ir tik asa domāšanā un atbildes reakcijās, ka ir ļoti jāmobilizējas, lai spētu turēt līdz. Katrā ziņā dramaturgam Florianam Borhmeijeram, stādot priekšā šos leģendāros cilvēkus un viņu darbu, nācās krietni pasvīst sarunas pingpongā.

Pateicoties par iespēju ilgāku laiku pētīt The Wooster Group izrāžu arhīvu, festivāla tikšanās reizē ar nosaukumu Reinventing Theatre[3] dramaturgs dalījās arī ar savu pārsteigumu. Viņš teica, ka pandēmijas laikā arī Schaubühne bija atvērusi savu arhīvu skatītājiem, straumējot septiņdesmitajos gados radītās izrādes. Un par tām viņš ar patiesu cieņu varot teikt, ka, jā, tā bija ļoti interesanta un vērtīga teātra pieredze, bet tas ir mūsu vecāku teātris. Tikmēr, skatoties The Wooster Group septiņdesmito un astoņdesmito gadu radītās izrādes, viņš skaidri ieraudzījis, ka tas taču ir tas, kā mēs veidojam teātri tagad. Pilnīgi viss dekonstruktīvais un postdramatiskais teātris jau ir iekšā The Wooster Group tā laika meklējumos un atradumos. Tāda skaidra atskārsme, sastopoties ar Ņujorkas avangarda klasiķiem, kā priekšā nolikts fakts – mūsu Eiropas teātra jaunās formas un jaunie ceļi ir 40 līdz 50 gadus veci. Pilnīgi viss jau pasaules teātrī ir bijis un sen – no reenactment[4] līdz dzīvajam video un mūsdienu teātra neatņemamajai sastāvdaļai – mikrofoniem. Un šodien kļuvis par tikpat klasisku izteiksmes līdzekļu arsenālu kā psiholoģiskais teātris. Tā ka jautājums izvirzās cits – ko ar visu šodien pieejamo līdzekļu palīdzību mākslinieks grib un spēj pārraidīt laikabiedriem?

[C]Tas skaistais laiks, kad visu ko varēja izmēģināt, un pats ceļu neparastums un svaigums fascinēja laikabiedrus, ir skaidri beidzies. Ko šodien?[C2]

Starp FIND izrādēm satikos ar dažādiem mākslās ieinteresētiem cilvēkiem arī ārpus teātra zāles. Žurnālistiem, kinorežisoriem, fotogrāfiem, tulkiem, aktieriem. Uzkrītoši daudzi teica, ka esot nomainījuši teātri pret koncertzālēm vai arī gandrīz katru vakaru ejot uz kino. Uz teātri nē. Tas viņus vairāk neinteresējot. Šāds noliegums vēl vakar ieinteresētos cilvēkos piespiež domāt, kas tad šajās citās mākslas telpās ir tāds, kā mūsdienu teātrī pietrūkst. Vācu teātrī viena no izteiktām īpatnībām joprojām ir aizrautība ar formas darināšanu, perifērijā nonākot cilvēkam un viņa iekšējai pasaulei. Par tādiem smalkumiem kā dvēseles dzīve nerunājot. Un kamēr teātra praktiķi par augstāko profesionālo mērauklu sev turpina izvirzīt formas attīstības sasniegumus, skatītājs meklē kaut ko pavisam citu.

Bet jāsaka, ka arī FIND festivāls to – vēl kaut ko citu – patiešām spēja piedāvāt. Līdzās Krievijas karā ierauto ukraiņu cilvēku pretrunu plosīto dvēseļu tuvplāniem Schaubühne izrādē “Apbruņojušies pret posta jūru”, līdzās pārsteidzošiem sirreālas teātra valodas šausmu ceļiem Oslo teātra grupas “Susie Wang” izrādē “Sadegusī tostermaizīte”, līdzās jaunu irāņu meiteņu teātra protestam pret mullu režīmu irāņu režisores Parnijas Šamas (Parnia Shams) un Teherānas jauno aktrišu veidotajā izrādē “ir”, atklājot cilvēka iekšējo pasauli deformējošos “neredzamos” dzīves noteikumus mūsdienu Irānas skolā, vairākas izrādes piedāvāja vienkārši ieskatu cilvēku dzīvē. Bez ideoloģiju pārklājuma, bez diskriminēto grupu cīņām par līdzvērtīgām tiesībām. Vienkārši “Dārgo dzīvi”, kā saucās arī Taivānas grupas Shakespeare’s Wild Sisters Group izrāde, kas attīstīta pēc Nobela prēmijas laureātes kanādiešu rakstnieces Alises Munro tāda paša nosaukuma stāstu krājuma. Taivāniešu izteiksmes līdzekļu arsenāls, jāteic, bija vēl krietni plašāks par The Wooster Group izstrādāto. Klāt nāca gan aktieru spēlēti dzīvnieki, gan maskas, gan cīņu mākslas elementi. Bet tie visi bija saslēgti spēcīgi sajūtamā dzīves vērtības apliecinājumā. Dzīves kā tādas.

Šo sajūtu apliecināja arī japāņu režisora Kuro Tanino izrāde “Smaidu cietoksnis”, kas uz Berlīni bija atceļojusi no Tokijas, ļaujot ieskatīties divu kaimiņistabu – vitālu zvejnieku un trausla ierēdņa un viņa kopjamās mātes – mājas dzīves norisēs, kurās nekas tā īpaši nenotiek. Dažādu vecuma un ķermeniskās uzbūves cilvēki satiekas draudzīgā pasēdēšanā, kaimiņu saskarsme neizvēršas naidā un konfliktos, bet savstarpējā apdāvināšanā un cieņas izrādīšanā, un interesanti, ka tā nav liekulība. Lai gan aiz sienas ir skaļi un reizēm neciešami skaņas caurlaidīgi – zvejnieki jūras vēja šalkās un motora troksnī ir pieraduši sarunāties citā balss reģistrā, nekā to dara cilvēki krastā. Viņi neko nezina par politkorektumu, tāpēc runā tā, kā vīrieši uz kuģa acīmredzot runā.

“Smaidu cietoksnis” piedāvāja ieskatu mūsdienu dramaturģijā, kas veidota pēc pilnīgi atšķirīgiem principiem – vēja, lietus, tumsas un rīta gaismas. Kas pieskaras cilvēka dvēselei, sakustina un izgaismo to. Tāds dzīves izgriezums – bez naida, skaudības, intrigām –, kas bez sentimenta un patosa apliecina dzīvi kā vērtību. Dzīvi kā cilvēka iespēju.