Unisonā pa trepēm uz augšu

Sarunu ciklā #kroderdienas par režisora Oļģerta Krodera atstātajām pēdām Latvijas teātra vēsturē viesojas aktrise, šīs sezonas “Spēlmaņu nakts” žūrijas dalībniece Dace Bonāte.

Daces Bonātes un Krodera sadarbība notika 20. gadsimta 90. gados. Laikā, kas kaut kādā mērā ir līdzīgs pandēmijas apstākļiem. Proti – dzīves dramaturģija ir tik spēcīga, ka teātrim jānopūlas vaiga sviedros, lai noturētu skatītāju interesi. Dace gan atzīst, ka tik izplosītu sabiedrību kā pašreiz viņa neatminas. Lai gan, viņa piebilst, atmiņas vienmēr visu iekrāso, un pirms trīsdesmit gadiem šīs krāsas, iespējams, bija gaišākas. “Tā tās leģendas rodas, tā apaug ar miesu,” aktrise smejas.

Savulaik Lilija Dzene rakstīja, ka viens no 1995. gada kultūras notikumiem, kas nav pamanīti, ir Daces Bonātes aktierdarbi Nacionālā teātra izrādēs “Salemas raganas” un “Bernardas Albas māja” Krodera režijā. Jāatzīst, ka kritika pret Kroderu 90. gados bijusi ļoti skarba un rīkstes nav žēlojusi. Recenzijās ir tādi izteikumi kā “jebkādu māksliniecisku uzdevumu trūkums, šķiet, [..] ir padarījis [aktierus] par staigājošām bezpersoniskām funkcijām”, bet iestudētā izrāde ir kā “atgriešanās pie reiz jau precētas sievas”. Cauri recenzijām tā vien spiežas teātra iekšējo kaislību mutulis, un Valda Čakare raksta: “Varbūt režisors, tēlojot Albas māju kā realitāti, kuru nevienam nav iespējams pārvarēt, vispārina arī savu pieredzi Nacionālajā teātrī.”

Kad “Spēlmaņu naktī” “Salemas raganas”saņēma balvu kā labākā izrāde, bet Kroders – kā labākais režisors, teātris to nākamajā dienā noņēma no repertuāra. Par spīti šīm aizkulišu kaislībām Dace Bonāte atzīst – arī tad, ja pie Krodera viņai būtu bijusi tikai Elizabetes Proktores loma Artura Millera “Salemas raganu” iestudējumā, viņa šo radošo satikšanos uzskatītu par izcilu notikumu savā dzīvē. “Bija tā retā reize, kad katru uzdevumu, ko viņš man deva, es dīvainā kārtā varēju veikt. Mēs tā kā unisonā pa trepēm gājām – uz augšu, uz augšu…”