Teātris ir metafiziskā sapņu pasaule

 

Neskatoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, pēdējo pāris sezonu laikā Latvijas teātrī ieplūdušas jaunas asinis. 

Dirty Deal Teatro, Ģertrūdes ielas teātris, Rēzeknes teātra “Joriks” un Valmieras Drāmas teātra sadarbībā ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “KultūrElpa” finansējumu tiek īstenots kopprojekts “Jauno maiņa”, kura mērķis sekmēt teātra attīstību un atbalstīt jaunas skatuves mākslinieku paaudzes ienākšanu Latvijas teātrī. Fiksējot šo mirkli, kad jaunie sper savus pirmos soļus profesionālā teātra lauciņā, Kroders.lv piedāvā ekspresinterviju ciklu ar jaunajiem režisoriem, kuri pagājušās sezonas laikā skatītāju un kritiķu vērtējumam nodevuši savas pirmās izrādes.

Projekta “Jauno maiņa” ietvaros izrādes veidos: Henrijs Arājs (Valmieras Drāmas teātris), Emīlija Berga (Ģertrūdes ielas teātris), Ilze Bloka (Dirty Deal Teatro), Ģirts Dubults (Ģertrūdes ielas teātris), Mārtiņš Gūtmanis (Dirty Deal Teatro), Anna Klišāne un Jurģis Lūsis (Dirty Deal Teatro), Klāvs Kristaps Košins (Rēzeknes teātris “Joriks”), Gundega Rēdere (Ģertrūdes ielas teātris).

Kā pirmajam vārds Henrijam Arājam, kurš debitējis Dailes teātrī ar izrādi “Kontrabass”, bet patlaban strādā pie krievu dramaturģes Kerenas Klimovskas lugas “Mans tēvs – Pīters Pens” skatuves versijas Valmieras teātrī, kuras pirmizrāde paredzēta 2022. gada janvāra sākumā.

 

Ko Jums nozīmē būt jaunajam režisoram Latvijā?

Atklāti sakot, būt jaunajam režisoram Latvijā nav viegli, jo nemitīgi sevi jāpierāda, un tikt pie darbiem arī nav viegli. Tāpat Latvijā ir sajūta, ka iespējas vairāk tiek dotas pieredzējušajiem režisoriem, toties jaunajiem nemitīgi ir jāzvana, jāsūta idejas. Protams, ka arī pieredzējušajiem režisoriem, kas strādā šajā profesijā, tas ir jādara, tomēr viņi jau sevi ir pierādījuši. Uz jaunajiem režisoriem vienmēr skatās ar tādu kā rentgena aci: kas tu esi? ko tu gribi? ko tu vari? vai mums tevi vajag? vai tu esi finansiāli mums izdevīgs? vai skatītāji nāks uz tavām izrādēm? vai aktieriem ar tevi patiks strādāt? Posms, kamēr tu sevi pierādi, jaunajam režisoram ir salīdzinoši stresains līdz brīdim, kamēr tas izdodas, līdz ar to tas ir nemitīgs sevis pierādīšanas process.

Bet, neskatoties uz to, man tas nozīmē izaicinājumu, neapstāšanos, nemitīgu jaunu materiālu meklēšanu, jaunu ideju ražošanu. Skaidrs ir viens – es teātrī būšu, es teātrī strādāšu, un man teātris nav tikai pagaidu aizraušanās vai hobijs. Tas ir pavisam nopietni, tāpēc tas nozīmē nemitīgu fanātismu par profesiju, nemitīgu ticību profesijai. Jāpiebilst, ka jebkurš režisors nevar iztikt bez nekaunības, režisoram tādam ir jābūt, viņam ir jābūt kā ērglim, kuram ir jāierodas, jāierauga un jāpaņem laukums.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni teātrī? Kāds ir teātris no jūsu kā jauna režisora skatpunkta?

Nākotnes plānots noteikti ietilpst strādāšana teātrī, tas jau ir daudz. Veidot teātri, kas ir bāzēts dinamikā, situācijā un scenogrāfijā; nevis reālismā, bet gan metafiziskā un sapņu pasaulē. Kā jaunais režisors varu runāt tikai par savu teātri, un es redzu teātri, kas ir kustīgs un reprezentē vairāk sapņu, nevis reālisma pasauli. Man šķiet, ka Čehova lugā “Kaija” Trepļevs savā monologā ļoti precīzi izsakās, ka teātrim ir jārāda sapņu pasaule, jo cik mēs varam skatīties uz kādu, kas ēd, staigā, dzer un runā. Teātrim ir jārāda tas, ko dzīvē mēs nevaram redzēt. Liekas, ka tas arī ir teātra galvenais uzdevums, tādēļ mēs arī ejam uz teātri – lai ieraudzītu to, ko mēs ar savu ikdienišķo pieeju nevaram saskatīt.

[C]Man teātris ir iztēle, tā ir fantāzija un metafiziskā sapņu pasaule.[C2]

Nākotnes teātri es gribētu redzēt kā teātri, kas ir atvērts jauniem cilvēkiem, kas nav stagnējošs, kurā aktieri neatražo tikai savus paštēlus, kā teātri, kur aktieri māk veidot tēlus un pārmiesoties, un kā teātri, kur režisors māk nevis ilustrēt lugu, bet gan to interpretēt. Lugas interpretācijā var rasties māksla, toties lugas ilustrācijā var rasties tikai materiāla apkalpošana un diezgan garlaicīga sava veida māksla, ja to tā var nosaukt. Šķiet, ka teātrim ir jāinterpretē materiāls, tikai tad var rasties īstā teātra esence. Māksla ir tikai tas brīdis, kurā mēs atnākam paskatīties caur šī viena cilvēka prizmu uz pasauli, un, jo vairāk šis cilvēks ir saslēdzies ar sevi, jo vairāk mēs kā skatītāji varam saslēgties ar šo materiālu un ar šo izrādi. Mākslu un teātri es redzu kā absolūtu pieslēgumu sev un spēju caur sevi un savu skatījumu parādīt pasauli visiem pārējiem. Šķiet, ka tas arī mūs interesē teātrī un mākslā – šī viena cilvēks skatījums.

Par ko būs izrāde “Mans tēvs – Pīters Pens”, kādai auditorijai tā paredzēta?

Izrāde ir par ticību, vilšanos un pieaugšanu. Auditorija noteikti ir pieauguši cilvēki, arī jaunieši. Lai arī cik mānīgs nebūtu nosaukums “Mans tēvs – Pīters Pens”, izrādi būtu ļoti grūti nosaukt par bērnu izrādi, un stāsts patiesībā ir traģisks. Es tam varētu dot žanru – pieaugšanas drāma vienā cēlienā.

Kāda ir komandas nozīme režisora darbā?

Radošo komandu izvēlējos ļoti intuitīvi, piemēram, Kārli Zahovski izvēlējos viņa cilvēciskās enerģijas dēļ, viņam ir bērnišķīgi atvērts skats uz pasauli. Komandai ir milzīga nozīme, tāpēc ka režisoram ar šiem cilvēkiem ir katru dienu jāstrādā, tāpat milzīga nozīme ir tam, kāda enerģija valda kolektīvā starp cilvēkiem, kas katru dienu sastopas mēģinājumos. Protams, režisors bez komandas ir nekas, režisoram ir vajadzīgs arī scenogrāfs, kas dod savu atbalstu. Bez komandas ir ļoti grūti, un tai ir liela nozīme, kā saka – viens nav karotājs. Vienmēr bijuši šādi jautājumi: Vai komanda tic? Vai komanda “pavelkas” režisora idejai? Es ceru, ka šīs izrādes kontekstā komanda jau ir pavilkusies manai iecerei.

 

Materiālu sagatavoja Paula Kļaviņa