Ceremonija, kas mainās

Esmu veidojusi scenāriju divām “Spēlmaņu nakts” ceremonijām – tām, kas cilvēku atmiņās paliks saistītas ar Jāņa Skuteļa un Laura Subatnieka vārdiem. Par abām esmu saņēmusi gan kolēģu pateicības, gan Delfu komentētāju slikto garastāvokli. Šogad ar prieku vēroju, ka ceremonija ir izsaukusi negaidītu publisku nozares ļaužu viedokļu apmaiņu. Prieks, patiešām – prieks, jo loģisks nākamais solis būtu profesionāla analīze un ieteikumi Latvijas Teātra darbinieku savienībai (un tad jau arī Kultūras ministrijai kā pasūtītājiem un finansētājiem).

Zinu vairākus režisorus, kuri atteikušies veidot “Spēlmaņu nakts” ceremoniju, jo tas patiešām ir ļoti nepateicīgs darbs. Ceremonijai nav mēģinājumu (vien tās pašas dienas rīts, lai televīzija saprastu kameru izvietojumu un gaidāmās problēmas), finansējums ir vienkārši komisks, tātad jelkāds “krāšņums”, “košums” un neparasti scenogrāfijas elementi ir praktiski neiespējami (neiespējami – kvalitatīvi, jo es nepiedāvāšu ziedu kompozīcijas un lampiņu virtenes, kas ir ierastais TV šovu formāta košums). Par zālē sēdošo specifisko auditoriju un kritiku nerunāšu. Divas obligātas garas reklāmas pauzes (apsveicu kolēģus, kuri veidos “Spēlmaņu nakts” ceremonijas pēc tam, kad sabiedriskā TV pametīs reklāmas tirgu).

“Subatnieka ceremonijā” man būtiskais tika pateikts tieši reklāmas pauzēs un TV skatītājs to neredzēja, bet tas bija apzināts lēmums, par kuru netaisnošos. “Skuteļa ceremonijā” uz IN MEMORIAM beigām televīzija “palaida” higiēnas preču reklāmu, bet ceremonijas laikā atklājās, ka, iedarbinot titrus, režisoram pazūd iespēja komunicēt ar operatoriem. Pagājušajā gadā vēl pusstundu pirms ceremonijas mēs izmisīgi mēģinājām saprast, ko darīt, ja izmēģinātās un sarunātās tiešraides kameras no automašīnas tā arī nesāks strādāt. Protams, ka tie ir tehniski sīkumi, bet tie nerosina riskēt un izmēģināt ko jaunu.

Un tomēr – katru no šiem pasākumiem atceros ar milzīgu prieku. Gan kolēģi, gan LTV brigāde strādā no sirds, un esmu pārliecināta, ka arī šogad bija tāpat.

[C]Iespējams, ka jārīko publisks “Spēlmaņu nakts” ceremonijas ideju konkurss – lai uzvar labākais un sabiedrībai tīkamākais.[C2] 

Kopš pasākuma pirmsākumiem tas ir ļoti mainījies, un ceru, ka mainīsies arī turpmāk. Sveicu visus laureātus, pateicos par diskusiju un ceru, ka tā ne vien baros dzelteno presi, bet arī aicinās uz attīstību un analīzi, nenobiedēs un nemudinās iet drošu ceļu.