Vīne un ārprāta anatomija

Mana kritiķes dienasgrāmata, tāpat kā ikdiena, būs neglābjami starpdisciplināra, tajā būs daudz mūzikas, jo tā ir māksla, kurai pieder mana sirds un kuras skatuviskās izpausmes var būt, bet var arī nebūt saistītas ar teātri. Mans aprīlis šogad sākās Vīnē, kurp pašā marta nogalē doties lika starptautiska konference un vēlme redzēt Alvja Hermaņa veidotā Riharda Vāgnera operas “Parsifāls” jauniestudējuma pirmizrādi Vīnes Valsts operā. 1. aprīlī, pastaigājoties ziedošu magnoliju pavēnī, pirmizrāde jau aiz muguras. Tāpat kā neaizmirstams Simona Bolivāra Venecuēlas Simfoniskā orķestra koncerts greznajā un akustiski lieliskajā Musikverein zālē ar azartisko Gustavo Dudamelu pie diriģenta pults un ātrs pārskrējiens pa muzejiem, ilgāk pakavējoties Albertina ekspozīcijā, kur vēl apmēram mēnesi apskatāma iespaidīga Egona Šīles zīmējumu izstāde. Šīles zīmējumos un guašās parādās tās pašas 19. un 20. gadsimta mijas kultūras vēsmas un neirozes, ko Alvis Hermanis iešifrējis savā “Parsifālā”, kura darbība risinās Oto Vāgnera monumentālajā, templim līdzīgajā Šteinhofas psihiatriskajā klīnikā. Vīnes publika līdz galam nesagremo “ārpusnieka” mēģinājumu nodarboties ar kopienas psihoanalīzi, izmantojot Vāgnera pēdējo un, iespējams, ģeniālāko operu un apspēlējot arī dažādas ar to saistītas klišejas. Sajūtas, sēžot zālē un klausoties vienlīdz skaļus “būū!” un “bravo!”, ir interesantas. “Parsifāls” liek domāt par saprāta un ārprāta robežām mūsdienu pasaulē – pēc Trampa ievēlēšanas un breksita, ar teroristu vadītām fūrēm, kas pēdējā laikā regulāri brauc virsū cilvēkiem dažādu Eiropas pilsētu ielās, un dažādu pseidoezotērikas virzienu un prakšu uzplaukumu. Uz šī fona Vāgnera sakonstruētās pašradītās mitoloģijas shēmas šķiet ārkārtīgi loģiskas un pat pārāk prognozējamas. Pārāk normālas. Tāpēc neliela ārprāta piešprice ir pat atsvaidzinoša, lai gan tikpat neobligāta kā 23 karātu zelta pārslas šampanietī “Ősterreich Gold”, ko pasniedza konferences noslēgumā. Muzikāli “Parsifāls” joprojām ir viens no nepārspētiem meistardarbiem, tāpēc, ja skatīsieties interneta tiešraidi 13. aprīlī Vīnes Valsts operas mājaslapā, silti iesaku pārliecināties, ka jūsu rīcībā ir labas kvalitātes skaņu aparatūra.

6. aprīlī izrādes “Juveliera jubileja” pirmizrāde Nacionālajā teātrī. Uz teātra fasādes gozējas plakāts “Paradoksu pavasaris. Pasaule ir sajukusi prātā, un mēs jums to parādīsim!”, reklamējot “Tuvo pilsētu”, “Lidojošo Travoltu” un “Plikpauraino dziedoni”. Un tad seko “Juveliera jubileja” kā paradokss ārprāta anatomijas pieteikumam. Aktieru zālē ir mazliet klaustrofobiska sajūta. Pirmizrāde nav pārpildīta, taču droši var prognozēt, ka turpmākās izrādes tādas būs, jo spēlē latviešu teātra leģendas – Uldis Dumpis, Lolita Cauka un Lāsma Kugrēna, otrajā (nez kāpēc gribas atvainoties par šo terminu, kuram nav nekāda sakara ar otršķirīgumu) sastāvā – Ģirts Jakovļevs, Astrīda Kairiša un Dace Bonāte. Smeldzīgs stāsts par mūža nogalē slimības piemeklēto juvelieri Morisu Hodžersu, kurš savā 30. dzimšanas dienā, dienu pirms Anglijas karalienes kronēšanas, kā karalisko regāliju kurjers nejauši sastopas ar nākamo valdnieci, neapjauzdams, ka šī tikšanās un solījums satikties atkal pēc 60 gadiem kļūs par viņa zilo ilgu puķi mūža garumā. Puķi, kuras dēļ ar nezālēm aizaugs ģimenes attiecību dobīte, bet kas kalpos par motivāciju pretoties audzējam vismaz līdz noliktajam datumam… Skatītājs līdz pēdējam brīdim nav drošs, vai juveliera jubilejā uz tēju atnāk tiešām Viņas Majestāte vai par karalieni pārģērbusies slimnieku kopēja. Aktierspēles meistarības raudze burtiski satriec. Mazajā spēles laukumā aktieru harizmas gandrīz materializējas kā iedomāti nimbi. Katrs žests un solis, un skatiens ir iegaumēšanas vērts, tāpat kā elegantā pašironija tēlu atveidojumā – ar izrādes sastāvu un formātu režisors Ģirts Ēcis ir uzgājis zelta āderi, lai liktu “ģībt” vismaz trim skatītāju paaudzēm, vienalga, pagātnes sentimenta vai pārsteiguma dēļ. Un, lai arī izrādes ar morāli šobrīd nav modē, tomēr nav slikti, ja kāds reizēm atgādina, ka atrast savu laimes formulu un pievērsties tās īstenošanai ir vērts arī vēl pirms tam, kad kļūst nepieciešama paliatīvā aprūpe (spļaujam pār plecu un piesitam pie koka). Life is what happens while you are busy making other plans.*

7. aprīļa vakars atnāk ar Brāmsu un Māleru, gribi negribi – Vīnes konteksts velkas līdzi kā šlepe, atliek censties uz tās nepaklupt. Latvijas Nacionālais Simfoniskais orķestris un lietuviešu diriģents Gintars Rinkēvičs – temperamentīgs klasikas interprets. Un divi lieliski solisti Brāmsa dubultkoncertā – orķestra pirmā vijole Georgs Sarkisjans un čella spēles meistars Ēriks Kiršfelds sabalansētā partnerībā, kur tieši ieklausīšanās otrā kļūst par kvalitatīvas interpretācijas atslēgvārdu. Otrajā daļā – Mālera 1. simfonija, kuras instrumentācijā vairāk nekā citkārt pēkšņi pamanu nepārprotamu Vāgnera ietekmi – gan melodiskās līnijas attīstībā, gan pūšaminstrumentu izmantojumā un muzikālā auduma struktūras veidošanā, lai gan tradicionāli 1. simfonijā parasti runā par atsaucēm uz Bēthovenu un dziesmu žanru (Lieder). Jā, tomēr mūsu uztvere galvenokārt nosaka to, kāda “bilde” veidojas galvā mākslas pieredzes rezultātā. Nolemju materializēt Vīnes iespaidus un izcept Zahertorti. Pēdējoreiz to cepu pirms apmēram astoņiem gadiem.

* Dzīve ir tas, kas notiek, kamēr tu esi aizņemts ar citiem plāniem.