Teātrim pa pēdām I

1.  septembris

Gaidot jauno teātra sezonu, jutos tā, it kā būtu drusku iekavējusi mācības. Vairākas izrādes, kas jau nominētas aizvadītās sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai, līdz sezonas beigām nebiju paspējusi noskatīties. Taču, pirms vēl sācies pirmizrāžu birums septembrī, jau augusta sākumā teātru repertuāra piedāvājumā atradu gandrīz visu to, ko gribēju redzēt. Un daļu arī izdevās noskatīties.

No vienas puses, profesionāļu aprindās nereti tiek runāts, ka labāk jauniestudējumus skatīties tad, kad izrādes ir iespēlējušās, bet, no otras puses, šī taktika rada draudus kaut ko būtisku palaist garām, jo laiks iet un “virsū gāžas” nākamie jauniestudējumi, un “vecās” izrādes repertuārā parādās retāk, un tieši tajās dienās, kad tu atkal netiec. Šīs “vaimanas” galīgi nav par to, ka būtu aplama repertuāru plānošana un vēl aplamāka mana personīgā pieeja savas dzīves plānošanā. Par to domāju ik reizi, kad saprotu – Latvijā jau nu teorētiski tomēr var noķert gandrīz visu, kas profesionālajā teātrī parādījies, taču – kurā brīdī ietrāpīt, lai konkrēto iestudējumu redzētu vislabākajā gaismā? Vai ķert pirmizrādi, kad uz skatuves enerģijas lādiņš, iespējams, ir vispārākajā pakāpē, toties daudzas lietas vēl nav iegūlušas savās vietās vai aktieri vēl nejūtas līdz galam pārliecināti? Vai nogaidīt pāris mēnešus, lai “lieta ir gatava”? Bet tad apkārt neviens par to vairs nerunā. Taču katru reizi, kad esi kaut ko noskatījies, tā gribas “samērīties” ar citiem iespaidiem un viedokļiem. Jo vienmēr ir kaut kas, ko tu nesaproti vai neuztver, vienmēr gribēsies sadzirdēt arī citas “jūsmas”, ja tev kaut kas ir ļoti, ļoti paticis, utt.

Šogad jaunajai teātra sezonai iedvesmota jūtos arī tādēļ, ka augustā noskatījos vairākus lieliskus pagājušās sezonas iestudējumus, un labs teātris iedvesmo ne tikai darbam, bet arī dzīvei. Īsā laika nogrieznī noskatījos izrādes “Smaržo sēnes”, “Portreti. Vilki un avis”, “Melnā sperma”… Un kārtējo reizi sapratu – teātris Latvijā tomēr mums ir tik stilīgs. Arī gudrs.

Valmieras teātrī veidotais Eihes iestudējums “Smaržo sēnes” pārsteidz un gandarī, jo ļauj Gunāru Priedi ieraudzīt kā ārkārtīgi laikmetīgu dramaturgu. Tādu, kura varoņi runā dzīvā valodā, un tādu, kas atļaujas kritizēt padomju gadu baigo liekulību. Šodien jau arī dzīvojam dubultmorālē. Atšķirība vien tāda, ka toreiz Priedem “aizsien muti”, bet šodien, ja arī kāds atļaujas kritizēt valsti un tās vadītājus, tad ierēdņiem un politiķiem par to nospļauties. Tā teikt, demokrātija – katrs dara, ko un kā grib. Taču valmieriešu izrādē spēcīga un pārliecinoša ir arī forma – luga tiek izspēlēta gandrīz nosacītos apstākļos, ar minimālu rekvizītu palīdzību, taču dialogiem starp lugas varoņiem es noticu simtprocentīgi. Lieliska ir Inga Apine, kurai jāspēlē pozitīvais tēls – Anna. Visu izrādes laiku burtiski caurspīdīga ir viņas varones iekšējā cīņa, vēlēšanās saprast notiekošo un rīkoties maksimāli godīgi pret sevi. Jā, un no Eihes puses ir tik godīgi iezīmēt arī lugas kontekstu, kas šo aizgājušo laikmetu parāda pretrunās un absurdā.

Liepājas teātra uz Rīgu atvestā izrāde “Portreti. Vilki un avis” ir citādi smalks darbs. Skaisti par riebīgo. Šis ir “pīrāgs”, ko vajadzētu baudīt vairākkārt. Tāpēc, ka biezs un daudzslāņains, pilns režisora pārdomu un atklājumu, piepildīts ar asprātīgām detaļām, atsaucēm, paralēlēm ar mūsdienām. Ļoti “garšīga” izrāde.

Savukārt Ģertrūdes ielas teātra “Melnā sperma” ir drausmīgi rupja, taču burvīga. Apbrīnoju to, cik organiski izdevies saslēgt kopā traģisko un smieklīgo, nevienu dīvaini un citādo neaizvainojot. Jaunie aktieri strādā kā pulksteņi, un viņu enerģiskās un filigrānās aktierspēles dēļ arī šo izrādi gribētos skatīties vēlreiz. 

No “vecajām” izrādēm augustā noskatījos arī Valmieras teātra viesizrādi Dailes teātrī – “Celtnieku Sūlnesu” Dāvja Auškāpa režijā un Nacionālā teātra iestudējumu “Ak, tētīt…”. Pirmajā gadījumā ieraugu vien godīgu Ibsena lugas lasījumu un ar mokām, nogarlaikojusies, sagaidu beigas. Uz Intara Rešetina izrādi eju ziņkārības dzīta, lai redzētu Valdi Lūriņu. Tomēr jāsaprot, ka pa vasaru kaut kas ir mainījies. Aktieris spēlē uz publiku, taisa “jokus”, un rezultātā es jūtos neērti, jo šķiet, ka tādējādi tiek iesmiets par galvenā varoņa slimību. Un arī par lugu neesmu sajūsmā, kaut kas tur dialogos “buksē”, tāpēc nespēju noticēt tam, ko autors darba kompozīcijā paslēpis. 

3. septembris

Vakar Operā atkārtoti skatījos baletu “Romeo un Džuljeta”. Jaunā baleta redakcija man nepatīk, jo nespēju pieņemt šo komiksam līdzīgo versiju ar sagraizītu un īsinātu Prokofjeva oriģinālmūziku. Taču mani interesēja redzēt Romeo un Džuljetas dejotājus – Jūliju Braueri un Viktoru Seiko, kuri pirmizrādēs vēl nedejoja. Par balerīnu var teikt – viņa ir dzimusi, lai dejotu Džuljetu, un arī visas citas princeses pēc kārtas. Tik viegla, trausla, mīļa, gandrīz ēteriska. Jauks partneris, labs dejotājs un aktieris viņai blakus ir arī Viktora Seiko Romeo. 

Es diemžēl neesmu redzējusi aktiera Jāņa Reiņa Romeo, taču varu iztēloties, kāds viņš varēja būt. Šodien bija atvadīšanās no aktiera. Krematorija – ļaužu pilna. Brīdī, kad sāk skanēt “Zilais putniņš”, daļas klātesošo skumju asaras top arī sadzirdamas. Bet pēc tam vēl visu dienu galvā skan Artūra Skrastiņa dziedātās “Āksta dziesmas” ieraksts, kas bija dzirdams atvadu noslēgumā. Visemocionālākās atmiņas par Jāni Reini man saistās ar filmu “Viktorija”, ko skatījos vēl kā naiva vidusskolniece. Nevienu citu lomu īpaši neizdodas izcelt kā pārāku pār citām, jo vienmēr ir bijusi droša pārliecība, ka viņš IR, un vienmēr īsts, pārliecinošs, jūtīgs un godīgs. Gan teātrī, gan kino. Viņu nevarēja nepamanīt.